MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

Lidija Evereta, pilsētiņas šuvēja. Viņa bija mierīgi izgājusi pagalmā, apsēdusies krēslā, aplējusies ar benzīnu un uzrāvusi sērkociņu. Līdzās viņas ķermeņa atliekām atrada apdegušu benzīna kannu.

Sešdesmitgadīgais Pīters Arnolds stingi sēdēja dzī­vojamajā istabā uz krēsla, tērpies otrā pasaules kara gadu uniformā. Kara laikā viņš bija komandējis rotu un tagad uz īsu brīdi atkal kļuvis par komandieri, lai pēc tam ar 12 mm koltu iešautu sev deniņos. Asiņu nekur nebija, un bija gandrīz vai jocīgi redzēt viņu tur sēžam ar tīru, sausu caurumu galvā.

Viņam blakus atradās magnetofons, un viņa kreisā roka bija atbalstījusies pret tā futrāli. Bārtons jautā­joši paskatījās uz Stounu un nospieda taustiņu. Viņus uzrunāja trīcoša, uzbudināta balss: — Tad nesteidzāties vis, mīlīši? Tomēr man ir prieks, ka beidzot jūs esat ieradušies. Mums nepiecie­šami palīgspēki. Es jums saku, tā bija elles kauja. Pa­gājušo nakti, sturmējot virsotni, pazaudēti četrdesmit procenti dzīvā spēka, un arī divi virsnieki pagalam.

Slikti iet, pavisam slikti. Bijis tagad ar mums Gerijs Kūpers! Mums ļoti trūkst tādu varoņu kā viņš, varoņu, kas darīja Ameriku stipru. Es nevaru jums izteikt, cik daudz man tas nozīmē šais stundās, kad tur, virs mūsu galvām, milzeņi lidojošos šķīvjos. Tagad viņi dedzina mūs laukā, laiž virsū gāzi. Redzu, kā mūsējie mirst, bet mums nav gāzmasku. Nevienas pašas. Es negaidīšu. Tūlīt pat darīšu, kas man jādara. Vienīgi žēl, ka man ir tikai viena dzīvība, ko atdot par savu zemi.

Lente ritēja tālāk, bet nekas vairs nebija dzirdams. Bārtons izslēdza magnetofonu.

— Sajucis, — viņš .teica. — Tīri vājprāta murgi.

Stouns piekrītoši pamāja ar galvu.

— Daži no viņiem nomiruši acumirklī, citi vēl pa­guvuši sajukt prātā,.— Bārtons turpināja.

— Te nu mēs atkal esam pie tā paša galvenā jau­tājuma. Kāpēc šāda atšķirība?

— Varbūt pastāv lielāka vai mazāka imunitāte pret šo sērgu. Acīmredzot cits par citu ir uzņēmīgāks. Daži vismaz kādu laiku ir pasargāti.

— Pagaidiet, — teica Stouns, — kur tad paliek lidotāja ziņojums un filmas, kurās bija redzams, ka te lejā ir dzīvs cilvēks. Nu, tas baltajā talārā.

— Vai jūs domājat, ka viņš vēl ir dzīvs?

— Un ja nu tiešām tas tā būtu? Ja jau vieni palika dzīvi ilgāk par citiem, paspēja vēl ierunāt lentē savu sakāmo vai sagatavot cilpu, kur pakārties, kāpēc gan viens otrs nevarētu būt nodzīvojis krietni ilgāk? Kāpēc kāds šajā pilsētiņā nevarētu būt dzīvs vēl šo­brīd?

Tieši taja mirklī viņi izdzirda raudāšanu.

Sākumā abiem bija licies, ka tur svilpo vējš, — tik augsta, smalka un gaisīga bija šī skaņa. Bet ieklausī­jušies viņi negribēja ticēt savām ausīm. Raudāšana turpinājās, brīdi pa brīdim mīdāmās ar sausu klepu.

Viņi izskrēja ārā.

Skaņa bija tik vāja, ka nevarēja saprast, no kurienes ta nāk. Viņi skrēja pa ielu uz priekšu. Šķita, ka skaņa pastiprinās, un viņi steidzās vēl ātrāk.

liet pēkšņi raudāšana izbeidzās.

Abi vīri aizelsušies apstājās. Krūtīm smagi cilājo- lics, viņi stāvēja uz naidīgās, dzīvības pamestās ielas un vērās viens otrā.

— Vai tiešām mēs esam zaudējuši prātu? — jautāja Bārtons.

— Nē, — teica Stouns. — Tas bija gluži labi dzir­dams.

Viņi uzgaidīja. Vairākas minūtes viss bija klusu. Bārtons pārlaida skatienu ielai, mājām un furgonam, kas bija palicis viņā galā, ārsta Benedikta durvju priekšā.

Raudāšana atsākās, tagad ļoti skaļi, aizgūtnēm.

Stouns un Bārtons atkal metās skriet.

Tas bija pavisam tuvu, divas mājas tālāk labajā pusē. Ārā uz ietves, krūtis saķēruši, gulēja vīrietis un sieviete. Zinātnieki paskrēja tiem garām un metās iekšā. Te raudas skanēja vēl stiprāk, atbalsodamās tukšajās istabās.

Klupdami krizdami viņi uzkāpa otrajā stāvā un ieskrēja guļamistabā. Neuzklāta liela divvietīga gulta. Tualetes galdiņš, spogulis, skapis …

Un bērna gultiņa.

Viņi noliecās pār redelēm, pavilka nost sedziņu un ieraudzīja mazu nelaimes čupiņu — zīdaini ar sarau­dātu sarkanu seju. Mazulis tūlīt apklusa un kādu mir­kli vēroja caurspīdīgajās ķiverēs ieslēgtās sejas.

Tad viņš sāka raudāt atkal.

— Esam briesmīgi nobiedējuši, — teica Bārtons. — Nabadziņš …

Viņš neveikli paņēma zīdaini uz rokām un pašūpoja. Bet raudāšana nerimās. Bezzobainā mute bija plaši

va|ā, vaigi purpursarkani, uz pieres izspiedušās vē-

^ounslaucTpied iCiS ' ~ Bār '° nS feminē i ās '

VM va! viņa'? 2m maZ '' ņŠ ' Ne diW ^i.

Bārtons iztina zīdai> : -

autiņus. uV fTi" no sedziņām un parbaudīja

—' P

y;..x inr jāapmaina autiņi. Un japaēdina. " CI Tlr t is paskatījās apkārt.

— Virtuvē droši vien ir kaut kāda putriņa …

— Nē, — Stouns pārtrauca. — Ēdināt viņu nedrīk­stam.

— Kāpēc ne?

— Mēs mazulim neko nedrīkstam darīt, kamēr ne­esam dabūjuši viņu ārā no šīs pilsētiņas. Varbūt sli­mības gaita ir kaut kā saistīta ar uzturu. Varbūt ilgāk palika dzīvi tieši tie, kuri sen nebija ēduši. Varbūt šī bērna uzturā bija kādas aizsargvielas. Varbūt… — Stouns uz bridi apklusa. — Lai būtu kā būdams, ris­kēt mēs nedrīkstam. Jāpagaida, kad būsim viņu no­vietojuši kontrolējamos apstākļos.

Bārtons nopūtās. Viņš zināja, ka Stounam ir tais­nība, bet viņš zināja arī to, ka bērns nav barots vis­maz divpadsmit stundas. Nebija nekāds brīnums, ka viņš kliedza.

— Sis ir ļoti svarīgs pavērsiens, — teica Stouns. — Otras tādas izdevības vairs nebūs, un mums tā jā­nosargā. Domāju, ka mums tūlīt jāatgriežas.

— Bet mēs vēl neesam saskaitījuši upurus.

Stouns papurināja galvu.

— Tas nav svarīgi. Mēs esam atraduši kaut ko daudz vērtīgāku, nekā varējām cerēt. Būtni, kas pali­kusi dzīva.

Bērns uz mirkli pārstāja raudāt, iebāza mutē pirk­stu un vaicājoši paskatījās uz Bārtonu. Bet, pārlieci­nājies, ka ēst viņam netaisās dot, sāka atkal brēkt pilnā rīklē.

— Ļoti žēl, ka viņš nevar mums pastāstīt, kas še notika,"— Bārtons sacīja.

— Es ceru, ka var gan, — Stouns atteica.

Viņi apstādināja furgonu ielas vidū un deva heli­kopteram signālu nolaisties zemāk. Bārtons turēja zīdaini, Stouns •— pavadoni «Smeltnis». «Savādas trofejas,» domāja Stouns, «no kādas ļoti savādas pil­sētiņas.» Zīdainis vairs neraudāja. No izmisīgās brēk­šanas pārguris, viņš gulēja tramīgu miegu, laiku pa laikam pamozdamies, bet pēc dažiem šņukstieniem at­kal iemigdams.

Helikopters laidās lejā, savērpdams putekļu mākoni. Bārtons uzvilka bērnam uz sejas sedziņu. Kad virvju kāpnes bija sasniegušas zemi, viņš, saņēmis visus spē­kus, rāpās augšup.

Stouns palika gaidām uz zemes ar pavadoni rokās, helikoptera saceltā vēja, putekļu un trokšņa apņemts.

Poksņi Stouns sajuta, ka nav uz ielas viens. Viņš apgriezās un ieraudzīja cilvēku.

Tas bija večuks ar retiem, sirmiem matiem un krun­kainu, pēlēcīgu seju. Mugurā viņam bija garš, novār- tits un sadzeltējis naktskrekls, kājas basas. Grīļoda­mies un streipuļodams viņš nāca Stounam klāt. Krūtis zem naktskrekla no piepūles smagi cilājās.

— Kas jūs esat? — Stouns jautāja, kaut gan uz­reiz saprata, ka tas ir tas pats cilvēks, kuru viņi re­dzēja skevindžera uzņemtajās filmās.