MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

— Jūs … — večuks iesāka.

— Kas jūs esat?

•— Jūs … jūs to izdarījāt…

— Kā jūs sauc?

— Neaiztieciet mani… Es neesmu tāds kā pā­rējie …

Trīcēdams aiz bailēm, viņš cieši noskatīja plastma­sas skafandrā tērpto Stounu. «Mēs viņam noteikti iz­skatāmies pēc ērmiem,» Stouns nodomāja, «pēc Marsa cilvēkiem, atbraucējiem no citas pasaules.»

— Neaiztieciet mani…

— Mēs jums negribam neko darīt, — Stouns teica.

— Kā jūs sauc?

— Džeksons. Pīters Džeksons, ser. Lūdzu, neaiztie­ciet mani. — Viņš pamāja ar roku uz zemē guļošajiem līķiem. — Es neesmu tāds kā pārējie …

— Mēs jums neko negribam darīt, — Stouns at­kārtoja.

— Pārējiem jūs izdarījāt…

— Nē. Ne mēs.

•— Viņi ir miruši.

— Mēs neko nebijām …

— Jūs melojat! — vecais kliedza, izvalbījis acis.

— Jūs man melojat! Jūs neesat cilvēki! Jūs tikai izlie- katies! Jūs zināt, ka es esmu slims cilvēks. Jūs zināt, ka mani viegli apmānīt. Es esmu slims cilvēks. Es noasiņoju, es to zinu. Man ir bijis tas… tas… tas …

Viņš sagrīļojās, spēji noliecās un saķēra vēderu, sa­viebdamies sāpēs.

— Kas jums kaiš?

Večuks saļima. Viņš smagi elsoja, uz nobālušās sejas parādījās sviedri.

— Vēders, — viņš izdvesa. — Atkal vēders…

Viņam uznāca vēmiens. Pa muti izguldza tumšsar­kans asiņains šķidrums.

— Mister Džekson …

Bet vecais vīrs bija zaudējis samaņu. Acis bija ciet mi pats augšpēdus. Stouns jau nodomāja, ka viņš ir miris, bet pēc tam ieraudzīja, ka krūtis lēni cilājas. Nokāpa lejā Bārtons.

— Kas viņš ir?

— Tas pats, no filmas. Palīdziet man viņu dabūt augšā.

— Vai viņš ir dzīvs?

— Pagaidām ir.

— Lai mani sasper deviņi pērkoni! — Bārtons

iesaucās.

Pītera Džeksona šļaugano ķermeni uzvilka augšā ar vinču. Pēc tam kāpnes nolaida vēlreiz un pacēla pavadoni. Un tikai pašās beigās pa tām helikopterā uzkāpa Bārtons un Stouns.

Skafandrus viņi nenovilka, tikai pievienoja tiem svaigus skābekļa balonus, lai būtu ko elpot vēl divas stundas. Pa šo laiku viņi jau būs atgriezušies labora­torijā «Meža ugunsgrēks».

Pilots uzņēma radiosakarus ar Vandenbergu, un Stouns izsauca majoru Menčiku.

— Ko jūs esat atraduši? — Menčiks jautāja.

— Pilsētiņa ir apmiruši. Mums ir pietiekami daudz pierādījumu, ka tur darbojas neparasts faktors.

— Esiet uzmanīgs! — Menčiks brīdināja. — Saruna norit pa atklātu kanālu.

— Es saprotu. Vai jūs prasīsit direktīvu 7-12?

— Mēģināšu. Vai jūs to gribat tūlīt?

— Jā, tūlīt.

— Pīdmontā?

— Jā.

— Vai pavadoni atguvat?

— Atguvām.

— Labi, — Menčiks sacīja. — Došu pieprasījumu.

Direktīva 7-12 bija da|a no programmas «Meža ugunsgrēks» priekšraksta, kā rīkoties ārkārtējā bioloģiskā situācijā. Pēc šīs direktīvas, vietā, kur Zemes dzīvība saskārusies ar eksogēniskiem organismiem, bija jāuzspridzina ierobežotas jaudas kodoltermiskais lādiņš. Direktīvas šifrētais nosaukums bija «Piededzināšana»: sprādzienam vajadzēja infekciju «piededzināt», sašķelt atomos un tādējādi novērst tās izplatīšanās iespēju.

Attiecīgie resori — prezidenta kanceleja, Valsts departaments, Aizsardzības ministrija un Atomenerģijas komisija — par operācijas «Piededzināšana» uzņemšanu programmā «Meža ugunsgrēks» vienojās tikai pēc ilgām debatēm. Atomenerģijas komisija, kas jau bija nemierā ar lēmumu izvietot laboratorijā «Meža ugunsgrēks» kodolierīci, pret operācijas «Piededzināšana» apstiprināšanu par rīcības programmu iebilda vēl jo vairāk; Valsts departaments un Aizsardzības ministrija aizrādīja, ka jebkurš virszemes kodoltermiskais sprādziens, lai kādi būtu tā mērķi, izraisītu nopietnus starptautiskus sarežģījumus.

Beigu beigās prezidents direktīvu 7-12 apstiprināja, ar ierunu, ka galīgo lēmumu par bumbas izmantošanu operācijā «Piededzināšana» viņš pieņems vienpersoniski. Stounam šis atrisinājums nepatika, bet ar to bija jāsamierinās; ietekmīgas aprindas bija centušās panākt, lai prezidents priekšlikumu vispār noraida, tā ka pat kompromisā viņš bija ielaidies tikai pēc gariem strīdiem. Turklāt nevarēja ignorēt arī Hudzona institūta ziņojumu.

Hudzona institūts bija nolīgts izpētīt operācijas «Piededzināšana» iespejamās sekas. Institūta ziņojumā bija norādīts, ka nepieciešamība izdot pavēli veikt šo operāciju prezidentam varētu rasties četrās situācijās jeb tā sauktajos scenārijos. Pēc nopietnības pakāpes šie scenāriji ierindojās šādi:

1. Pavadonis vai pilotējams kosmiskais kuģis nolaižas mazapdzīvotā ASV rajona. Prezidents var šo rajonu «piededzināt» bez sevišķa trokšņa un lieliem upuriem. Krievus var neoficiāli informēt par iemesliem, kuru dēļ pārkāpts 1963. gada Maskavas līgums, kas aizliedz virszemes kodolizmēģinājumus.

2. Pavadonis vai pilotējams kosmiskais kuģis nolaižas lielā /1SV pilsētā. (Par piemēru bija izraudzīta Čikāga.) Operācijai «Piededzināšana» būs jāizposta plaša teritorija un jāiznīcina daudz iedzīvotāju, un tam būs lielas iekšējas un nedaudz mazākas starptautiskas sekas.

3. Pavadonis vai pilotējams kosmiskais kuģis nolaižas lielā neitrālas valsts pilsētā. (Par piemēru bija izraudzīta Deli.) Operācija «Piededzināšana» nozīmēs amerikāņu intervenciju ar kodolieroču izmantošanu nolūkā novērst slimības tālākas izplatīšanās iespēju. Scenārijā bija norādīti septiņpadsmit varianti, kā pēc Deli sagraušanas varētu attīstīties ASV un PSRS attiecības. Divpadsmit no tiem veda tieši pie kodoltermiskā kara.

4. Pavadonis vai pilotējams kosmiskais kuģis nolaižas lielā PSRS pilsētā. Pēc operācijas «Piededzināšana» plāna, Savienotajām Valstīm būs jāinformē par notikušo Padomju Savienība un jāliek priekšā krieviem iznīcināt pilsētu pašiem. Hudzona institūta scenārijā bija paredzēti seši varianti, kā pēc tam varētu attīstīties PSRS un ASV attiecības, un visi seši beidzās ar karu. Tāpēc institūts ieteica, lai gadījumā, ja pavadonis nokristu Padomju Savienībā vai sociālistisko valstu teritorijā, amerikāņi krievus par notikušo neinformē. Šī ieteikuma pamatā bija prognostisks ap­rēķins, ka sērga Krievijā aizrautu nāvē divus līdz pie­cus miljonus cilvēku, turpretim apmainīšanās ar kodol­termiskajiem triecieniem abām valstīm kopā maksātu vismaz divsimt piecdesmit miljonu dzīvību.

Pēc Hudzona institūta ziņojuma izstudēšanas pre­zidents ar saviem padomdevējiem nosprieda, ka kon­trolei un atbildībai par operāciju «Piededzināšana» jāpaliek politiķu un nevis zinātnieku rokās, šī soļa vistālākās sekas tolaik, protams, neviens nevarēja pa­redzēt.

Jautājumu par Menčika ziņojumu Vašingtona iz­lēma nepilnā stundā. Kādi iemesli bija pamatā prezi­denta lēmumam, līdz šim vēl aizvien nav skaidrs, bet pats lēmums bija diezgan vienkāršs.

Prezidents izšķīrās direktīvas 7-12 nodošanu izpil­dei atlikt uz divdesmit četrām līdz četrdesmit astoņām stundām. Bet pagaidām viņš izsauca nacionālo gvardi un pavēlēja tai ielenkt rajonu ap Pīdmontu simt seš­desmit kilometru rādiusā. Un gaidīja, kas notiks tālāk.

Diplomētais ķirurgs Marks Viljams Hols sēdēja iz­nīcinātāja «F-104» šaurajā aizmugures sēdeklī un pāri gumijas skābekļa maskas malai ar acīm urbās sējumā, kurš atradās viņam uz ceļiem. Šo smago, biezo, pelē­kos kartona vākos iesieto papīra žūksni tieši pirms pacelšanās viņam bija iedevis Līvits. Bija domāts, ka Hols lidojuma laikā ar to iepazīsies, taču «F-104» ne­bija radīta lasīšanai: viņam priekšā tik tikko pietika vietas rokām, kur nu vel atšķirt sējumu un taja ieska­tīties.