MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

— Lai maskētos, — Līvits atbildēja. — Ar šo ceļu mēs dabūjām pamatīgi nopūlēties. Tas mums izmak­sāja gandrīz piectūkstoš dolāru.

— Kāpēc?

Līvits paraustīja plecus.

— Bija jānolīdzina traktoru iebrauktās sliedes. Pa šejienes ceļiem dažādos laikos pārvadāts vesels lē­rums smagās iekārtas. Negribējās, ka sāktos izjautā­šana.

— Jā, par to pašu piesardzību, — pēc brītiņa teica Hols. — Lidmašīnā lasīju materiālus. Tur bija rakstīts kaut kas par pašlikvidācijas kodolierīci..,

— Nu, un tad?

. — Vai tāda pastāv?

— Pastāv,

Laboratorijas «Meža ugunsgrēks» organizētājiem šī ierīce bija bijusi īsts piedauzības akmens. Stouns un pārējie bija uzstājuši, lai tiesības pieņemt galīgo lē­mumu spridzināt vai nespridzināt paliktu viņiem. Atomenerģijas komisija un administratīvie orgāni bija pretojušies. Līdz tam kontroli pār kodolierīcēm valdība vēl nekad neesot izlaidusi no savām rokām. Stouns apgalvoja, ka gadījumā, ja laboratorijā «Meža uguns­grēks» būtu radusies sūce, apspriesties ar Vašingtonu un gaidīt prezidenta sankciju spridzināšanai vairs nebūtu laika. Pagāja vairāki mēneši, iekams prezi­dents šim argumentam piekrita.

— Es lasīju, — teica Hols, — ka šī ierīce esot kaut kā saistīta ar «Hipotēzi par lēmējbalsi».

— Jā, ir saistīta.

— Bet kā? Tā lappuse no mana komplekta bija iz­ņemta.

— Es zinu, — Līvits sacīja. — Par to parunāsim vēlāk.

Mašīna nogriezās no bruģētā ceļa uz zemesceļa. Sa­cēlās tāds putekļu mākonis, ka, par spīti karstumam, vajadzēja aiztaisīt logus. Hols aizdedza cigareti.

— Tā jums būs pēdējā, — teica Līvits.

— Labi. Ļaujiet man to īsti izbaudīt.

Vini pabrauca garām ceļa labajā malā uzstādītai iz­kārtnei «VALDĪBAS IPASUMS. AIZLIEGTĀ ZONA», bet nekur neredzēja ne žoga, ne sarga, ne suņu — tikai šī nobružātā, noplukusī izkārtne.

— Vareni drošības pasākumi, — teica Hols.

— Mēs cenšamies neradīt aizdomas. Apsardzība ir daudz labāka, nekā izskatās.

Kratīdamies pa bedrēm, viņi pabrauca vēl pusotra kilometra, pārbrauca pāri kādam prāvākam paugu­ram, un pēkšņi Hols ieraudzīja lielu, apaļu iežogo-

juttiu metrus simt diametrā. Žogs bija trīs metrus augsts, pamatīgs, vietvietām no augšas pārvilkts ar dzeloņstiepli. Iekšpusē atradās vienkārša koka ēka un nenovākts kukurūzas lauks.

— Kukurūza? — Hols brīnījās.

— Manuprāt, diezgan asprātīgi.

Viņi piebrauca pie vārtiem. Tos atvērt iznāca cilvēks rupja auduma fermera biksēs un teniskreklā. Vienā rokā viņš turēja sviestmaizi un, slēgdams vārtus, spa­rīgi kustināja žokļus. Kad vārti bija vaļā, viņš, jopro­jām gremodams, pamirkšķināja, uzsmaidīja un pa­māja, lai brauc iekšā. Izkārtne pie vārtiem vēstīja:

VALDĪBAS ĪPASUMS ASV LAUKSAIMNIECĪBAS MINISTRIJA TUKSNESA ZEMES APGŪSANAS IZMĒĢINĀJUMU STACIJA

Līvits izbrauca caur vārtiem, apstādināja mašīnu pie ēkas un, atstājis atslēgu saišķi karājamies pie slēdzenes, kāpa ārā. Hols viņam sekoja.

.— Kurp tagad? — viņš vaicāja.

— Iekšā.

Viņi iegāja pa durvīm un nokļuva nelielā priekš­telpā. Pie izļodzīta galdiņa sēdēja vīrietis ar kovboja cepuri, rūtainu kreklu un pītu kaklasaiti. Viņš lasīja avīzi un, tāpat kā tas pie vārtiem, ieturēja maltīti. Pa­cēlis acis, viņš vēlīgi pasmaidīja.

— Sveiki, — viņš teica.

— Sveicināti, — Līvits atņēma.

— Vai varu jums palīdzēt?

— Mēs tikai garāmbraucot, — Līvits atbildēja. — Pa ceļam uz Romu.

Vīrietis palocīja galvu.

— Cik pareizs laiks?

— Mans pulkstenis vakar apstājās.

— 2ēl gan.

— Pie visa vainīgs karstums.

Rituāls bija galā, vīrietis atkal palocīja galvu. Viņi devās tam garām un pa durvīm izgāja gaitenī. Gāja pa to un lasīja ar roku zīmētos uzrakstus uz istabu durvīm: «Dēstu audzēšana», «Mitruma regulēšana», «Augšņu analīze». Ēkā bija pusducis darbinieku, ģēr­bušies kā nu kurais, bet visi acīmredzot aizņemti darbā.

— Tā patiešām ir lauksaimniecības stacija, — Lī­vits teica. — Ja būtu nepieciešams, tas vīrietis priekš­telpā varētu jūs izvadāt pa istabām un izskaidrot sta­cijas un tajā noritošo eksperimentu mērķus. Galve­nokārt viņi mēģina izveidot kukurūzas šķirni, kuru varētu audzēt stipri sausās un sārmainās augsnēs.

— Bet laboratorija «Meža ugunsgrēks»?

— Seit, — Līvits sacīja. Viņš atvēra durvis ar uz­rakstu «Noliktava», un Hols ieraudzīja šauru pielie­kamo, kas bija piekrauts ar grābekļiem, kapļiem un laistāmajām šļūtenēm.

— Ejiet iekšā, — Līvits teica.

Hols iegāja. Līvits viņam sekoja un aizvēra aiz se­vis durvis. Hols sajuta, ka grīda it kā iebrūk zem kā­jām un viņi kopā ar grābekļiem, šļūtenēm un visu pārējo sāk laisties lejup.

Dažus mirkļus vēlāk viņi jau stāvēja modernā is­tabā, ko apgaismoja griestos iebūvētas dienasgaismas spuldzes. Sienas bija nokrāsotas sarkanas. Istaba bija gandrīz pilnīgi tukša, tajā atradās vienīgi taisnstūr­veida kaste, kas sniedzās cilvēkam līdz jostas vietai un Holam atgādināja podiju. Tās virsa bija no spī­doša, zaļgana stikla.

— Pieejiet pie analizatora, — Līvits sacīja. — No­lieciet rokas uz stikla ar delnām uz leju.

Hols izpildīja. Pirkstiem pārskrēja viegla tirpoņa, un kaste sanēja.

— Kārtībā. Atejiet nost.

Līvits uzlika uz kastes savas rokas, pagaidīja, ka­mēr tā sāka sanēt, un tad teica:

—• Tagad pāriesim uz turieni. — Viņš pamāja ar galvu uz durvīm istabas pretējā pusē. — Jūs interesē­jāties par drošības sistēmu. Iekams ieejam pašā labo­ratorijā «Meža ugunsgrēks», es jums to parādīšu.

— Kas tā bija par kasti?

— Pirkstu un delnu nospiedumu analizators. Strādā pilnīgi automātiski. Nolasa desmittūkstoš dermato- grāfisko līniju un tāpēc nekad nekļūdās. Tā atmiņas blokā ir ierakstīti dati par visiem, kuriem atļauts ieiet laboratorijā «Meža ugunsgrēks».

Līvits atbīdīja durvis kaktā.

Izrādījās, ka aiz tām ir vēl otras durvis ar uzrakstu «APSARDZĪBA». Tās bez trokšņa aizslīdēja sānis. Viņi iegāja aptumšotā istabā, kur pie paneļiem ar zaļām, spīdošām skalām sēdēja viens vienīgs cilvēks.

— Sveicināts, Džon, — Līvits teica. — Kā klājas?

— Labi, doktor Līvit. Redzēju, kā jus iebraucāt.

Līvits iepazīstināja apsardzības dežurantu ar Holu,

un viņš parādīja Holam savu aparatūru. Pauguros, no kuriem esot pārredzama visa bāze, atrodoties divi labi noslēpti, bet ļoti efektīvi notaustītāji 7 radiolokatori. Mazliet tuvāk žogam bāzi apjožot zemē ieraktu jutīgo elementu gredzens, un šie elementi signalizējot, ja tuvojas jebkura par četrdesmit kilogramiem smagāka dzīva būtne.

— Mēs vēl neesam palaiduši garām nevienu, — de­žurants teica. — Bet, ja arī palaidīsim … — Viņš pa­raustīja plecus un jautāja Līvitam: —Vai suņus vi­ņam rādīsim?

— Jā, — Līvits atbildēja.

Viņi pārgāja blakusistabā. Tur bija deviņi lieli krā­tiņi un oda pēc zvērnīcas. Hols ieraudzīja savā priekšā deviņus tik lielus vācu aitu suņus, kādus viņam vēl , nebija gadījies redzēt.

Holam ienākot, suņi sāka riet, bet istabā nebija dzirdama nekāda skaņa. Pārsteigts viņš vēroja, kā suņi plāta muti un krata galvu, izdarīdami riešanas kustības, bet pilnīgi bez skaņas.