MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

Tiklīdz bija atvēlēta nauda, straujā tempā sākās būvdarbi. Rezultātā 1966. gadā Fletrokā, Nevadas štatā, tika uzbūvēta laboratorija «Meža ugunsgrēks». Tās izprojektēšanu uzticēja kompānijas «General Dy- namics» Elektrisko kuģu nodaļas konstruktoriem, kas bija uzkrājuši prāvu pieredzi, projektēdami dzīvoja­mās telpas atomzemūdenēm, kurās cilvēkiem jādzīvo un jāstrādā daudzus mēnešus no vietas.

Laboratorija tika iecerēta kā konusveida apakšze­mes būve ar pieciem stāviem. Katrs stāvs jeb līmenis bija apaļš, bet pa centru gāja serde, kur atradās ka­beļi, cauruļvadi un lifti. Katrs nākamais, dziļākais līmenis bija sterilāks nekā iepriekšējais: pirmais līme­nis— pavisam nesterils, otrais — mēreni sterils, tre­šais — stipri sterils, un tā tālāk. Pāriešanu no līmeņa uz līmeni stingri kontrolēja; pacelties augstāk vai no­laisties zemāk personāls drīkstēja, tikai izgājis dezin­fekcijas un karantēnas procedūras.

Kad laboratorija bija pabeigta, atlika vienīgi sa­komplektēt zinātnieku grupu, kas trauksmes «Meža ugunsgrēks» gadījumā varētu izpētīt jebkādu svešu organismu. Apsverot vairākus iespējamos grupas sa­stāva variantus, tika izraudzīti pieci vīri, Džeremiju Stounu pašu ieskaitot. Sie pieci bija ar mieru, ka bio­loģiskas trauksmes gadījumā viņus nekavējoties mo­bilizē.

Nebija vēl pagājuši ne divi gadi pēc vēstules pre­zidentam, kad Stouns jau varēja ar gandarījumu kon­statēt, ka viņa valstij «ir iespējas izpētīt un apkarot jebkādu nepazīstamu bioloģisko aģentu». Atklātībā Stouns izteicās, ka par šādu Vašingtonas atsaucību un viņa ideju ieviešanas operativitāti esot visai ieprie­cināts. Turpretī konfidenciālās sarunās ar draugiem viņš bažīgi atzinās, ka tas nācis gandrīz vai pārāk viegli, ka Vašingtona viņa plāniem piekritusi aizdo­mīgi ātri.

Vai gan viņš varēja zināt šīs atsaucības īstos iemes­lus, to, ka daudziem valstsvīriem ir pavisam reāla interese par šo problēmu! Līdz tai naktij, kad viņš pameta savus ciemiņus un aizbrauca zilajā armijas limuzīnā, par programmu «Smeltnis» viņam nebija ne jausmas.

— Ser, ta ir visātrākā, kādu mēs varējām dabūt, — teica armijas vīrs, norādīdams uz lidmašīnu «Boeing 727».

Stouns iekāpa un gandrīz nespēja ticēt savām acīm. Milzīgais gaisa kuģis bija pavisam tukšs; cauri visam salonam stiepās vienīgi neaizņemtu krēslu tais­nās rindas.

— Ja vēlaties, sēdiet pirmajā klasē, — armijas vīrs, viegli pasmaidīdams, sacīja. — Mums viss viens.

Mirkli vēlāk viņš jau bija prom, un viņu nomainīja nevis smaidoša stjuarte, bet gan bargs jauneklis no kara policijas ar pistoli pie sāna. Taisns kā svece viņš stāvēja pie durvīm. Sāka darboties dzinēji, un nakts klusumā ieurbās to sinilkstoņa.

Stouns atlaidās krēslā, nolika sev priekšā vākus ar materiāliem par programmu «Smeltnis» un sāka lasīt. Izrādījās, ka tā ir burvīga lasāmviela; Stouns tai pār­skrēja aizgūtnēm, un sargs droši vien nodomāja, ka viņa pasažieris savus materiālus tikai tāpat šķirsta. Bet Stouns izlasīja katru vārdu.

«Smeltnis» bija ģenerālmajora Tomasa Spārksa garabērns. Spārkss, Armijas medicīniskā dienesta Ķī­misko un bioloģisko kaujas līdzekļu pārvaldes priekš­nieks, vadīja pētījumus par šiem līdzekļiem Fortdet- rikā (Merilendas štats), Hārlejā (Indiānas štats) un Dagvejā (Jūtas štats). Stouns ar Spārksu bija ticies vienu vai divas reizes un atcerējās, ka viņš ir rāmas dabas, nēsā brilles un nepavisam nelīdzinās cilvēkiem, kādus pierasts redzēt šādos amatos.

Lasīdams tālāk, Stouns uzzināja, ka vienošanās par pavadoņu «Smeltnis» projektēšanu noslēgta ar Kali­fornijas Tehniskā institūta reaktīvo dzinēju laborato­riju Pasadīnā 1963. gadā. Tika paziņots, ka program­mas «Smeltnis» mērķis ir savākt visus organismus, kādi vien eksistē «tuvējā kosmosā» — Zemes atmo­sfēras augšējos slāņos. Taču, skaidru valodu runājot, tā bija armijas programma, kaut arī to finansēja Na­cionālā aviācijas un kosmiskās telpas pētniecības pār­valde (NASA) — it kā civila organizācija. Faktiski NASA bija valdības iestāde, kas stipri noslogota ar militāriem pasūtījumiem; 43 procenti no tās līgum­darbiem 1963. gadā bija slepeni.

Formāli reaktīvo dzinēju laboratorija projektēja pavadoni, kuru varētu ievadīt atmosfēras augšējos, stipri retinātajos slāņos, lai savāktu no turienes mikro­organismus un putekļus pētniecības vajadzībām. Ap­galvoja, ka šī programma ir tīri zinātniska un iece­rēta gandrīz vai vienīgi . iņkāres apmierināšanai, tā­pēc tai piekrita visi šajā nozarē strādājošie zināt­nieki.

Īstenībā mērķi bija pavisam citi.

«Smeltnis» bija domāts tādu jaunu dzīvības formu uzmeklēšanai, kuras varētu noderēt Fortdetrikai; īsi izsakoties, tā bija programma, kas paredzēta jaunu bakterioloģisko ieroču veidu atklāšanai.

Fortdetrika — nekārtīgi izvietotu ēku grupa Meri- lendas štatā — bija uzbūvēta speciāli ķīmisko un bio­loģisko kaujas līdzekļu izstrādāšanas darbiem. Ar savu 500 hektāru lielo platību un šeit savāktajām iekārtām un aparātiem 100 miljonu dolāru kopvērtībā tā bija viens no vislielākajiem pētniecības komplek­siem Amerikas Savienotajās Valstīs. Tikai 15 procenti no šeit iegūtajiem datiem tika publicēti atklātos zi­nātniskajos žurnālos; pārējie pētījumi bija slepeni, tāpat kā visi ziņojumi no Hārlejas un Dagvejas. Hārleja bija ultraslepena iestāde, kas nodarbojās lielākoties ar vīrusiem. Pēdējos desmit gados te bija izveidots daudz jaunu vīrusu — sākot ar celmu, kura šifrētais nosaukums bija «Carrie Nation» (izraisa caur­eju), un beidzot ar celmu «Arnold» (izraisa kloniskos krampjus un nāvi). Dagvejas izmēģinājumu poligons Jūtas štatā bija lielāks nekā viss Rodailendas štats, un galvenokārt tajā pārbaudīja «Tabun», «Sklar» un «Kuff-11» tipa indīgās gāzes.

Stouns zināja, ka tikai nedaudziem amerikāņiem ir priekšstats par to, cik pla*ši izvērsušies ASV pētījumi

ķīmisko un bioloģisko kaujas līdzekļu laukā. Valdības kopējie izdevumi ĶBKL izstrādāšanai pārsniedza pus­miljardu dolāru gadā. Lielākā daļa no šīs summas tika atvēlēta tādiem akadēmiskiem centriem kā Džona Hopkinsa universitāte Pensilvānijas štatā un Čikāgas universitāte, kur kaujas līdzekļu pētījumi līgumos tika maskēti ar neskaidriem formulējumiem. Gadījās arī, ka formulējumi bija pavisam skaidri. Piemēram, Džona ITopkinsa universitātes programmā bija pa­redzēts apkopot, salīdzināt un novērtēt «pētījumus par reāli sastopamajām un potenciāli iespējamajām ievai­nojumu formām un slimībām, pētījumus par slimībām, kurām var būt nozīme bioloģisko kaujas līdzekļu iz­strādāšanā, un novērojumus par dažām ķīmiskām un imunoloģiskām reakcijām uz dažiem toksoīdiem un vakcīnām».

Pēdējos astoņos gados atklātajā zinātniskajā presē nebija publicēts neviens no Džona Hopkinsa univer­sitātes pētījumiem. Atsevišķi rezultāti, kas bija iegūti dažās citās universitātēs, piemēram, Čikāgas un Los- andželosas, vienu otru reizi bija nopublicēti, taču mi­litārais resors šīs fragmentārās publikācijas uzskatīja par izmēģinājuma baloniem, kam jādemonstrē kārtējo pētījumu paraugi, lai iebiedētu vērotājus ārzemēs. Klasisks piemērs bija Tendrona un piecu citu autoru raksts «Pētījumi par kādu toksīnu, kas, absorbēdamies caur ādu, ātri aptur oksidatīvo fosforilēšanos». Tajā tika aprakstīta kāda vārdā nenosaukta inde, kas uz­sūcas caur ādu un varētu nogalināt cilvēku nepilnā minūtē. B5igās tika piebilsts, ka salīdzinājumā ar ci­tām pēdējos gados izstrādātajām indēm tas vēl ir sa­mērā sīks sasniegums.