MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

Pie Hola ieradās tikai piecas minūtes pāri septi­ņiem.

Kā Marks Hols izteicās vēlāk, «tas bija šausmīgs pārdzīvojums. Vienā acumirklī mani izrāva no vispa­zīstamākās stihijas un iesvieda visnepazīstamākajā». Sešos četrdesmit piecās minūtēs Hols, tualetes is­tabā blakus 7. operāciju zālei berza sev rokas, gatavo­damies dienas pirmajai operācijai. Ierastā kārtībā viņš izpildīja procedūru, kuru diendienā tika atkārtojis jau vairākus gadus; viņš bija labā garastāvoklī un jokoja ar savu asistentu, kas mazgājās pie blakus krāna.

Mazgāšanos pabeidzis, Hols, turēdams rokas sev priekšā, iegāja operāciju zālē, un māsa pasniedza vi­ņam dvieli. Zālē bija vēl viens asistents, kas sagata­voja operējamo — iezieda operācijas lauku ar joda un spirta šķīdumu —, un vēl viena māsa. Viņi visi apsvei­cinājās.

Slimnīcā ķirurgu Holu pazina kā izdarīgu, strauju un neaprēķināmu cilvēku. Operēja viņš veikli, darbs šķīrās gandrīz divreiz ātrāk nekā citiem ķirurgiem. Kad viss ritēja gludi, viņš operācijas laikā smēja un jokoja, smīdinādams asistentus, māsas un anestezio­logu. Bet, ja neveicās, ja gāja lēni un grūti, Hols vā­rēja iekaist dusmās.

Tāpat kā vairums ķirurgu, viņš pastāvēja uz to, lai liktu stingri ievērota reizi par visām reizēm nodibinā­jusies kārtība. Visam bija jānotiek ierastajā secībā un ierastajā veidā. Mazākā atkāpšanās bojāja viņa gara­stāvokli.

Visi asistējošie to labi zināja, tāpēc bažīgi pavērās augšup, uz skatāmo galeriju, jo tur parādījās Līvits. Viņš ieslēdza skaļsakaru tīklu, kas galeriju savienoja ar operāciju zāli, un sacīja:

— Sveicināts, Mark.

Hols tobrīd uzlika slimniekam sterilus zaļus pār­klājus, atstādams atsegtu vienīgi operācijas lauku uz vēdera.

— Sveicināts, Pīter, — viņš teica, pārsteigts paska­tījies uz Līvitu.

— Piedodiet, ka jūs traucēju. Ir ārkārtēji apstākļi.

— Lika pagaidīt, — Hols atteica. — Es sāku operēt. Uzlicis pārklājus, viņš paprasīja skalpeli un ar vienu roku iztaustīja operācijas lauku, meklēdams izejpun- ktus pirmajam griezienam.

— Gaidīt nevar, — sacīja Līvits.

Hols pārtrauca darboties ap slimnieku, nolika skal­peli un vēlreiz paskatījas augšup. Uz brīdi iestājās klusums.

— Kas tad deg, ka nevar gaidīt?

Līvits saglabāja mieru.

— Jums būs jānomazgājas. Apstākļi ir ārkārtēji.

— Klausieties, Pīter, man taču te ir slimnieks. Nar­kotizēts, pilnīgi sagatavots. Kā es tā varu aiziet…

— Jūsu vietā stāsies Kellijs.

Tas bija viens no štata ķirurgiem.

— Kellijs?

— Viņš jau mazgājas, — Līvits teica. — Viss ir nokārtots. Gaidīšu jūs ķirurgu ģērbtuvē. Pēc trīsdes­mit sekundēm.

Un prom bija.

Hols pārlaida apkārtējiem niknu skatienu. Neviens nepakustējās, neviens neteica ne vārda. Mirkli pavilci- nājies, viņš norāva cimdus un soļoja laukā no zāles, skaļi lamādamies.

Savu lomu programmā «Meža ugunsgrēks» Hols uzskatīja labākajā gadījumā par niecīgu. 1966. gadā pie viņa bija atnācis Līvits, slimnīcas galvenais mik­robiologs, un īsumā izskaidrojis programmas mērķi. Holam tas viss bija licies diezgan amizanti, un viņš bija piekritis, ka to uzņem grupā, ja vien pēc viņa pakalpojumiem vispār kādreiz radīšoties vajadzība; pats pie sevis viņš bija pārliecināts, ka nekāda «Meža ugunsgrēka» nebūs.

Līvits bija piedāvājies iepazīstināt Holu ar šīs pro­grammas materiāliem un pastāvīgi informēt par vi­siem jaunumiem šai jautājumā. Sākumā Hols pieklā­jības pēc šos materiālus paņēma, bet drīz vien kļuva skaidrs, ka ar to lasīšanu viņš sevi neapgrūtina, un Līvits pārstāja tos viņam dot. Holu tas varēja tikai iepriecināt, jo viņam ne sevišķi patika turēt rakstām­galdu piekrautu.

Pirms gada Līvits bjja jautājis, vai viņu nemaz ne­interesējot uzzināt kaut ko tuvāk par pasākumu, kurā piedalīties viņš piekritis un kurš nākotnē var izrā­dīties bīstams. Ķirurgs bija atbildējis:

— Nē.

Tagad, ārstu ģērbtuve, Hols to nožēloja. Istaba bija pašaura, bez logiem, un gar visām četrām sienām bija sarindoti aizslēdzami drēbju skapīši. Istabas vidū at­radās liels kafijas automāts un tam līdzās papīra

I.isišu grēda. Līvits patlaban leja sev kafiju, un viņa svētulīgajā takša sejā bija skumja izteiksme,

— Laikam tāda susla vien būs, — viņš teica. — Ne­kur slimnīcā nevar izdzert tasi pieklājīgas kafijas. Vei­cīgi pārģērbieties.

— Vai jūs nebūsit tik laipns' un vispirms nepa­teiksit, kādēļ…

— Nē, nebūšu, — Līvits pārtrauca. — Pārģērbieties. Ārā gaida mašīna, un mēs jau tik ilgi kavējamies. Va­ram vēl nokavēt pavisam.

Viņam piemita uzbāzīgi melodramatisks runas veids, kas Holu vienmēr bija kaitinājis.

Līvits ar skaļu blurkšķi iesūca vienu malku.

— Tā jau es domāju. Kā jūs to varat dzert? Lūdzu, pasteidzieties.

Hols atslēdza sava skapīša durtiņas un ar kāju atrāva tās vaļā. Atspiedās pret tām un novilka no kurpēm melnus plastmasas pārvelkamos, kuri tika valkāti operāciju zālē, lai neuzkrātos statiskās elek­trības lādiņi.

— Tad jau laikam jūs teiksit, ka tas ir saistīts ar to sasodīto projektu.

— Tieši tā, — Līvits atbildēja. — Un tagad mēģi­niet veicīgāk. Tā mašīna mūs gaida, lai aizvestu līdz lidostai, un no rīta satiksme ir apgrūtināta.

Hols ātri pārģērbās, vairs neko nedomādams, acu­mirklī apstulbis. To viņš vienmēr bija uzskatījis par neiespējamu. Uzvilcis mēteli, viņš sekoja Līvitam uz izeju. Ārā, saules pielietajā slimnīcas priekšā, viņš ieraudzīja piestājušu olīvzaļo ASV armijas mašīnu ar zibsnījošu sarkanu spuldzi uz jumta. Un pēkšņi, šausmu pārņemts, viņš saprata, ka Līvits netaisa jokus, ka neviens nedomā taisīt jokus un ka piepildās kaut kādi briesmīgi murgi.

Pīteram Līvitam savukārt nepatika Hols. Līvits vispār nevarēja ciest praktizējošos ārstus. Lai gan arī viņam pašam bija ārsta diploms, viņš nekad nebija praktizējies, jo deva priekšroku pētniecības darbam. Viņa zinātniskās intereses bija saistītas ar klīnisko mikrobioloģiju un epidemioloģiju, bet viņa specia­litāte bija parazitoloģija. Pētījumus par parazītiem viņš bija veicis dažādās pasaules malās; viņa darba rezultātā bija atklāts Brazīlijas lentenis Taetiia renzi, ko viņš bija aprakstījis kādā 1953. gada publikācijā.

Taču, kļūdams vecāks, Līvits bija pārstājis braukāt pa pasauli. Viņš mēdza apgalvot, ka cpidemioloģija esot jauna cilvēka izprieca un, kad piekto reizi uz savas ādas izbaudīta zarnu amebiāze, esot laiks ap­rimties. Piektā reize Līvitam pienāca Rodēzijā 1955. gadā. Trīs mēnešus viņš bija smagi slims, pazaudēja divdesmit kilogramus svara un pēc izveseļošanās iesniedza atlūgumu. Viņam piedāvāja slimnīcas gal­venā mikrobiologa amatu, un viņš šo piedāvājumu pieņēma ar nosacījumu, ka lielu daļu laika varēs no­doties pētniecībai.

Slimnīcā viņš bija izdaudzināts kā lielisks klīnis­kais mikrobiologs, taču īsti viņu joprojām interesēja tikai parazīti. Laikā no 1954. līdz 1964. gadam viņš publicēja veselu virkni elegantu pētījumu par Asca- ris un Necator vielmaiņu, un citi šīs nozares speciā­listi tos novērtēja ļoti augstu.

Sīs reputācijas dēļ Līvits bez vārda runas bija iz­raudzīts par grupas «Meža ugunsgrēks» locekli, un Hols bija pieaicināts pēc Līvita priekšlikuma. Līvits zināja, aiz kādiem iemesliem Hola kandidatūra tika pieņemta, bet pats Hols to nezināja.