MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

Stouna izvirzīšanos nosacīja daudzi apstākļi: No­beļa prēmijas prestižs, Stouna politiskie sakari, viņa pēdējā sieva — Indiānas senatora Tomasa Veina meita — un, visbeidzot, viņa juridiskā izglītība. Tas viss kopā nodrošināja biežus uzaicinājumus piedalīties dažādu senāta apakškomisiju sēdēs, kur viņa pado­miem jebkurā grūtā jautājumā pilnīgi uzticējās.

Sekmīgi izmantodams savu vārdu lielo svaru, viņš panāca arī to, ka tika pieņemta pētniecības programma «Meža ugunsgrēks» un finansēti tai nepieciešamie būv­darbi.

Merika atziņas Stounu ieinteresēja, jo tās sasaucās ar dažām viņa paša idejām. Viņš tās izklāstīja īsā rakstā «Kosmisko lidķermeņu sterilizēšana», kas tika ievietots žurnālā «Science» un pēc tam pārpublicēts angļu žurnālā «Nature». Rakstā viņš izteica secinā­jumu, ka inficēšana ar svešām baktērijām ir abpus- griezīgs zobens un ka cilvēkam jānodrošinās pret abām pusēm.

Līdz Stouna publikācijai, apspriežot inficēšanas briesmas, lielākoties tika runāts par to, ka ar pavado­ņiem un kosmiskajām zondēm varētu netīši ievazāt uz citām planētām Zemes mikroorganismus. Ar šo iespē­jamību ASV rēķinājās jau kosmiskās pētniecības pašā sākumā; 1959. gadā NASA bija pieņēmusi stingru no­likumu par palaižamo kosmisko aparātu sterilizēšanu.

Sī nolikuma mērķis bija nepieļaut citu pasauļu in­ficēšanu. Skaidrs, ka gadījumā, ja zondē, kas tiek sū­tīta uz Marsu vai Venēru meklēt jaunas dzīvības for­mas, atrastos Zemes baktērijas, viss eksperiments būtu izjaukts.

Stouns pievērsa uzmanību pretējai situācijai. Viņš izteica domu, ka tikpat labi kosmiskie lidķermeņi var inficēt Zemi ar ārpuszemes organismiem. Lidķermeņi, kuri atpaka|kritienā sadeg, protams, nekādas briesmas nerada, bet pilnīgi citādi ir ar lēno nolaišanos, vien­alga, vai tas būtu pilotējamais kuģis vai kosmiskā zonde. Sai gadījumā, norādīja Stouns, inficēšanās briesmas ir ļoti lielas.

Viņa raksts gan uz kādu brīdi sakāpināja interesi par šo problēmu, bet, kā viņš izteicās vēlāk, interese nebija gaidītā. Tāpēc 1963. gadā viņš nodibināja ne­oficiālu seminārgrupu, kas divreiz mēnesī satikās Stenforda universitātes Medicīnas fakultātes ēkas bioķīmijas spārna augšējā stāvā, 410. istabā, lai kopā paēstu otrās brokastis un pastrīdētos par svešu mikro­organismu ievazāšanas problēmu. Tieši šī piecu cil­vēku grupa — Stouns un Džons Bleks no Stenforda universitātes, Semjuels Holdens un Terenss Lisets no Kalifornijas medicīnas institūta un Endrjū Veiss no Bērklija universitātes Biofizikas fakultātes — vēlāk veidoja programmas «Meža ugunsgrēks» sākotnējo kodolu. 1965. gadā viņi nosūtīja prezidentam petīciju, kuras stilā bija apzināti kopējuši pazīstamo Einšteina vēstuli Rūzveltam par atombumbu.

Stenforda universitāte, Palo Alto, Kalifornijas štats, 1965. gada 10. jūnija

Savienoto Valstu Prezidentam, Baltais nams, Pensilvānijas avēnija 1600, Vašingtona, Kolumbijas apgabals

Dārgais Prezidenta kungs!

Jaunākie teorētiskie pētījumi liecina, ka atpakaļ no­gādājamo kosmisko lidķermeņu sterilizēšanas proce­dūras var arī negarantēt Zemes atmosfērā ieejošo lid- ķermeņu sterilitāti. Sakarā ar to pastāv iespējamība, ka pašreizējā Zemes ekoloģiskajā sistēmā varētu ienākt bīstami, sveši organismi.

Pēc mūsu pārliecības, pilnīgi apmierinoša atpakaļ nogādājamo kosmisko zondu un pilotējamo kuģu ste- rilizēšana nebūs iespējama nekad. Mūsu aprēķini lie­cina, ka pat tad, ja lidķermeņi tiks sterilizēti kosmis­kajā telpā, inficēšanās varbūtība tomēr būs viena des- mittūkstošdaļa, ja ne lielāka. So aprēķinu pamatā ir mūsu pašreizējie priekšstati par organizēto dzīvību; iespējams, ka citas dzīvības formas ir absolūti izturī­gas pret mūsu lietotajām sterilizācijas metodēm.

Tāpēc mēs uzskatām, ka neatliekami jānodibina speciāls zinātnisks komplekss darbam ar netīši uz Zemes ievazātām ārpuszemes dzīvības formām. Sim kompleksam būtu divējāds mērķis: ierobežot svešās dzīvības formas izplatīšanos un nodrošināt tās labo- ratorisku izpēti un analīzi ar nolūku pasargāt no tās iedarbības Zemes dzīvību.

Mēs ieteicam šādu kompleksu izvietot neapdzīvotā Savienoto Valstu rajonā, izbūvēt to apakš zemes, ap­gādāt ar visiem šobrīd pazīstamajiem hermetizēšanas līdzekļiem, kā arī ar kodolierīci, kura dotu iespēju ār­kārtējā gadījumā visu iznīcināt. Cik mums zināms, divi miljoni grādu temperatūru, kas rodas kodolsprā­dzienā, nespēj izturēt neviena dzīvības forma.

Jūsu padevīgie Džeremijs Stouns, Džons Bleks, Seni jucis Iioldens, Terenss Lisets, Endrjā Veiss

Reakcija uz vēstuli bija iepriecinoši drīza. Pēc div­desmit četrām stundām Stounam piezvanīja viens no prezidenta padomdevējiem, un nākamajā dienā viņš izlidoja uz Vašingtonu tikties ar prezidentu un Na­cionālās drošības padomes locekļiem. Divas nedēļas vēlāk viņš lidoja uz Hjūstonu apspriesties par tālā­kajiem plāniem ar NASA pārstāvjiem.

Taisnība, Stouns gan atceras saņēmis arī pāris sar­kastisku piezīmju par «labošanas iestādi mūdžiem», taču lielākā daļa zinātnieku, ar kuriem viņš runāja, izturējās pret projektu labvēlīgi. Pēc mēneša Stouna neoficiālā grupa tika apstiprināta par oficiālu komi­teju, kas pēta ārpuszemes mikroorganismu ievazāša- nas problēmas un izstrādā attiecīgus ieteikumus.

Komiteja tika ierakstīta ASV Aizsardzības ministri­jas Perspektīvās pētniecības programmu sarakstā un to finansēja pa Aizsardzības ministrijas līniju. Tolaik šai sarakstā figurēja galvenokārt fizika un ķīmija — pētījumi par jonu šaltīm, reversīvo dublēšanu, pī me­žoņu substrātiem —, taču auga arī interese par bio­loģiskām problēmām. Tā, viena no sarakstā uzņemta­jām grupām izstrādāja metodiku smadzeņu darbības elektroniskai zondēšanai (godīgi'sakot — domas vadī­šanai); cita grupa bija iecerējusi pētījumu par bio- sinerģiku, tas ir, par nākotnē iespējamajām cilvēku un viņa ķermenī ieaudzētu mašīnu kombinācijām; vēl cita grupa novērtēja rezultātus, kuri bija iegūti, laikā no 1961. līdz 1964. gadam pēc programmas «Ozma» meklējot citu pasauļu civilizācijas. Ceturtā grupa pē­tīja iespējas konstruēt mašīnu, kura izpildītu visas cilvēka funkcijas un spētu pati radīt sev līdzīgas ma­šīnas.

Visi šie pētījumi bija lielā mērā teorētiski, un tos veica diezgan pazīstami zinātnieki. Uzņemšana Per­spektīvās pētniecības programmu sarakstā nozīmēja īpašu, privileģētu stāvokli un garantēja naudas lī­dzekļus tehnikas iegādei un turpmākai eksperimentu paplašināšanai.

Un, kad Stouna komiteja iesniedza «Dzīvības analī­zes metodikas» pirmprojektu, kur bija sīki aprakstīts, kā izpētīt jebkuru dzīvu būtni, Aizsardzības ministrija tūlīt piešķīra 22 miljonus dolāru speciālas izolētas la­boratorijas būvēšanai. (Uzskatīja, ka šī palielā summa attaisnosies, jo Stouna programma solīja datus, kuri var noderēt arī citiem jau uzsāktiem pētījumiem. 1965. gadā visas nozares, kuras saistītas ,ar sterilitāti un mikroorganismu ievazāšanu, bija ļoti aktuālas. Piemē­ram, NASA būvēja «Mēness apceļotāju saņemšanas laboratoriju» — pret visām nejaušībām nodrošinātu zinātnisko kompleksu, kur pārbaudīt, vai «Apollo» kos­monauti nav pārveduši no Mēness cilvēkam kaitīgas baktērijas vai vīrusus. Bija paredzēts katru, kas at­griezies no Mēness, turēt šeit karantēnā trīs nedēļas, kamēr tiks pabeigta dezinfekcija. Svarīga bija arī Nacionālajā veselības aizsardzības institūtā Betesdā risinātā problēma, kā radīt rūpnīcu «tīros cehus», kur putekļu un baktēriju daudzums nekad nepārsniegtu kaut kādu minimumu, un kā radīt «sterilās kameras». Domāja, ka aseptiskām vidēm, «dzīvības salām» un sterilitātes uzturēšanas sistēmām nākotnē būs liela nozīme, un Stounam piešķirtos līdzekļus uzskatīja par drošu ieguldījumu visos šajos darba laukos.)