MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

— Tas ir pirmais pārlidojums, — Vilsons teica.

— No austrumiem uz rietumiem, pulksten 23.08. Mēs redzam skatu no labā spārna kameras, kas to filmē ar ātrumu 96 kadri sekundē. Kā redzat, mans aug­stums strauji krītas. Tieši priekšā ir mērķa iela …

Viņš apklusa. Skaidri bija redzami ķermeņi. Un furgons, kas bija apstājies ielas vidū, un antena, kas uz tā jumta joprojām lēnām griezās. Kad lidmašīna uzlidoja tieši virs furgona, viņi ieraudzīja vadītāju, kas bija sabrucis pār stūres ratu.

— Teicams skaidrums, — piezīmēja Džagerss.

— Sī sīkgraudainā lente tiešām dod tādu izšķiršanas spēju …

— Vilsons stāsta mums par savu lidojumu, — Men­čiks atgādināja.

— Jā, ser, — Vilsons atsaucās un nokāsējās. Viņš nenolaida acu no ekrāna. — Pašreiz esmu tieši virs mērķa, kur es pamanīju visus šos mirušos, ko jūs te redzat. Tobrīd, ser, man likās, ka pavisam viņu ir ap septiņdesmit pieci.

Viņa balss bija klusa, bet saspringta. Uz brīdi at­tēls pazuda, nozibēja kaut kādi skaitļi, tad tas parā­dījās atkal.

— Tagad es sāku otro pārlidojumu, — Vilsons teica. — Zibbumbas jau izdeg, tomēr var redzēt…

— Apturiet filmu, — sacīja Menčiks.

Operators izslēdza projekcijas aparāta griezējmehā- nisma pārvadu, un attēls uz ekrāna sastinga. Kadrā bija redzama pilsētiņas garā, taisnā iela un ķermeņi.

— Grieziet atpakaļ.

Lente sāka ritēt pretējā virzienā, radot iespaidu, ka kaut kāds spēks dzen lidmašīnu atpakaļ, prom no šīs ielas.

— Seit! Apturiet vēlreiz!

Kadrs sastinga. Menčiks piecēlās un piegāja pie ek­rāna, nenolaizdams acu no kāda punkta attēla malā.

— Skatieties, — viņš teica, rādīdams uz cilvēku baltā talārā līdz ceļiem. Cilvēks stāvēja un raudzījās augšup, uz lidmašīnu. Tas bija vecs vīrs grumbainu seju. Acis viņam bija plaši ieplestas.

— Ko jūs par to sakāt? — Menčiks jautāja Dža- gersam.

Džagerss piegāja tuvāk. Sarauca uzacis.

— Palaidiet mazdrusciņ uz priekšu.

Attēls atdzīvojās. Varēja skaidri redzēt, ka cilvēks pagriež galvu un ar acīm pavada lidmašīnu, kas lido tam pāri.

— Tagad atpakaļ, — teica Džagerss.

Lente ritēja atpakaļ. Džagerss drūmi smaidīja.

— Manuprāt, ser, šis cilvēks ir dzīvs.

— Jā, — dzedri sacīja Menčiks. — Viņš noteikti ir dzīvs.

To pateicis, Menčiks devās uz durvīm. Pirms izie­šanas viņš vēl apstājās un paziņoja, ka izsludina ār­kārtēju stāvokli, ka visam bāzes personālam līdz tā­lākam rīkojumam jāpaliek savās vietās, ka telefona sarunas un jebkuri citi sakari ar ārpasauli nebūs iespējami un ka viss, ko viņi šajā istabā redzējuši, ir slepens.

Izgājis gaitenī, viņš devās uz vadīšanas centru. Kamro viņam sekoja.

— Piezvaniet ģenerālim Vīleram, — Menčiks teica. — Pasakiet viņam, ka esmu, negaidīdams sankciju, izsludinājis ārkārtēju stāvokli un lūdzu viņu tūlīt no­nākt lejā.

Pēc reglamenta, izsludināt ārkārtēju stāvokli drīk­stēja vienīgi bāzes komandieris.

— Vai nebūtu labāk, ja jūs to viņam pateiktu pats? — Kamro jautāja.

— Man jau tā rūpju diezgan, — Menčiks atcirta.

Kad Artūrs Menčiks iegāja mazajā skaņu necaur­laidīgajā kabīnē un apsēdās pie tālruņa galdiņa, viņš precīzi zināja, ko darīs, kaut arī ne visai droši zināja, kāpēc to darīs.

Pirms gada viņš kā viens no programmas «Smel- tnis» vadības vecākajiem virsniekiem bija iepazīstināts ar programmu «Meža ugunsgrēks». Menčiks atcerē­jās, ka viņus tika instruējis maza auguma cilvēks ar sausu, precīzu runas veidu. Viņš bija kādas universi­tātes profesors un šī projekta idejas autors. Detaļas Menčiks jau bija aizmirsis, atcerējās vienīgi to, ka kaut kur atrodas kāda laboratorija un uz turieni var steidzami izsaukt piecus zinātniekus. Šīs zinātnieku grupas uzdevums bija pētīt ārpuszemes dzīvības for­mas, ja tādas tiktu atvestas, amerikāņu kosmiskajiem lidaparātiem atgriežoties uz Zemes.

Šo piecu vārdi Menčikam nebija pateikti. Viņš zi­nāja vienīgi to, ka viņus var izsaukt pa speciālu Aiz­sardzības ministrijas tiešo vadu. Lai tam pieslēgtos, bija tikai jāuzgriež noteikts numurs binārajā skaitī­šanas sistēmā. Viņš izņēma kabatas portfeli un, brīdi parakņājies, atrada tajā profesora fedoto kartīti;

Ugunsgrēka gadījumā jāziņo 87. noda|ai Zvanīt tikai ārkārtējos apstākļos

Menčiks lūkojās kartītē un domāja, kas īsti notiks, kad viņš uzgriezīs skaitļa 87 bināro atbildumu. Viņš mēģināja iztēloties notikumu secību: ar ko viņš runās, vai pēc tam viņam kāds piezvanīs, vai izprašņās, vai liks griezties pie augstākas priekšniecības?

Viņš izberzēja acis, vēlreiz palūkojās kartītē un pa­raustīja plecus. Lai kā tas būtu, viņš to tūlīt uzzinās.

Viņš izmeklēja no šiem skaitļiem tos, kuru i ja 87. Tiem viņš apvilka apkārt kvadrātus:

Menčiks izrāva lapu no bloknota, kas atradās bla- tālrunim, un rakstīja:

Tas bija binārās sistēmas pamats: bāze 2, kāpināta tai vai citā pakāpē. Divi nulles pakāpē bija viens, divi pirmajā pakāpē — divi, divi kvadrātā — četri, un tā tālāk. Menčiks ātri pierakstīja klāt otru rindu:

Pēc tam Menčiks pārvērta to binārajā kodā. Binārā sistēma bija ieviesta elektronisko skaitļošanas mašīnu vajadzībām: šīs mašīnas lieto «ieslēgts—izslēgts» jeb «jā—nē» tipa valodu. Reiz kāds matemātiķis jokoja, ka binārā sistēma esot paņēmiens, ar kuru var skaitīt cilvēki, kam ir tikai divi pirksti. Būtībā binārie skaitļi ir tulkojums no parastās, decimālās sistēmas, kurā vajadzīgi deviņi nozīmīgie cipari, uz tādu sistēmu, kurā ir tikai divi cipari — vieninieks un nulle.

Menčiks paskatījās uz tikko uzrakstīto skaitli un iestarpināja svītriņas: 1 — 110—1010 [2] . Pilnīgi pieņe­mams telefona numurs. Menčiks pacēla klausuli un uzgrieza šo numuru. Pulkstenis rādīja tieši pusnakti.

2. diena

PIDMONTA

AGRĀS STUNDAS

Visa mašinērija bija gatavībā. Divus gadus kabeļi, kodēšanas ierīces un teletaipi bija stāvējuši dīkā. Taču vajadzēja Menčikam tikai piezvanīt, lai šī mašinērija sāktu darboties.

Uzgriezis numura pēdējo ciparu, viņš izdzirda vai­rākus metāliskus klikšķus un pēc tam zemu dūcienu. Viņš zināja — tas nozīmē, ka viņa izsaukums tiek pārslēgts uz vienu no šifrēto sakaru līnijām. Brīdi vēlāk dūkšana izbeidzās un kāda balss sacīja:

— Ierakstām lentē. Nosauciet savu vārdu, izklāstiet ziņojumu un pakariet klausuli.

— Majors Artūrs Menčiks, Vandenbergas kara aviā­cijas bāze, programmas «Smeltnis» vadīšanas centrs. Uzskatu, ķa nepieciešams izsludināt trauksmi «Meža ugunsgrēks». Man ir vizuāli dati, kuri to apliecina. Drošības apsvērumu dēļ bāze izolēta.

Runājot viņam ienāca prātā, ka tas viss ir gaužām neticami. Diez vai tam noticētu pat magnetofona lente. Vēl labu laiku viņš turēja rokā klausuli, nezin kāpēc gaidīdams kādu atbildi.

Taču nekādas atbildes nebija, atskanēja vienīgi klikšķis, savienojumam automātiski izbeidzoties. Men­čiks pakāra klusējošo klausuli un nopūtās. Cik maz tas viņu apmierināja!

Menčiks domāja, ka pēc dažām minūtēm viņu iz­sauks Vašingtona, ka tuvākajās stundās viņam zva­nīs bieži, tāpēc no tālruņa neatgāja. Taču neviens vi­ņam nezvanīja. Menčiks nezināja, ka viņa ierosinātais process ir automātisks, ka saceltā trauksme «Meža ugunsgrēks» tagad attīstīsies pēc noteikta plāna un vismaz nākamo divpadsmit stundu laikā nebūs atsau­cama.