MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

Nebija pagājušas ne desmit minūtes, kad pa valsts sevišķi slepeno šifrēto sakaru kabeļiem aiztikšķēja šāds ziņojums:

SAVIENOTS PILNĪGI SLEPENI

KODS SĀDS

ĶBKL 9/9/234/435/6778/90 SŪT KOORDINĀTES DELTA 8997

ZIŅOJUMS SĀDS

IZSLUDINĀTA TRAUKSME MEZA UGUNSGRĒKS. ATKĀRTOJUMS IZSLUDINĀTA TRAUKSME MEZA UGUNSGRĒKS. ADRESĀTU KOORDINĀTES NASA /ARMIJAS MEDICĪNISKAIS DIENESTS NACIONĀLĀS DROSIBAS PADOMES TAKT GR. REŽĪMS STĀJAS SPĒKĀ TOLĪT.

PAPILDU NORĀDĪJUMI ŠĀDI

PRESEI NEIZPAUST IESPĒJAMA DIREKTĪVA 7-L2

TRAUKSMES STĀVOKLIS LĪDZ ĪPAŠAM PAZIŅOJUMAM ZIŅOJUMA BEIGAS

ATVIENOTS

Tā bija automātiskā kablogramma. Viss tajā minē­tais, ieskaitot arī norādījumu par presi un direktīvas 7—12 iespējamību, bija jau iepriekš paredzēts tieši tādam gadījumam kā Menčika izsaukums.

Piecas minūtes vēlāk sekoja vēl viena kablogramma, kurā bija nosaukti grupas «Meža ugunsgrēks» locekļi:

SAVIENOTS

PILNĪGI SLEPENI

KODS SĀDS

ĶBKL 9/9/234/435/6778/900

ZIŅOJUMS SĀDS

ZEMĀK MINĒTAJIEM ASV VĪRIEŠU KĀRTAS PILSOŅIEM TIEK PIESĶIRTS ZET KAPA STATUSS. PILNĪGAS SLEPENĪBAS GARANTIJA NODROŠINĀTA IEPRIEKŠ. SO PILSOŅU VĀRDI IR +

STOUNS, DZEREMIJS -81

LĪVITS, PĪTERS - -04 *

BĀRTONS, ČĀRLZS -L51 KRISTJANSENKRIKSVITROT SO RINDU SVĪTROT LASĪT ŠĀDI

KĒRKS, KRISTJANS -142

HOLS. MARKS -L77

NOSACĪT ŠIM PERSONĀM ZET KAPA

STATUSU LĪDZ ĪPAŠAM PAZIŅOJUMAM

ZIŅOJUMA BEIGAS ZIŅOJUMA BEIGAS

Teorētiski ari šī kablogramma bija pilnīgi auto­mātiska; tās mērķis bija nosaukt piecus cilvēkus, ku­riem tiek piešķirts Zet Kapa statuss (tā šifrēti apzī­mēja sevišķu pilnvaru statusu). Bet, kā par nelaimi,

mašīna vienu vārdu iespieda nepareizi un pēc tam ne­atkārtoja visu ziņojumu. (Parasti, ja kāds no slepe­nās sakaru līnijas teletaipiem lielāku vai mazāku zi­ņojuma daļu nodrukāja nepareizi, viss ziņojums tika nodrukāts atkārtoti vai arī ESM to nolasīja vēlreiz, lai konstatētu, kā ziņojumam jāskan pareizi.)

Tāpēc šī kablogramma bija jāuzskata par apšau­bāmu. Vašingtonā un vēl kur citur tika pieaicināti ESM speciālisti pārbaudīt tās pareizību ar tā saukto ačgārno izsekošanu. Vašingtonas speciālisti izteica nopietnas bažas par kablogrammas ticamību, jo tele­taips bija ielaidis arī citas, sīkākas kļūdas, piemēram, «1» vietā nodrukājis «L».

Iznākums bija tāds, ka diviem pirmajiem sarakstā minētajiem atļaujas izsniedza, bet pārējiem tās neiz­sniedza, kamēr nebūs saņemts apstiprinājums.

Elisona Stouna bija nogurusi. Viņa un viņas vīrs, Stenforda universitātes bakterioloģijas katedras va­dītājs, savā mājā uzkalnā, no kura bija pārredzama visa universitātes pilsētiņa, bija uzņēmuši ciemiņus, piecpadsmit laulātus pārus, un visi bija palikuši līdz vēlai naktij. Misis Stounu tas kaitināja: viņa bija uz­augusi Vašingtonas oficiālajās aprindās, kur otrā ka­fijas tase, uzsvērti piedāvāta bez konjaka, tika uzska­tīta par signālu, ka laiks doties mājās. Diemžēl, viņa domāja, zinātnieki labo toni neievēro. Otro kafijas tasi viņa bija pasniegusi pirms vairākām stundām, bet visi ciemiņi vēl sēdēja.

īsi pirms vieniem atskanēja ārdurvju zvans. Durvis atvērusi, viņa pārsteigta ieraudzīja nakts melnumā stāvam divas militārpersonas. Viņai šie cilvēki likās samulsuši un satraukti, un viņa nosprieda, ka tie ir apmaldījušies; šajos savrupmāju rajonos naktī mašī­nas maldījās bieži.

— Ar ko varu palīdzēt?

— Atvainojiet par traucējumu, kundze, — pieklā­jīgi teica viens no viņiem.—Vai šeit dzīvo doktors Džeremijs Stouns?

— Jā, — viņa atbildēja mazliet neapmierināti. — Dzīvo.

Viņa paskatījās tiem garām uz braucamo ceļu. Tur bija piestājusi olīvzaļa armijas mašīna. Pie tās stā­vēja vēl viens, un likās, ka viņš kaut ko tur rokā.

— Vai tam cilvēkam ir ierocis? — misis Stouna jau­tāja.

— Kundze, es jūs lūdzu, mums tūlīt jāsatiek dok­tors Stouns.

Tas viss likās savādi, un viņai sametās bail. Pār­laidusi acis mājas priekšas mauriņam, viņa ieraudzīja vēl vienu, ceturto cilvēku, kas, skatīdamies iekšā pa logu, tuvojās mājai. Blāvajā gaismā, kas nāca no lo­giem, misis Stouna skaidri saskatīja viņam rokās šauteni.

— Kas te notiek?

— Kundze, mēs negribam traucēt jūsu viesus. Lū­dzu, ataiciniet doktoru Stounu.

— Es nezinu, vai…

— Citādi mums būs jāiet pašiem.

Misis Stouna mazliet vilcinājās, tad sacīja:

— Brīdi uzgaidiet.

Viņa pakāpās soli atpakaļ un gribēja aizvērt dur­vis, bet viens armijas vīrs jau bija ielavījies priekš­namā. Viņš stāvēja pie durvīm taisns un gaužām pie­klājīgs, cepuri rokā turēdams.

— Es pagaidīšu šeit, kundze, — viņš teica un pat pasmaidīja.

Viņa atgriezās viesību istabā, mēģinādama izlik­ties, ka nekas nav noticis. Viesi joprojām runāja un smēja; istabā valdīja troksnis, gaiss bija stipri pie­smēķēts. Džeremiju viņa atrada kaktā diskutējam par

pēdējiem nemieriem. Viņa piedūrās vīram pie pleca, un viņš atvainodamies atstāja viesu pulciņu.

— Es zinu, tev liksies savādi, — viņa sacīja, — bet priekšnamā ir kaut kāds armijas vīrs un ārā pie dur­vīm vēl viens, un ap māju staigā vēl divi ar ieročiem. Gribot tevi satikt.

Vienu mirkli Stouns izskatījās pārsteigts, bet tad saprotoši pamāja ar galvu.

— Tūlīt nokārtošu, — viņš teica. Misis Stounu šāda izturēšanās darīja piktu; gandrīz vai likās, ka viņš šo apciemojumu ir gaidījis.

— Ja jau tev tas bija zināms, varēji gan pateikt…

— Nedrīkstēju, — viņš teica. — Vēlāk izskaidrošu.

Viņš izgāja priekšnamā, kur viņu gaidīja virsnieks.

Elisona gāja vīram līdzi. Stouns sacīja:

— Esmu doktors Stouns.

— Kapteinis Mortons, — armijas vīrs teica, roku nesniegdams. — Ir ugunsgrēks, ser.

— Skaidrs, — Stouns sacīja. Viņš paskatījās uz savu smokingu. — Vai pārģērbties paspēšu?

— Baidos, ser, ka nepaspēsit.

Elisonai par lielu pārsteigumu, viņas vīrs mierīgi palocīja galvu.

— Skaidrs.

Viņš pagriezās uz viņas pusi un teica:

— Man jāaizbrauc.

Viņa seja nepauda itin neko, un Elisonai likās, ka viņa redz murgus. Nereāla likās pat viņa seja, kamēr viņš runāja. Elisona bija apjukusi un izbijusies.

— Kad tu būsi atpakaļ?

— Nezinu. Pēc nedēļas vai divām. Varbūt vajadzēs vēl ilgāk.

Viņa centās valdīt pār savu balsi, bet apjukums neļāva.

— Ko tas nozīmē? Vai tu esi arestēts?

— Nē, — Džeremijs teica, viegli pasmaidīdams.

— Nekā tamlīdzīga. Vai tu neatvainotos viesiem manā vietā?

— Bet šautenes …

— Misis Stouna, — virsnieks viņu pārtrauca,

— mums uzdots jūsu vīru apsargāt. Kopš šī brīža ar viņu nekas nedrīkst atgadīties.

— Tā tas ir, — teica Stouns. — Redzi, esmu pēkšņi kļuvis par svarīgu personu.

Viņš vēlreiz savādi, māksloti pasmaidīja un noskūp­stīja Elisonu. Un viņa nepaguva aptvert, kas notiek, kad vīrs jau gāja ārā. Katrs savā pusē viņam līdzi so­ļoja kapteinis Mortons un tas otrais. Ar šauteni bru­ņotais, ne vārda neteicis, ieņēma vietu viņiem aiz mu­guras; cilvēks pie automobiļa atdeva godu un atvēra durvis.

Pēc tam iedegās automobiļa ugunis, durvis aizcir­tās, automobilis atpakaļgājienā iegriezās piebrauca­majā ceļā, apgriezās un izzuda nakts tumsā. Misis Stouna vēl aizvien stāvēja durvīs, kad pie viņas iz­nāca kāds no viesiem un jautāja: