MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

— Elisona, vai jums kas kaiš?

Viņa atskatījās un atrada sevī spēku ar smaidu atbildēt:

— Nē, nekas. Džeremijam bija steidzīgi jāaizbrauc. Izsauca uz laboratoriju: atkal kāds no viņa vēlīna­jiem eksperimentiem sagājis grīstē.

Viesis pašūpoja galvu un sacīja:

— 2ēl gan. Tik burvīgas viesības.

Stouns sēdēja automobilī, atgāzies pret atzveltni, un cieši pētīja apkārtējos. No viņu sejām joprojām neva­rēja neko nolasīt.

— Kas jums man jānodod? — viņš vaicāja.

— Jānodod, ser?

— Jā, velns parāvis. Ko jums iedeva? Viņiem taču bija kaut kas jādod līdzi.

— Ak, jā, ser.

Viņam pasniedza plānus, brūnus vākus, uz ku­riem ar šablonu bija uzkrāsots: «PROGRAMMA «SMELTNIS». ĪSAS ZIŅAS».

— Un vairak neko? — Stouns jautaja.

— Neko, ser.

Stouns nopūtās. Ne par kādu programmu «Smel- tnis» viņš nebija dzirdējis; «īsās ziņas» būs rūpīgi jā­izstudē. Automobilī lasīt nevarēja, bija pārāk tumšs, bet lasīšanai laika būs arī vēlāk, lidmašīnā. Viņš sāka pārcilāt atmiņā pēdējos piecos gados pieredzēto, sākot ar diezgan neparasto simpoziju Longailendas salā un diezgan neparasto maza auguma angli, kurš tajā lasīja referātu un ar kuru faktiski arī viss sākās.

1962. gada vasarā Desmitajā bioloģiskajā simpo­zijā Koldspringharborā, Longailendas salā, angļu bio- fiziķis Dž. Meriks nolasīja referātu «Bioloģisko kon­taktu biežumi saskaņā ar sugu veidošanās varbūtī­bām». Meriks bija dumpīgs zinātnieks, kas neatzina autoritātes un bija iemantojis ne sevišķi skaidri do­mājoša cilvēka reputāciju. Tas, ka viņš bija nesen šķī­ries no sievas un uz simpoziju paņēmis līdzi glītu, blondu sekretāri, šādu reputāciju tikai stiprināja. Ne­kāda nopietna diskusija Merika referātam nesekoja, par viņa idejām, kas bija īsi rezumētas referāta bei­gās, ieinteresējās tikai retais.

«Jāsecina, ka pirmo kontaktu ar ārpuszemes dzī­vību nosaka mums pazīstamās sugu veidošanās varbūtības. Nav apstrīdams fakts, ka sarežģītu organismu uz Zemes ir maz, turpretim vienkārši organismi ir ārkārtīgi daudzveidīgi. Pastāv miljo­niem baktēriju sugu un tūkstošiem kukaiņu sugu,

bet primātu sugu ir pavisam nedaudz un cilvēk­veidīgo pērtiķu sugu — tikai četras. Cilvēks pārstā­vēts ar vienu vienīgu sugu.

Analoģiska likumsakarība izpaužas arī attiecībā uz atsevišķu sugu organismu skaitu. Vienkāršas būt­nes ir sastopamas daudz biežāk nekā sarežģīti orga­nismi. Uz Zemes ir trīs miljardi cilvēku, bet tas mums var likties ļoti daudz tikai tik ilgi, kamēr ne­atceramies, ka lielā kolbā saiet desmit vai pat simt reižu lielāks skaits baktēriju.

Visi pieejamie dati par dzīvības izcelšanos no­rāda uz evolucionāru attīstību no vienkāršām dzī­vības formām uz sarežģītām. Tā tas ir uz Zemes. Iespējams, tā tas ir arī Visumā. Šeplijs, Me- rovs un citi ir aprēķinājuši apdzīvojamo planetāro sistēmu skaitu tuvējā Visuma daļā. Mani aprēķini, kurus minēju šajā referātā, skar dažādu organismu relatīvo sastopamību visā Visumā.

Mans mērķis bija noteikt cilvēka un citu dzīvības formu kontakta varbūtību. Un tā ir šāda:

Dzīvības forma Saskares varbūtība

Vienšūņi vai vēl mazāki organismi

(kaila ģenētiskā informācija) 0,7840

Vienkāršie daudzšūņi 0,1940

Sarežģīti daudzšūņi bez koordinētas

centrālās nervu sistēmas 0,0140

Sarežģīti daudzšūņi ar integrētām or­gānu sistēmām, ieskaitot nervu sis­tēmu 0,0078 Daudzšūņi ar sarežģītu nervu sistēmu, kura spēj pārstrādāt 7+ datus (cil­vēka spējas) 0,0002

1,0000

Visi šie apsvērumi liek man pieņemt, ka cilvēka pirmā saskare ar ārpuszemes dzīvību būs kontakts

ar organismiem, kuri ir aptuveni vai pat pilnīgi līdzīgf Zemes baktērijām vai vīrusiem. Ja atcera­mies, ka 3 procentiem no visām Zemes baktērijām piemīt spēja iedarboties uz cilvēku vairāk vai ma­zāk kaitīgi, tad šāda kontakta sekas nevar nesa­traukt.»

Tālāk Meriks pats izteica varbūtību, ka pirmā sa­skare varētu būt ar kādu sērgu, ko šurp atvestu pir­mie uz Mēness izkāpušie cilvēki. Klātesošos zinātnie­kus šī doma uzjautrināja.

Viens no nedaudzajiem, kuri to uzņēma nopietni, bija Džeremijs Stouns. Trīsdesmit sešus gadus vecais Stouns laikam gan bija visslavenākais no tāgada simpozija dalībniekiem. Nu jau sesto gadu viņš bija Stenforda universitātes bakterioloģijas profesors, un viņam tikko kā bija piešķirta Nobela prēmija.

Stouna zinātniskais veikums, pat ja neskaita ekspe­rimentu sēriju, kura izpelnījās Nobeļa prēmiju, ir pār­steidzošs. 1955. gadā viņš pirmais lietoja īpašu metodi, kā kultūrā saskaitīt baktērijas. 1957. gadā viņš izstrā­dāja kādu tīras suspensijas iegūšanas metodi. 1960. gadā Stouns publicēja principiāli jaunu teoriju par E. coli un 5. tabuli operonu darbību un ieguva datus, kuri deva iespēju spriest par induktoru un represoru molekulu fizikālo dabu. Viņa 1958. gadā publicētais darbs par vīrusu lineārajām pārvērtībām pavēra plašu ceļu jaunajiem pētījumu virzieniem, kuros sevišķi ro­sīgi strādāja Parīzes Pastēra institūta zinātnieki, kas vēlāk, 1966. gadā, par to saņēma Nobeļa prēmiju.

Stounam pašam Nobeļa prēmiju piešķīra 1961. gadā. Prēmiju izpelnījās viņa pētījums par baktēriju atpa- kaļvērstajām mutācijām. So pētījumu viņš bija pa­veicis brīvajā laikā divdesmit sešu gadu vecumā, bū­dams tieslietu students Mičiganas štata universitātē.

Tas, ka Nobeļa prēmijai atbilstoša vēriena darbu Stouns bija uzrakstījis, studēdams tieslietas, droši vien raksturo viņa personību visspilgtāk, jo te izpau­dās viņa interešu dziļums un plašums. Kāds draugs par viņu reiz teica: «Džeremijs zina visu, bet ar pārējo viņš aizraujas.» Kā zinātnieku, kuram ir sirdsapziņa, plašs redzesloks un notikumu jēgas izpratne, viņu pa­laikam mēdza salīdzināt ar Einšteinu un Boru.

Stouns bija kalsens, jau paretiem matiem. Viņam bija apbrīnojama atmiņa, kuras plauktos vienlīdz labi turējās zinātnes fakti un piedauzīgas anekdotes. Bet visuzkrītošākā no šī cilvēka īpašībām bija viņa nepacietība, kas visiem, kuriem ar viņu bija darīšanas, iedvesa nepatīkamu sajūtu, ka tie velti kavē viņa dārgo laiku. Stounam piemita nelāgs paradums pār­traukt runātāju un izbeigt sarunu pusvārdā, para­dums, no kura viņš nekādi netika vaļā. Sīs valdonīgās izturēšanās dēļ pat agri iegūtā Nobeļa prēmija drī­zāk grāva nekā sekmēja viņa popularitāti. Nekādā ziņā to nevairoja arī skandalozie notikumi viņa per­soniskajā dzīvē: viņš bija precējies četras reizes, tur­klāt divas reizes ar savu kolēģu sievām.

Tomēr 60. gadu sākumā Stouns izvirzījās līdz val­dības aprindām, kļūdams par vienu no «jaunās zināt­nes» interešu paudējiem. Pats viņš uz šo lomu raudzī­jās ar zināmu humoru — «vakuums alkst, lai to pie­pilda ar karstu gāzi,» kā viņš reiz izteicās —, bet pa­tiesībā viņa ietekme bija diezgan liela.

60. gadu sākumā Amerika gribot negribot bija sā­kusi saprast, ka tai ir varens zinātniskais potenciāls. Savienotajām Valstīm bija četrreiz vairāk zinātnieku nekā Eiropas ekonomiskajai asociācijai, un pētniecībai tā izdeva septiņreiz vairāk līdzekļu. Lielākā daļa šīs naudas tieši vai netieši nāca no kongresa, un kongre­sam bija ļoti vajadzīgi cilvēki, kuri varētu dot padomu, kā šo naudu izlietot.

50. gados visi lielākie padomdevēji bija 'bijuši fiziķi: Tellers un Openheimers, Brakmens un Veidners, Bet desmit gadus vēlāk, kad aizvien vairāk līdzekļu un rūpju bija jāziedo bioloģijai, izveidojās jauna grupa, ko vadīja Debeikijs Hjūstonā, Fārmers Bostonā, He- germens Ņujorkā un Stouns Kalifornijā.