KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

Caks Doils domā par nepiepildītajām cerībām. Gribas ticēt, ka arī pats stāsta autors domā tieši tāpat. Un nepavisam ne tāpēc, ka to prasa viņa paša radītā situācija. Saimaks nepieder pie tiem fantastikas meistariem, kuriem nav pašiem sava viedokļa un kuri liek saviem varoņiem prātot un izteikties atbilstoši sižeta špikerim.

Rakstnieks arvien no jauna atgriežas pie jau­tājuma par hipotētiskiem kontaktiem ar saprātī­gām citu pasauļu būtnēm. Un katrreiz, vienalga, vai tas ir romāns «Pārsēšanās stacija» vai humoristiskie stāsti «Operācija «Skunkss»» un «Putekļu zebra», vai skumju pārdomu pārpil­nais «Bērnudārzs», Saimaks apgalvo, ka tiesības īstenot kontaktu pieder nevis politiskajiem bo­siem, nevis Pentagona dūžiem un sabiedrības elitei, bet gan vienkāršajiem cilvēkiem, kuri laimi uz Zemes vēl joprojām nav guvuši.

«Bērnudārzu» nepieciešams paanalizēt sīkāk.

Kā ASV valdība sagaidīja atnācējus, kuri dāsni izdāvāja dāvanas, acumirklī likvidēja poliomie­līta epidēmiju, izārstēja ar vēzi mirstošo Pīteru Saijē?

Vispirms tā mēģināja nomest atombumbu uz ēku, ko cēla svešinieki… Sagaidīja tos ar sma­gās artilērijas uguni, tanku uzbrukumu, ar visu ieroču šķiru koncentrāciju rajonā, kurā parādī­jušies svešinieki.

Tiesa, Zemes iedzīvotāju slepkavīgā tehnika nespēja nodarīt ne mazāko ļaunumu gigantiska­jai ēkai, ko apjoza tāds kā aizsarglauks vai ne­caurlaidīga caurspīdīga siena. Taču ASV valdī­bas agresīvā rīcība bija acīm redzama. Un tā izraisīja vispārēju nosodījumu: «Daudzās galvas­pilsētās aizvien biežāk tiek izteikts uzskats, ka šī ēka nav tikai Amerikas rūpju objekts, ka visi lēmumi attiecībā uz to jāpieņem starptautiskā līmenī. Mēģinājums ēku bombardēt izraisīja šau­bas, vai mūsu valsts, kuras teritorijā ēka atro­das, spēj rīkoties miera un taisnības vārdā.»

Te negribot nāk prātā pazīstamā amerikāņu komentētāja Voltera Lipmaņa izteikums. Runā­dams par ASV visai apšaubāmo politiku Āzijā, viņš dibināti uzsver: «… mēs varam mierīgi līdzāspastāvēt vienīgi tādā gadījumā, ja atteiksi­mies no mesiāniskās lieluma mānijas.»

Vai par to pašu, gan alegoriskā formā, nerunā arī KHfords Saimaks? Jo mēs taču zinām, ka mūsdienu zinātniskajā fantastikā kā spogulī atainojas cilvēces nemiers un rūpes. Vai nav ne­pieciešams likt vienlīdzības zīmi starp Zemes cilvēku iedomātu kontaktu ar citu zvaigžņu sis­tēmu saprātīgām būtnēm un dažādu valstu un tautu mierīgu līdzāspastāvēšanu uz mūsu vecās planētas?

Stāstā «Bērnudārzs» rakstnieks ne visai god­bijīgi izturas pret ASV valdību un tās militāra­jām aprindām, šajā gadījumā pret izlūkdienesta pulkvežiem un majoriem, kuri pēc saviem ieska­tiem mēģina nodibināt «kontaktus» ar svešinie­kiem. Tiem, kas iebiedē un vienlaikus bīstas paši, ceļš uz atnācēju uzcelto majestātisko ēku ir slēgts! Tajā iekļūs Pīters Saijē, fermera meita Mērija Malcta, kareivis, kas ir sapratis, ka «karš beidzies», un daudzi jo daudzi citi, kuri vēl nav zaudējuši cerības.

«Zināms, viss ir, kā nākas,» Mērija saka. «Bija epidēmija, bet tagad vairs nav. Armija ir sa­kauta bez neviena upura. Arī atombumbas sprā­dziens novērsts. Vai tā nav, Pīter? Viņi jau maina mūsu pasauli uz labu. Vēzis un poliomielīts ir izzuduši, kaut gan ar šīm divām slimībām cil­vēks cīnījās ilgus gadus un nekā nespēja tās uz­varēt. Nu ir gals kariem, gals slimībām, gals atombumbām — to, ko mēs paši nejaudājām veikt, viņi paveica mūsu vietā.»

Cilvēci tagad gaida mācības atnācēju izveido­tajā universitātē. Taču jāsāk no pirmā stāva — bet to ir pavisam tūkstoš! —, no bērnudārza, no apmācību kursa, kā uz mūžu atbrīvoties no bailēm, aizdomām un neuzticēšanās.

Starp citu, slavenais angļu astrofiziķis Freds Hoils lekcijās Vašingtonas universitātē apgalvoja aptuveni to pašu, ko Saimaks. Runādams par Zemes iedzīvotājiem līdz šim vēl nepazīs­tamu sakaru formu, kas pastāv starp augsti attīs­tītām civilizācijām kosmosā, viņš atzīmē: «Ma­nuprāt, pašreiz jau ir miljons vai vēl vairāk galaktiskās telefonu grāmatas abonentu. Mums vissvarīgāk ir parakstīties uz to, tas ir, kļūt par šo sakaru abonentiem. Kad būsim to izdarījuši, tad nokļūsim tikai pie kāpņu pamatnes, un man ir aizdomas, ka cilvēce tad atradīsies tādam bēr­nam līdzīgā stāvoklī, kurš pirmo reizi ieradies bērnudārzā.»

Te varētu mazliet pastrīdēties kā ar rakstnieku, tā ar zinātnieku. Vai ir vērts pacietīgi gaidīt ne­zin ko — bezgalīgi tālas zvaigznes viedos sūt­ņus, varbūt tos pašus, kuri uz savas planētas izveidojuši Galaktisko universitāti visāda veida saprātīgajām būtnēm ar atšķirīgu pasaules uz­skatu un spējām? (Stāsts «Naudas žūksnis».)

Varbūt humānāk ir palīdzēt cilvēkiem ievest kārtību tik dārgajā, zaļganzilajā, neizsakāmi brī­nišķīgajā pašu pasaulē? Palīdzēt gan ar labu pa­domu, gan ar aktīvu pretošanos ļaunumam, ne­taisnīgumam, alkatībai un neticībai, itin visam, kas vienkāršajiem cilvēkiem līdz šim traucē brīvi un viegli elpot!

Jo atšķirībā no daudziem spalvas brāļiem Sai­maks nav zaudējis ticību cilvēces Saprātam! Par to liecina neparasti iespaidīgais un emocionālais stāsts «Mērķi sasniegusi paaudze», kas pēdējo gadu laikā ir viens no nozīmīgākajiem darbiem amerikāņu fantastikā.

Vairāk nekā tūkstoš gadus caur Visuma melno, zvaigžņaino okeānu traucas cilvēku roku dari­nāts Kuģis. Uz tā nomainījušās jau četrdesmit paaudzes. Cilvēki sen aizmirsuši savu mērķi un

radījuši Mitu par vienīgo drošo un nekustīgo pa­sauli — Kuģi, ap kuru rit un kaisās zvaigznes.

Kuģis saviem iemītniekiem kļuvis gandrīz vai tas pats, kas senajiem babiloniešiem Zeme — ciet­zeme Visuma centrā, ap kuru, apgaismojot un sildot to, riņķo zvaigznes.

Laika ritumā mainoties paaudzēm, primitīva ticība un no pirrnā acu uzmetiena tikpat primi­tīvs likums vienoja un nomierināja cilvēkus. Likumam, kam viņi pakļāvās, vajadzēja pildīt noteiktus uzdevumus. «Katrā likumā jābūt kā­dai jēgai,» saka vecais Džošua, «citādi tas nav vajadzīgs.»

Stāsta varonis Džons Hofs ir vienīgais no Kuģa iemītniekiem, kuram galu galā atklāsies lido­juma mērķis un kļūs pieietamas Kuģa vadīšanai nepieciešamās zināšanas. Džons Hofs, apsūdzēts ķecerībā, zaudējis draugus un piespiedu kārtā kļuvis par slepkavu, pirmais saprot, ka nu jau vairāk nekā tūkstoš gadus cilvēces varenais Sa­prāts vada Kuģi uz mērķi un nemanāmi virza cilvēku rīcību. «Tas bija paredzēts uz Zemes,» Hofs saka sievai. «Katrs solis bija paredzēts. Viņi paredzēja gara tumsības stāvokli — vienīgo iespējamo, lai ļaudis pārciestu lidojumu. Pare­dzēja ķecerību, kura saglabās zināšanas. Uzbū­vēja tik vienkāršu Kuģi, ka ikviens var to va­dīt — ikviens. Viņi raudzījās nākotnē un pare­dzēja visu, kam jānotiek. Viņu plāni jebkurā brīdī apsteidza notikumus.»

Pēc savas iekšējās noskaņas stāstam «Mērķi sasniegusī paaudze» piekļaujas arī nelielā no­vele «Ciltstēvs».

Tā uzrakstīta pavisam citā manierē, kas atkal, šķiet, ir radniecīga Bredberija lirikai, taču arī šajā darbā ir tā pati skaidri uztveramā autora

doma. Noveles varonis Vinstons Kerbijs, tāpat kā Džons Hofs, kļūst par ceļvedi cilvēces Saprā­tam. Viņš zina, ka simt gadu ilgais ceļojums kos­mosa dzīlēs ir «vēl viens lēciens, vēl viena uz­vara, ko guvušas mazās, nerimtīgās smadzenes». Un šī augstā mērķa vārdā ir iespējams un nepie­ciešams izturēt jebkuras grūtības un neērtības.