KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

— Ceru, Cak, ka tā būs labāk. Un ceru, ka ne- iekjūsim ķezā.

— Ir nedomā par to, — Doils atteica. — Posī- simies nu prom no šejienes. Mums jātiek laukā, iekāms šis slaists nav iedomājies piezvanīt poli­cijai.

Durvīs, vēderu braucīdams, paradījās rolla.

«SLAISTS?» viņš jautāja. «KO TAS NOZĪME?»

— Ak tu kungs, — Doils sacīja, — kā lai šim to izskaidro?

«VAI SLAISTS IR TAS PATS KAS PLU­KATA?»

— Uz to pusi ir, — Doils piekrita. — Slaists ir plukatam līdzīgs.

«METKALFS TEICA: VISI CILVĒKI, IZŅE­MOT MANI, IR PLUKATAS.»

— Bet paklau, Metkalfam sava ziņa ir tais­nība, — Doils sacīja.

«PLUKATA IR CILVĒKS, KAM NAV NAU­DAS.»

— Šādu formulējumu gan nekad neesmu dzir­dējis, — Doils iebilda. — Bet, ja tā, tad mani va­rat pieskaitīt pie plukatām.

«METKALFS TEICA: UZ PLANĒTAS NAV

K ārtības, jo naudas ir pārlieku maz.»

— Te nu esmu ar viņu vienisprātis.

«tāpēc es uz tevi vairs nedusmojos.»

— Ak dievs, — iesaucās Meibela, — izrādās, viņš ir pļāpa!

«MANS PIENĀKUMS — RŪPĒTIES PAR KOKU. VISPIRMS ES SADUSMOJOS, BET PĒC TAM NOSPRIEDU: NABAGA PLUKATA, VI­ŅAM NEPIECIEŠAMA NAUDA, TĀPĒC VIŅŠ NAV VAINOJAMS.»

— No tavas puses tas ir ļoti cildeni, — Doils sacīja, — tikai žēl, ka tev taS neienāca prātā, pirms liki mani uz zoba. Ja es būtu varējis vēl kaut piecas minūtes …

•— Esmu gatava, — teica Meibela. — Ja neesi pārdomājis, braucam.

3

Doils lēnām gāja pa celiņu uz Metkalfa mājas durvīm. Māja grima tumsā, un mēness bija noslī­dējis līdz pat otrpus ielas augošo priežu galot­nēm.

Uzkāpis pa ķieģeļu kāpnēm, viņš pie durvīm apstājās. Piezvanīja un gaidīja.

Atbildes nebija.

Tad piezvanīja no jauna. Un atkal nekādas at­bildes.

Paraudzīja durvis. Tās bija slēgtas.

«Aizmukuši,» Doils nodomāja.

Izgājis uz ielas, viņš apgāja ap mājas stūri un šķērsieliņā uzrāpās kokā. Dārzs aiz mājas bija tumšs un kluss. Doils ilgi to vēroja, taču nekur nemanīja ne mazākās dzīvības pazīmes. Tad iz­ņēma no kabatas laterniņu un paspīdināja. Gais­mas aplītis lēkāja tumsā, kamēr uzdūrās izrakņā­tas zemes laukumam.

Doilam aizrāvās elpa, un viņš ilgi apgaismoja šo vietu, līdz pilnīgi pārliecinājās, ka nav kļūdī­jies.

Un kļūdījies viņš nebija. Naudas koks bija pa­zudis. Kāds to bija izracis un aizvedis.

Doils laterniņu izdzēsa un iebāza kabatā. No­rāpās no koka un atgriezās pie mašīnas. Meibela nebija izslēgusi motoru.

— Viņi ir aizlaidušies, — Doils sacīja. — Ne­viena nav. Izrakuši koku un aizlaidušies.

— Tad jau labi, — Meibela atbildēja. — Esmu pat priecīga par to. Tagad tu mazākais neiepī- sies nekādās avantūrās ar naudas kokiem.

— Būtu derējis nosnausties… — Doils žāvā­damies ieteicās.

— Man arī gribas gulēt. Braucam mājās un izguļamies.

— Tu varbūt izgulēsies, bet es ne, — Doils sa­cīja. — Iekārtojies aizmugurē. Es sēdīšos pie stū­res.

— Kur tagad dosimies?

— Kad šodien fotografēju Metkalfu, viņš iztei­cās, ka šim ārpus pilsētas esot ferma. Rietumu pusē, pie Miivilas.

— Bet kāda tev tur daļa?

— Re, kāda: un ja nu viņam ir ellišķīgi daudz naudas koku …

— Viņam taču ir tikai viens koks. Pilsētas mā­jas dārzā.

— Bet varbūt velns zina cik. Varbūt šis koks te auga vienīgi tāpēc, lai Metkalfu pilsētā apgā­dātu ar kabatas naudu.

— Vai tu gribi teikt, ka mēs brauksim pie viņa uz fermu?

— Vispirms jāuzņem degviela un jāieskatās kartē, kur atrodas šī Milvila. Saderam, ka viņam tur ir vesels naudas dārzs. Iedomājies tik — koki rindu rindām un visi vienās banknotēs.

Večuks, vienīgā Milvilas veikala īpašnieks, kur pārdeva traukus un pārtikas preces un kur tur­klāt vēl savietojās aptieka un pasta kantoris, vir- pināja pirkstos sudrabainās ūsas.

— Jā, — viņš teica. — Metkalfa ferma atrodas viņpus pakalniem, aiz upes. Tā pat saucas «Jaut­rais pakalns». Sakiet man, kāpēc cilvēkam tā vajadzētu nosaukt savu fermu?

— Ko tik ļaudis nedara! — Doils atbildēja. — Kā līdz turienei lai ātrāk tiek?

— Vai tas ir jautājums?

— Bez šaubām …

Večuks nogrozīja galvu.

— Vai esat ielūgts? Vai Metkalfs jūs gaida?

— Nedomāju vis.

— Tad gan fermā iekšā netiksiet. Tai visap­kārt ir sēta. Bet pie vārtiem sardze, tur ir pat īpaša mājiņa sargiem. Ja Metkalfs jūs negaida, neceriet tur iekļūt.

— Es pamēģināšu.

— Vēlu veiksmi, bet diez vai jums no tā kas iznāks. Labāk sakiet, kāpēc gan šim Metkalfam vajadzētu tā darīt? Apkaime te klusa. Neviens ap savu fermu neceļ astoņas pēdas augstu sētu ar dzeloņdrātīm pa virsu. Nevienam arī tik daudz naudas nesanāktu, lai varētu tādu sētu ierīkot. Jādomā, šis no kāda ļoti baidās.

— Ko nezinu, to nezinu, — Doils sacīja. — Bet tomēr, kā lai tiek uz turieni?

Večuks sameklēja zem letes papīra maisiņu, izņēma no kabatas zīmuļa galu un, vispirms pār­laidis tarn mēli, sāka lēnītēm zīmēt plānu.

— Kad būsiet pāri tiltam, brauciet pa šo ceļu — pa kreisi negriezieties, tas iet uz upi —, tiksiet

līdz gravai, tad redzēsiet pakalnu. Uzbraukusi taja, pagriezieties pa kreisi, un no turienes līdz Metkalfa fermai vairs tikai viena jūdze.

Viņš vēlreiz pārlaida mēli zīmulim un uzvilka primitīvu četrstūri.

— Are, šeit, — viņš sacīja. — Zemes gabals nav nekāds mazais. Metkalfs nopirka četras fer­mas un tās apvienoja.

Automobili gaidīja sapīkusi Meibela.

— Nu tu teiksi, ka 110 paša iesākuma tev nav bijusi taisnība, — viņa sacīja. — Viņam nekādas fermas nav.

— Vairs tikai dažas jūdzes palikušas, — Doils atbildēja. — Kā uzvedās rolla?

— Laikam atkal ir izbadējies. Dauzās pa ba­gāžnieku.

— Kāpēc izbadējies? Es tak pirms pāra stun­dām tam tik daudz banānu izbaroju!

— Varbūt šim ir garlaicīgi? Vai tas jūtas vien­tuļš?

— Man jau tā ir pietiekami daudz darīšanu, — Doils sacīja. — Vēl tikai trūka, lai es šo turētu pie rociņas.

Viņš iekāpa automobilī, iedarbināja to un sāka braukt pa putekļaino ielu, pārbrauca pāri tiltam, bet tai vietā, lai šķērsotu gravu, iegriezās ceļā, kas veda gar upi. Ja večuka zīmētais plāns ir pareizs, viņš domāja, tad, braucot pa šo ceļu, fer­mai varētu piekļūt no aizmugures.

Nolaidenos paugurus nomainīja stāvas, ar mežu un krūmājiem apaugušas klintis. Līkloču ceļš sa- šaurinājās. Automobilis piebrauca pie dziļas gra­vas, kas šķīra divas klintis. Pa gravas dibenu vijās pa pusei aizaugušas riteņu sliedes.

Doils nogriezās uz šīm sliedēm 1111 apstājās.

Tad izkāpa ārā un brīdi aplūkoja gravu.

— Ko stāvi? — Meibela jautāja.

— Grasos pie Metkalfa iekļūt no aizmugu­res, — viņš sacīja.

— Tu taču nedomā mani atstāt šeit?

— Es ilgi nebūšu.

— Turklāt šeit ir moskīti, — kukaiņus atgai­ņādama, viņa sūdzējās.

— Aizver logus.

Doils jau devās projām, bet Meibela viņam uz­sauca:

— Te palika rolla.

— Kamēr šis ir ieslēgts bagāžniekā, tikmēr tev klāt netiks.

— Bet viņš tā klaudzinās! Un ja nu kāds iet garām un izdzird?

— Dodu goda vārdu, ka pa šo ceļu jau pāris nedēļu neviens nav braucis.

Moskīti sīca. Viņš mēģināja no tiem atgaiņa- ties.

— Paklau, Meibel, — viņš lūdzās, — tu taču gribi, lai es šo lietu izbeidzu, vai ne? Tev taču nav nekādu iebildumu pret ūdeļādas kažoku? Jā­domā, ka tu neatteiksies arī no briljantiem?