KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

Beidzot nesaprotamās zīmes no radījuma krūtīm nozuda un to vietā parādījās spoži, iespiedbur- tiem rakstīti vārdi:

«LAID MANI VAĻĀ!»

Pat ar izsaukuma zīmi galā.

— Draudziņ, — Doils sacīja. Viņš bija paga­lam satriekts, tomēr pamazām atguvās. — Es tevi tik vienkārši vaļā nelaidīšu. Man attiecībā uz tevi ir šādas tādas ieceres.

Viņš pagriezās, sataustīja zemē nomesto maisu un pavilka sev tuvāk.

«TU NOŽĒLOSI,» uz radījuma krūtīm iegaismojās.

— Nē, — Doils atteica, — nenožēlošu vis.

Viņš nometās uz ceļiem, žigli paplēta maisu,

iebāza tajā savu gūstekni un savilka gumiju.

Piepeši mājas pirmajā stāvā iedegās gaisma un no loga, kas vērās uz dārzu, atskanēja balsis. Kaut kur tumsā nočīkstēja durvis un ar skaļu, spalgu troksni aizcirtās ciet. Doils metās pie vir­ves. Maiss traucēja skriet, taču vēlēšanās tikt pēc iespējas tālāk no šejienes palīdzēja ātri vien uz­rāpties kokā. Viņš paslēpās zaros un uzmanīgi vilka klāt kūļājošos virvi, ar brīvo roku to satī- dams.

Radījums maisā sāka grozīties un spārdīties. Doils mazliet pacēla maisu un trieca pret stum­bru. Radījums uzreiz aprima.

Pa ēnā grimstošo celiņu kāds aizgāja stingrā solī, un Doils tumsā pamanīja cigāra uguntiņu. Atskanēja balss, kas neapšaubāmi piederēja Met- kalfam.

— Henrij!

— Jā, ser, — Henrijs no verandas atsaucās.

— Kur, velns lai parauj, tas rolla licies?

— Tam, ser, kaut kur turpat jābūt. Tas nekad neatiet tālu no koka. Jūs taču zināt, ka rolla at­bild par to.

Cigāra uguntiņa uzliesmoja spožāk. Acīmredzot Metkalfs nikni ievilka dūmu.

— Ēs neizprotu šos rollas, Henrij, — viņš sa­cīja. — Tik daudz gadu ir pagājis, taču es tos jo­projām neizprotu.

— Pareizi, ser, — Henrijs piekrita. — Tie ir grūti izprotami.

Doils saoda dūmus. Pēc smaržas spriežot, tas bija labs cigārs.

Nu kā tad, Metkalfs, protams, smēķē tikai pa­šus labākos. Cilvēks, kura dārzā aug naudas koks, taču neies daudz prātot par cigāra cenu!

Doils rāpus uzmanīgi pavirzījās kādas pāris pēdas pa zaru, cenzdamies nokļūt tuvāk sienai.

Cigāra uguntiņa noraustījās un pagriezās uz Doila pusi — tātad Metkalfs kokā bija sadzirdē­jis troksni.

— Kas tur ir? — viņš uzsauca.

— Es, ser, neko nedzirdēju. Tas laikam vējš.

— Muļķi, nekāda vēja nav. Atkal tas pats kaķis.

Doils piespiedās ciešāk pie zara un, savilcies

kamolā, sastinga, gatavs rīkoties, tiklīdz radīsies nepieciešamība. Viņš aprāja sevi, ka bijis neuz­manīgs.

Metkalfs, nokāpis no celiņa, mēnesgaismas ap­spīdēts, stāvēja un vērīgi aplūkoja koku.

— Tur kaut kas ir, — viņš svinīgi paziņoja. — Lapotne tik bieza, ka nevar lāgā saskatīt, kas īsti. Taču varu apzvērēt, ka tur ir tas pats negan­tais kaķis. Šis taisni vajā rollu.

Viņš izņēma cigāru no mutes un izpūta dažus lieliskus dūmu gredzenus, kuri līdzīgi rēgiem pel­dēja gaisā.

— Henrij, — viņš iesaucās, — atnes man šau­teni! Divpadsmitais kalibrs atrodas turpat aiz­durvē.

Ar to pietika, lai Doils mestos uz sienu. Viņš bezmaz nokrita, tomēr noturējās. Tikai no rokām

izšļuka virve un gandrīz vai pazuda maiss. Rolla tajā atkal sāka spirināties.

— Tev sagribējies lēkāt, vai? — Doils nikni nošņāca.

Viņš pārmeta maisu pār žogu un dzirdēja, kā tas atsitās pret bruģi. Doils cerēja, ka nav rollu nositis, jo varēja izrādīties, ka viņa gūsteknis ir vērtīgs ieguvums. To varēs pārdot cirkam, tur jau visādus kroplīšus mīl.

Doils aizkļuva līdz sienai un laidās lejā, saskrā­pēdams rokas un kājas un nedomādams par se­kām.

No žoga viņas puses skanēja briesmīgi, asinis stindzinoši Dž. Ilavarda Metkalfa bļāvieni un la­mas.

Doils pacēla maisu un skrēja turp, kur bija at­stājis mašīnu. Piesteidzies iesvieda maisu iekšā, sēdās pie stūres un, lai izbēgtu no iespējamās pakaļdzīšanās, sāka braukt pa iepriekš izstrādātu sarežģītu maršrutu.

Pēc pusstundas Doils apstājās pie neliela parka un ņēmās apdomāt radušos situāciju.

Bija gan savs labums, gan savs sliktums.

Viņam nebija izdevies novākt no koka ražu, kā bija iecerēts, turklāt šobrīd Metkalfam jau viss ir zināms un diez vai iebrukumu palaimēsies atkār­tot.

No otras puses, Doilam tagad ir skaidrs, ka naudas koki eksistē, un viņam ir rolla, pareizāk sakot, viņš domā, ka šo radījumu sauc par rollu.

Un šis rolla, kas. tagad maisā izturējās tik klusu, sargādams koku, bija viņu pamatīgi saskrā­pējis.

Mēnesgaismā Doils ieraudzīja savas asiņainās rokas, un skrāpējumi uz ribām zem saplēstā krekla dedzināja kā uguns. Bikšu stara bija asiņu pie­mirkusi.

Viņam šermuļi pārskrēja pār kauliem. Cilvēks var viegli saķert kādu infekciju no nepazīstama zvēra.

Un, ja griezīsies pie ārsta, tas noteikti jautās, kas viņam atgadījies. Protams, var atrunāties, ka tas bijis suns. Bet ja nu ārsts redzēs, ka tie ne­maz nav suņa kodieni? Tad droši vien viņš pazi­ņos, kur nākas.

Nē, Doils izlēma, pārāk daudz ir likts uz spē­les, lai riskētu, — nevienam nav jāzina par viņa atklājumu. Jo pagaidām Doils vienīgais zina, ka eksistē naudas koks, un no tā var gūt kādu la­bumu. It īpaši, ja viņam ir rolla, kas noslēpumainā kārtā ir saistīts ar šo koku, turklāt rollu, pat bez koka, ja veicas, var pārvērst naudā.

Viņš atkal iedarbināja automobili.

Pēc minūtēm piecpadsmit viņš to apturēja šķērsieliņā, uz kuru izgāja vecu daudzdzīvokļu namu sētas puses.

Paķēris maisu, viņš izkāpa no mašīnas.

Rolla joprojām nekustējās.

— Dīvaini, — Doils sacīja.

Viņš aptaustīja maisu. Tas bija silts, un rolla tikko jaušami sakustējās.

— Vēl jau ir dzīvs, — Doils atviegloti noteica.

Viņš izspraucās cauri atkritumu urnām, satru­nējušu dēļu grēdām un tukšu konservkārbu kau­dzēm. Kaķi, viņu pamanījuši, tumsā metās kur kurais.

— Neko teikt, ir gan jauka vietiņa, — Doils sa cīja. — Pavisam nepiemērota tādai meitenei kā Meibela.

Viņš sameklēja sētas durvis, uzkāpa pa čīksto­šām kāpnēm un, iedams pa gaiteni, atrada

Mcibclas dzīvokli. Meitene satvēra viņu aiz pie­durknes, ievilka iekšā, aizcirta durvis un atspiedās pret tām ar muguru.

— Es tā uztraucos, Cak!

— Nebija ko uztraukties, — Doils sacīja. — Neparedzēti sarežģījumi. Tas ir viss.

— Kādas tev rokas! — viņa iesaucās. — Un krekls!

Doils jautri sašūpoja maisu.

— Nieki vien ir, Meibel, — viņš teica. — Pa­skat, galvenais ir te, maisā.

Doils pameta acis visapkārt.

— Vai logi ir ciet?

Viņa piekrītoši pamāja.

— Padod galda lampu, — viņš sacīja, — no­derēs rungas vietā.

Meibela izrāva vadu no sienas kontakta, no­ņēma abažūru un pasniedza lampu Doilam.

Pacēlis to, viņš noliecās pār maisu un atraisīja vajā.

— Es jau tam pāris reizes uzdevu, — viņš teica, — un pārmetu pār žogu, laikam šis ir drusku apdullis, tomēr riskēt nav vērts.

Viņš apgrieza maisu otrādi un izpurināja rollu uz grīdas. Tam pakaļ nolija divdesmitdolāru banknošu lietus.

Rolla ar cieņu piecēlās un nostājās vertikāli, kaut gan bija grūti aptvert, ka tas stāv taisni. Rollam pakaļējās ekstremitātes bija tik īsas, bet priekšējās tik garas, ka šķita, šis radījums sēž kā suns.

Rolla visvairāk atgādināja vilku vai drīzāk va­renu kariķētu buldogu, kas rej mēnesi.