KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

Meibela izmisīgi iespiedzās un metās guļam­istabā, aizcirzdama aiz sevis durvis.

— Klusē jel, dieva dēļ! — Doils sacīja. — Vi­sus sacelsi kājās. Kaimiņi domās, ka es tevi situ nost.

Augšā kāds sāka dauzīt ar kājām grīdu. Vīrieša balss ierēcās: «Ei, jūs tur, lejā, aizverieties!»

Rollam uz krūtīm iedegās uzraksts:

«ESMU IZSALCIS. KAD ĒDĪSIM?»

Doils norija siekalas. Viņš juta, ka uz pieres izspiežas auksti sviedri.

«KAS IR?» rolla turpināja. «RUNĀ, ES DZIRDU.»

Kāds skaļi pieklauvēja pie durvīm.

Doils aši pavērās visapkārt, redzēdams, ka grīda piebārstīta ar naudu, sāka to uzlasīt un bāzt kaba­tās.

Pie durvīm joprojām klauvēja.

Doils savāca naudu un atvēra durvis.

Tajās stāvēja vīrietis apakšveļā. Liela auguma, muskuļains un mazākais pēdu garāks par Doilu. Viņam pār plecu raudzījās sieviete.

— Kas te notiek? — vīrietis jautāja. — Mēs dzirdējām sievieti kliedzam.

— Ieraudzīja peli, — Doils atbildēja.

Vīrietis nenovērsa acis no viņa.

— Lielu peli, — Doils precizēja. — Varbūt pat žurku.

— Bet jūs, mister… kas jums noticis? Kur gan jūs tā esat saplēsis kreklu? …

— Spēlēju kārtis, — Doils attrauca un centās aizgrūst durvis ciet.

Taču vīrietis parāva tās vēl plašāk vaļā un ienāca istabā.

— Ja jums nav iebildumu, es paskatīšos… — viņš teica.

Sirdij vai stājoties, Doils atcerējās rollu.

Viņš apgriezās. Bet rollas nebija.

Guļamistabas durvis atvērās, un ienāca Meibeia. Viņa bija ledus auksta.

— Vai jūs, lēdij, šeit dzīvojat? — vīrietis apakš­veļā vaicāja.

— Jā, šeit gan, — ierunājās sieviete, kas bija palikusi stāvam durvīs. — Es viņu bieži sastopu gaitenī.

— Vai šis puisis jums uzmācās?

— Nekādā ziņā, — Meibela sacīja. — Viņš ir mans draugs.

Vīrietis pagriezās pret Doilu.

— Tu esi vienās asinīs, — viņš teica.

— Ko lai dara … — Doils atbildēja. — Man vienmēr viss asiņo.

Sieviete parāva vīrieti aiz piedurknes.

Meibela sacīja:

— Es jums saku, nekas nav noticis.

— Ejam, dārgais, — sieviete uzstāja, vilkdama aiz piedurknes viņu projām. — Mēs viņiem ne­esam vajadzīgi.

Vīrietis negribīgi aizgāja.

Doils aizcirta durvis un aizslēdza tās.

— Velns lai parauj, — viņš teica, — mums nāksies no šejienes pazust. Šis vīrs tikmēr gud­ros gan tā, gan šitā, kamēr piezvanīs policijai, tā ieradīsies un saņems mūs ciet…

— Mēs, Cak, neko neesam izdarījuši, — Mei­bela sacīja.

— Var jau būt. Tomēr es diez kā nemīlu poli­ciju. Nevēlos atbildēt uz jautājumiem.

Viņa piegāja Doilam tuvāk.

— Viņam taisnība, tu esi vienās asinīs, — Mei­bela sacīja. — Gan rokas, gan krekls.

— Un kāja arī, — viņš piebilda. — Rolla mani apstrādāja.

No atzveltnes krēsla aizmugures parādījās rolla.

«ES NEVĒLĒJOS NEKĀDUS PĀRPRATU­MUS. NO SVESIEM VIENMĒR SLĒPJOS.»

— Re, kā viņš runā, — Doils neslēptā sajūsmā sacīja.

— Kas tas ir? — Meibela jautāja, pakāpdamās pāris soļu atpakaļ.

«ESMU ROLLA.»

— Mes sastapamies zem naudas koka, — Doils sacīja. — Mazliet saķildojāmies. Šim te ir kāds sakars ar koku — rolla ir vai nu tā sargātājs, vai vēl kas cits.

— Vai naudu dabūji?

— Nedaudz. Zini, šis rolla . ..

«IR IZSALCIS,» iedegās rollam uz krūtīm.

— Panāc šurp, — Meibela sacīja, — es tevi pār- siešu.

— Vai tad tu nemaz negribi dzirdēt? …

— Ne visai. Tu atkal esi bijis sprukās. Man liekas, tu tīšuprāt lien, kur nevajag.

Meitene aizveda Doilu uz vannas istabu.

— Apsēdies uz vannas malas, — viņa sacīja.

Rolla piegāja pie durvīm un apstājās.

«VAI JUMS NAV NEKĀDA ĒDAMĀ?» viņš jau­tāja.

— Ak kungs! — Meibela iesaucas. — Bet ko jūs vēlaties?

«AUGĻUS, DĀRZEŅUS.»

— Tur, virtuvē uz galda, ir augļi. Vai paradīt?

«PATS ATRADĪŠU,» rolla paziņoja un nozuda.

— Nesaprotu šo sīkuli, — Meibela sacīja. — Vispirms viņš tevi sakoda, bet tagad, izrādās, kļuvis par labāko draugu.

— Es viņam pāra reizes iegāzu, — Doils atbil­dēja. — Uzreiz iemācīju mani cienīt.

— Un viņš vēl mirst badā, — Meibela nosodoši piemetināja. — Nu apsēdies taču uz vannas malas. Es tevi apmazgāšu.

Viņš apsēdās, bet meitene sameklēja aptieciņā pudelīti ar kaut kādu brūnu šķidrumu, spirtu, vati un marles saiti. Nometusies ceļos, Meibela uzrotīja Doilam bikšu staru.

— Slikti, — viņa teica.

— Viņš apstrādāja mani ar zobiem, — Doils sacīja.

— Cak, ir jāiet pie ārsta, — Meibela uzstāja. — Tā var dabūt asinssaindēšanos. Un ja nu tam zobi bijuši netīri?

— Ārsts gribēs daudz ko zināt. Man arī bez viņa pietiek nepatikšanu.

— Cak, kas šis īsti ir?

— Tas ir rolla.

— Kāpēc to sauc par rollu?

— Nezinu. Sauc, un viss.

— Un kāpēc tu to atstiepi sev līdzi?

— Tas ir savu miljonu vērts. To var pārdot cirkam vai zooloģiskajam dārzam. Arī es pats varu ar to uzstāties naktslokālā. Rādīt, kā šis runā, nu, un vispār.

Meibela ātri un prasmīgi apmazgāja viņam brūces.

— Redzi, kāpēc vēl es to atstiepu šurp, — Doils sacīja. — Nu Metkalfs ir manās rokās. Es zinu ko tādu … Man tagad ir rolla, bet rollam ir kaut kāds sakars ar naudas kokiem.

— Kas tad tas — šantāža, vai?

— Nekādā ziņā ne! Savu mūžu nevienu neesmu šantažējis. Gluži vienkārši mums ar Metkalfu jā­nokārto mazs darījums. Varbūt pateicībā par to, ka turu muti, viņš uzdāvinās man kādu no saviem naudas kokiem.

— Bet tu taču pats teici, ka tur ir tikai viens naudas koks.

— Es redzēju tikai vienu. Tā kā bija tumšs, varbūt citus nepamanīju. Vai saproti, tāds cilvēks kā Metkalfs nemūžam neapmierināsies ar vienu naudas koku vien. Ja viņam ir viens, viņš izau­dzēs vēl. Varam saderēt vienalga uz ko, ka viņam ir gan divdesmitdolāru, gan piecdesmitdolāru, bet varbūt pat simtdolāru koki.

Doils smagi nopūtās.

— Kā es gribētu kaut piecas minūtes pakavē­ties zem simtdolāru koka! Nodrošinātos uz visu mūžu. Plūktu dolārus ar abām rokām.

— Noģērb kreklu, — Meibela sacīja. — Jāpa­skatās, cik stipri tu esi saskrāpēts.

Doils novilka kreklu.

— Vai zini, — viņš teica, — esmu gatavs zvē­rēt, ka naudas koki nav tikai Metkalfam vien. Visiem bagātniekiem tie ir. Viņi laikam gan ir apvienojušies slepenā biedrībā un nozvērējušies ne­kad par to nerunāt. Nemaz nebrīnītos, ka visa nauda ienāk no viņiem. Varbūt valdība vispār ne­drukā naudu, bet vienīgi stāsta, ka drukājot…

— Ciet klusu, — Meibela pavēlēja, — un ne- rausties.

Viņa lipināja plāksteri Doilam uz krūtīm.

— Ko tu domā darīt ar rollu? — viņa jautāja.

— Ieliksim mašīnā un aizvedīsim pie Metkalfa. Tu paliksi ar rollu mašīnā un, ja kaut kas nebūs kārtībā, piedosi gāzi. Kamēr rolla atrodas pie mums, Metkalfs ir mūsu rokās.

— Tu esi traks! Es lai palieku viena ar šo rie­bīgo radījumu! Pēc visa, ko tas nodarījis tev!

— Paņemsi nūju un, ja kas, šim krietni uzblie­zīsi.

— Tā tik vēl trūka, — Meibela sacīja. — Viena ar šo es nepalikšu.

— Labi, — Doils teica, — ieliksim to bagāž­niekā. Ietīsim segā, lai neapdauzās. Varbūt pat labāk, ja šis būs ieslēgts.

Meibela šaubīdamās nogrozīja galvu.