KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

Doils zināja, ka nauda kādam pieder, un nešau­bījās, ka pat šajā ielā neatrastos cilvēks, kas tik stipri nicinātu papīra kupīras, lai ļautu tām aizli­dot.

Savācis naudu un pārliecinājies, ka nav pali­kusi vairs neviena banknote, Doils skriešus metās uz savu mašīnu.

Pēc dažiem kvartāliem kādā klusā vietā viņš apturēja automobili, iztukšoja kabatas, nogludi­nāja banknotes un salika tās vienādās kaudzītēs uz sēdekļa. Izrādījās, ka naudas bija daudz vai­rāk, nekā domāts.

Smagi elsdams, Doils pacēla naudas žūksni, lai to pārskaitītu, un pamanīja no tā kaut ko rē­gojamies ārā. Viņš mēģināja ar knipja sitienu šo kaut ko notraukt nost, taču tas palika, kur bijis. Šķita, ka tas būtu pielīmēts pie kādas banknotes. Viņš parāva, un banknote izslīdēja no žūkšņa.

Tas bija kātiņš, tāds kā ābolam vai ķirsim, kā­tiņš, kas cieši un dabīgi pieaudzis pie divdesmit- dolāru papīrnaudas zīmes.

Viņš nometa žūksni uz sēdekļa, aiz kātiņa pa­cēla banknoti un saprata, ka vēl pavisam nesen kātiņš ir turējies pie zara.

Doils klusām iesvilpās.

«Naudas koks,» viņš nodomāja.

Bet naudas koku nav. Nekad nav bijis. Un ne­kad nebūs.

— Man rēgojas velns zina kas, — Doils sa­cīja, — lai gan vairākas stundas ne lāsi neesmu mutē ņēmis.

Viņam vajadzēja tikai aizvērt acis — un, re, kur tas ir — varens koks ar resnu, taisnu stum­bru, kupliem zariem un milzum daudzām lapām.

Un katra lapa — divdesmit dolāri. Vējš rotaļā­jas lapotnē, un dzimst naudas mūzika, bet cilvēks var gulēt šī koka paēnā un ne par ko nerūpēties, tikai uzlasīt krītošās lapas un bāzt tās kabatās.

Viņš parāva kātiņu, bet tas nenotrūka. Tad Doils akurāti salocīja banknoti un ielika bikšu pulksteņkabatiņā, savāca pārējo naudu un ne­skaitīdams iebāza citā kabatā.

Pēc divdesmit minūtēm viņš iegāja Benija bārā.

Benijs slaucīja leti. Vienīgais vientuļais apmek­lētājs sēdēja bāra tālākajā kaktā un sūca alu.

— Glāzi un pudeli, — Doils sacīja.

— Parādi, vai nauda ir, — Benijs attrauca.

Doils iedeva viņam vienu divdesmitdolāru bank­noti. Tā bija tik jauna, ka bāra klusumā tās čaukstoņa noskanēja līdzīgi pērkona grāvienam. Benijs vērīgi to aplūkoja.

— Kas tev tās taisa? — viņš jautāja.

— Neviens, — Doils teica, — es tās paceļu uz ielas.

Benijs pasniedza viņam glāzi un pudeli.

— Vai tev darbs beidzies? Vai nupat vēl tikai

sāc?

— Beidzies, — Doils atteica. — Es nofotogra­fēju veco Dž. Havardu Metkalfu. Kāds žurnāls pa­sūtījis viņa portretu.

— Sī gangstera?

— Nu, viņš vairs nav gangsteris. Jau gadus piecus vai sešus dzīvo legāli. Viņš ir magnāts.

— Tu gribi teikt «bagātnieks». Ar ko viņš ta­gad nodarbojas?

— Nezinu. Vienalga, ar ko, taču nedzīvo slikti. Šim pakalnā ir smuka mājiņa. Bet uz viņu pašu pat skatīties nav vērts.

— Es nesaprotu, ko tavs žurnāls viņā atradis?

— Varbūt viņi vēlas nodrukāt stāstu par to, cik izdevīgi būt godīgam cilvēkam.

Doils pielēja glāzīti.

— Kas tad man, — viņš filozofiski sprieda. — Ja maksā, esmu gatavs pat tārpu fotografēt.

— Kam tad būtu vajadzīgs tārpa portrets?

— Vai nu pasaulē trūkst psihopātu? — Doils sacīja. — Varbūt kādam ievajadzēsies arī. Es neko nejautāju. Cilvēks vēlas dabūt bildes, un es tās uztaisu. Un, kamēr vien par tām maksā, viss ir kārtībā.

Doils ar baudu izdzēra glāzīti tukšu un ielēja no jauna.

— Benij, — viņš jautāja, — vai tu kādreiz*esi dzirdējis, ka nauda aug kokos?

— Tu maldies, — Benijs atteica, — nauda aug krūmos.

— Ja var augt krūmos, tad var arī kokos. Jo kas tad ir krūms? Neliels koks vien ir.

— Nu, tā vis nav, — Benijs nedaudz apjucis iebilda. — Jo patiesībā nauda arī krūmos neaug. Gluži vienkārši ir tāds teiciens.

Zvanīja telefons, un Benijs piegāja pie tā.

— Vaicā pēc tevis, — viņš sacīja.

— Kam gan varēja ienākt prātā, ka esmu šeit? — Doils brīnījās.

Viņš paņēma pudeli un gar leti devās pie tele­fona.

— Hallo, — viņš teica klausulē, — jūs mani saucāt, runājiet nu.

— Te Džeiks.

— Tūdaļ tu sacīsi, ka tev ir padomā man kāds darbiņš. Un ka pēc pāris dienām samaksāsi. Kā tu domā, cik ilgi es tev strādāšu par velti?

— Ja tu, Čak, šoreiz neatteiksi, samaksāšu tev visu. Un ne tikai par šo, bet arī par iepriekš pa­darīto. Man nepieciešama tava palīdzība. Redzi, mašīna noripojusi no ceļa un iegāzusies tieši ezerā, un apdrošināšanas sabiedrība apgalvo…

— Kur mašīna tagad atrodas?

—- Vēl arvien ezerā. Viņi to izvilks ārā ja ne šodien, tad rīt, bet man vajadzīgas fotogrāfi­jas. ..

— Varbūt tu vēlies, lai es lienu ezerā un foto­grafēju zem ūdens?

— Tieši tā. Zinu, tas nav viegli. Bet es dabūšu ūdenslīdēja tērpu un visu nokārtošu. Es tevi ne­lūgtu, bet tu esi vienīgais cilvēks …

— Es to nedarīšu, — Doils stingri noteica,

— man ir pārāk vārga veselība. Ja izmirkšu, tad saķeršu plaušu karsoni un zobi arī sāks sāpēt, turklāt man ir alerģija pret .ūdensaugiem, un ezerā gandrīz vienmēr ir atliku likām ūdensrožu un visvisādas zāles.

— Es maksāšu otrtik! — Džeiks izmisīgi brēca.

— Es maksāšu pat trīskārtīgi!

— Zinu, — Doils sacīja, — ka nesamaksāsi ne­cik.

Viņš uzkāra klausuli un, pudeli no rokām neiz- laizdams, atgriezās savā vietā.

— Ir gan labais, — viņš noteica, vienu pēc ot­ras iztukšodams divas glāzītes. — Velnišķīgs pa­ņēmiens, kā nopelnīt sev iztiku.

— Visi paņēmieni ir velnišķīgi, — Benijs filo­zofiski atzina.

— Paklau, Benij, vai ar to naudu, kuru tev iedevu, viss kārtībā?

— Un kas tad ir?

— Nē, nekas, tikai tu to čaukstināji.

— Es vienmēr tā daru. Klientiem tas patīk.

Un viņš atkal mehāniski noslaucīja leti, kaut gan tā bija tīra un sausa.

— Es pazīstu naudu ne sliktāk par baņķieri, — Benijs sacīja. — Redzu viltojumu jau pa gabalu. Daži gudreļi nāk uz bāru realizēt savu preci, do­mādami, ka šī būs vispiemērotākā vieta. Allaž jā­tur acis vaļā.

— Vai tu noķer arī?

— Dažkārt noķeru. Bet ne visai bieži. Vakar te kāds stāstīja, ka tagad esot ellīgi daudz viltotas naudas, kuru pat eksperts nespējot atšķirt. Stastīja, ka valdība nemaz vairs nezinot, ko iesākt, — uzrodoties nauda ar vienādiem numuriem. Bet kat­rai naudaszīmei taču jābūt savam numuram. Ja divām tas vienāds, tad viena ir viltota.

Doils iedzēra vēl un atdeva pudeli atpakaļ.

— Nu, man laiks iet, — viņš teica. — Es ap­solīju Mcibclai, ka iegriezīšos. Šī pagalam necieš, ja esmu piesūcies.

— Nesaprotu, kāpēc Meibela ar tevi noņemas,— Benijs sacīja. — Viņai restorānā darbs labu la­bais un tik daudz puišu visapkārt. Viens otrs ne­dzer un arī strādā, cik spēj …

— Nevienam no viņiem nav tādas dvēseles kā man, — Doils atteica. — Vai kāds no šiem mehā­niķiem un šoferiem spēj atšķirt saulrietu no olu kulteņa?

Benijs viņam izdeva atlikumu no divdesmit do­lāriem.

— Kā skatos, par dvēseli tev šis tas tiek arī, — viņš sacīja.

— Un kāpēc gan ne! — Doils attrauca. — Pats par sevi saprotams.

Viņš savāca naudu un izgāja uz ielas.

Meibela jau gaidīja, un tur nebija ko brīnīties. Ar Doilu vienmēr kaut kas atgadījās, viņš allaž nokavēja, un meitene bija pieradusi gaidīt.