KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

Viņa sēdēja pie galdiņa. Doils noskūpstīja Mei- belu un apsēdās pretī. Restorāns bija tukšs, ja neskaita jauno oficianti, kura vāca nost galdu zā­les viņā galā.

— Ar mani šodien atgadījās brīnumu lietas, — Doils sacīja.

— Ceru, ka patīkamas? — Meibela teica.

— Vēl nezinu, — Doils atbildēja. — Varbūt arī patīkamas. No otras puses ņemot, iespējams, ka pieredzēšu bēdu dienas.

Viņš pataustljās pa pulksteņkabatiņu, izvilka banknoti, nogludināja to un uzlika uz galda.

— Kas tas ir? — viņš vaicāja.

— Kāpēc tu jautā, Cak? Tie taču divdesmit do­lāri.

— Bet tagad uzmanīgi paskaties uz stūrīti.

Meibela palūkojās un izbrīnījās.

— Paskat vien, kātiņš! — viņa iesaucās. — Gluži kā ābolam. Un pielīmēts pie papīra.

— Šī banknote ir no naudas koka, — Doils sacīja.

— Tādu koku nav, — Meibela atteica.

— Ir gan, — Doils neatlaidās, un viņa paša pārliecība arvien vairāk nostiprinājās. — Viens no tiem aug Dž. Havarda Metkalfa dārzā. Tāpēc jau arī viņam ir nauda. Agrāk es nevarēju iz­prast, kā šie bosi pamanās dzīvot lielās mājās, braukt ar automobiļiem turpat vai vesela kvartāla garumā un tā joprojām. Lai to sapelnītu, viņiem nāktos visu mūžu vai pušu plēsties. Varu derēt, ka viņiem katram sētā aug naudas koks. Un šie tur to slepenībā. Tikai, redzi, šorīt Metkalfs bija aizmirsis novākt nogatavojušos naudu, un vējš to norāva no koka un aizpūta pāri žogam.

— Pat tad, ja naudas koki eksistētu, — Meibela nepadevās, — bosi nevarētu to paturēt slepenībā. Gan jau kāds izdibinātu. Viņiem taču ir kalpotāji, bet tie …

— Es noprotu, kā tas ir, — Doils viņu pār­trauca. — Esmu par to gudrojis un zinu, kā tas tiek darīts. Šajās mājās nestrādā parastie kalpo­tāji. Katrs no tiem ģimenei dien ilgus gadus un ir ļoti uzticams. Vai zini, kālab viņi ir uzticami? Tālab, ka viņiem kaut kas tiek no šiem naudas kokiem. Varu vai zvērēt, ka viņi tur mēli nepa­laiž, bet pēc izstāšanās no dienesta paši dzīvo kā

bagātnieki. Viņiem nav izdevīgi daudz pļāpāt. Tur­klāt, ja visiem šiem miljonāriem nebūtu, ko slēpt, kāpēc tad viņi apjoztu savas mājas ar tik aug­stām sētām?

— Nu, viņi taču dārzos rīko pieņemšanas, — Meibela iebilda. — Es allaž par to lasu augstāko aprindu hronikā.

— Bet vai tu esi kaut reizi bijusi tādā pieņem­šanā?

— Protams, ne.

— Tur jau ir tā lieta, ka ne. Tev nav naudas koka. Un viņi uzaicina tikai savējos, tikai tos, ku­riem arī ir naudas koki. Kā tu domā, kāpēc bagāt­nieki ceļ degunu gaisā un negrib ielaisties nekā­dās darīšanās ar vienkāršiem mirstīgajiem?

— Nu, labi, kāda gan mums gar to daļa?

— Meibel, vai tu varētu man sadabūt tukšu cukura maisu vai ko tamlīdzīgu?

— Mums noliktavā to ir, cik uziet. Varu atnest.

— Un, lūdzu, iever gumiju, lai, to pavelkot, maiss būtu ciet. Ja nu gadījumā nāksies bēgt, nauda var…

— Cak, tu neuzdrīkstēsies …

— Tieši pie sienas aug koks. Un viens zars sniedzas tai pāri. Tā ka es varu piesiet virvi…

— Nemaz nedomā. Viņi tevi noķers.

— Nu, to mēs vēl redzēsim, kad tu būsi dabū­jusi maisu. Bet es pagaidām iešu sameklēt virvi.

— Visi veikali jau slēgti. Kur tu to dabūsi?

— Tā nu ir mana darīšana, — Doils atteica.

— Tev vajadzēs aizvest mani mājās. Te es ne­varēšu maisu pārtaisīt.

— Tiklīdz atgriezīšos ar virvi, aizvedīšu.

— Cak!

— Nu?

— Bet vai tā nebūs zādzība? Ar to naudas koku?

— Nē. Pat ja Metkaifam ir naudas koks, viņam nav nekādu tiesību to turēt dārzā. Koks pieder visiem. Vēl vairāk nekā visiem. Kādas viņam tie­sības noņemt no koka naudu un ne ar vienu neda­līties?

— Bet vai tevi nenoķers tāpēc, ka tu taisi vil­totu naudu?

— Kas tad tā par viltotu? — Doils bija sašu­tis. — To neviens netaisa. Tur tak nav ne preses, ne iespiedmašīnas. Nauda pati aug kokā.

Meibela pārliecās galdam pāri un čukstēja:

— Cak, bet tas taču nav iespējams! Vai tad nauda var augt kokā?

— Nezinu un negribu zināt, — Doils atbildēja. — Neesmu zinātnieks, bet jāteic, šie botāniķi ir iemācījušies darīt brīnumu lietas. Vai par Ber- banku esi dzirdējusi? Viņš pratis izaudzēt tādus kokus, kādus vien vēlas. Tie dod pavisam nere­dzētus augļus. Viņš spēj mainīt to lielumu un garšu, un tā joprojām. Ja kādam no botāniķiem ienāktu prātā izaudzēt naudas koku, tas būtu tīrais sīkums.

Meibela piecēlās no galda.

— Iešu pēc maisa, — viņa sacīja.

2

Doils uzrāpās kokā, kas auga sānieliņā pie pa­šas sienas.

Viņš pacēla galvu un palūkojās uz gaišajiem, mēness apmirdzētajiem mākoņiem. Pēc minūtes vai divām mēnesim priekšā aizvirzīsies neliels mākonis, un tad varēs nolēkt dārzā.

Doils paskatījās uz leju. Dārzā auga vairāki koki, bet no šejienes nevarēja izšķirt, kurš ir nau­das koks. Tiesa, Doilam likās, ka vienam no tiem lapas čaukst.

Viņš pārbaudīja virvi, ko turēja rokā, aiz jos­tas aizbāzto maisu un gaidīja, karnēr mākonis aizies mēnesim priekšā.

Māja bija klusa un tumša, un tikai augšstāva istabās spīdēja gaisma. Nakts mieru traucēja vie­nīgi lapu šalkoņa.

Mākoņa mala iegrauzās mēnesī, un Doils sāka līst rāpus pa resnu zaru. Tad piesēja virvi un galu nolaida lejā.

Pēc tam uz mirkli pamira, ieklausīdamies un ielūkodamies dārza klusumā.

Neviena nebija.

Doils nolaidās pa virvi lejā un metās pie koka, kura lapas, kā viņam bija šķitis, čaukstēja.

Uzmanīgi pasniedzās.

Pēc lieluma un formas lapas atgādināja div- desmitdolāru banknotes. Viņš izrāva aiz jostas aizsprausto maisu un iebāza tajā sauju lapu. Un vēl, un vēl. ..

«Cik vienkārši!» viņš nodomāja. «Kā plūmes. It kā es novāktu plūmes. Tikpat vienkārši kā la­sīt …»

«Man vajadzīgas tikai piecas minūtes,» Doils prātoja. «Un viss. Lai piecas minūtes mani ne­viens netraucētu.»

Taču izrādījās, ka arī piecu minūšu viņam nav; viņam nebija ne minūtes.

No tumsas viņam kāds uzbrāzās nikni kā vie­sulis. Iebelza pa kāju, iezīdās ribās un pārplēsa kreklu. Viesulis bija negants, bet nedzirdams, tā­pēc pirmajā mirklī Doilai likās, ka šim viesulim sargam nav miesas.

Nokratījis pārsteiguma un baiļu radīto stin­gumu, Doils sāka tikpat klusi aizstāvēties. Div­reiz viņam izdevās satvert sargu, un divreiz tas izslīdēja viņam no rokām, lai atkal mestos virsū.

Galu galā viņam palaimējās un viņš sargā ieķē­rās tā, ka tas nevarēja ne pakustēt, un pacēla to virs galvas, lai sadragātu pret zemi. Bet mirklī, kad viņš cēla rokas augšup, mākonis palaida mē­nesi vaļā un dārzs kļuva gaišs.

Ieraudzījis satverto, Doils tik tikko apspieda iz­brīnās saucienu.

Viņš bija domājis, ka tas ir suns. Taču surib tas nebija. Tas neatgādināja neko līdz šim re­dzētu. Viņš pat dzirdējis nebija par tādu.

Šī radījuma vienu galu veidoja mute, otrs bija plakans, četrstūrains. Tik liels kā terjers, tas to­mēr nebija terjers. Tam bija īsas, bet spēcīgas kājas un garas, tievas rokas ar stipriem nagiem, un Doils nodomāja, cik labi, ka, satverdams radī­jumu, ir piespiedis tā rokas pie ķermeņa. Radī­jums bija balts un pliks kā noplūkta vista. Uz muguras tam bija piestiprināts kaut kas visai līdzīgs mugursomai. Un tomēr tas vēl nebija pats sliktākais.

Krūtis šim radījumam bija platas, spožas un cie­tas kā sienāža bruņas, un uz tām uzdegās un dzisa mirdzoši burti un zīmes. Doilu pārņēma šausmas. Domas šaudījās zibeņātri, viņš centās tās apturēt, taču tās nemitējās riņķot un neparko neļāvās savcdamas kārtībā.