KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

— Jūs taču saprotat, kas notiks, ja mēs lūko­sim viņam dzīt pēdas ar kuģi, — Dunkans sacīja. — Mēs lidosim ar tādu ātrumu, ka pēdas nemaz neredzēsim. Bet ātrumu samazināt nedrīkst, jo tad kuģis nespēs pārvarēt Zemes pievilkšanas spēku.

Šajā mirklī Dženkinss paklupa pret akmeni un ar drausmīgu dārdoņu un šķindoņu kūleniski ieli­doja smiltīs. Bez mitas pukodamies, viņš ar mo­kām piecēlās.

— Ja Vilburam nācās valkāt šo korpusu, — Dženkinss paziņoja, — tad gan man ir skaidrs, kāpēc viņš sajuka prātā.

— Saki paldies, ka vēl tāds atradās, — Dun­kans atcirta. — Nebijis viņa, tu tā arī būtu pali­cis atvienots. Vai tādas izredzes tevi apmierinātu?

— Tas, ser, nemaz nav sliktāk kā šajā ietaisē iet klupšus krišus, — Dženkinss atbildēja.

— Iesākumā es baidījos, — Dunkans, vērsda- mies pie Henka, turpināja, — ka vecais zēns Pēr­kongrāvējs aizsteigsies man priekšā un nocels Fil- bertu, bet tagad mums tas vairs nedraud. Mēs esam lielā gabalā no viņiem. Iezemieši dziļāk tuk­snesī neies.

— Jums jau nu arī, ser, negribētos, — Džen­kinss noburkšķēja, — ja jūs nebūtu man uzkrā­vis pāris mucu ūdens. Man tas pagalam nepatīk. Esmu kambarsulainis, nevis nastu nesējs zirgs.

Vakarpusē Dženkinss, kas gāja pa priekšu, ne­gaidot piestāja un pasauca aizmugurē ejošos. Dunkans un Henks steidzās pie viņa. Noliekušies viņi ieraudzīja blakus Filberta pēdām vēl divu robotu pēdas. Varēja manīt, ka notikusi sadur­sme un pēc tam visi trīs roboti devušies pāri smilšu barhāniem. Henku pārņēma neaprakstāms uztraukums.

31 — 1954

— Bet tas tak nevar būt! — Vaigubārda viņam aiz šausmām trīcēja. — Uz Zemes bez Dženkinsa un prātā jukušā Filberta citu robotu nav. Tiesa, vēl bija Vilburs, bet to vairs nav ko skaitīt.

— Kā redzat, tomēr ir, — Dženkinss sacīja. — Mūsu priekšā ir triju robotu pēdas. Skaidrs kā diena, kas te noticis; divi roboti, gaidīdami Fil- bertu, sēdējuši slēpnī, rau, aiz šiem akmeņiem.Tik­līdz viņš pienācis, tā svešie metušies viņam virsū. Filberts iesākumā pretojies, taču pēc īsa cīniņa tie viņu pieveikuši un aizveduši sev līdzi.

Visi klusēdami skatījās uz pēdām.

— Kā jūs to izskaidrosiet? — Henks pēdīgi čukstus vaicāja.

— Es netaisos neko izskaidrot, — Dunkans at­cirta. — Gluži vienkārši sekošu tiem pa pēdām. Filberts tik un tā man neizspruks, kaut vai tas man maksātu dzīvību. Es panākšu, ka šis vecais ņuņņa redaktors aiz pārsteiguma acis vien ieple­tīs, kad sāks lasīt manus stāstus. Bet tie visi ir pie Filberta. Vai tad es drīkstu ļaut viņam aiz­mukt?

— Manuprāt, jūs runājat blēņas, — Henks sa­rūgtināts sacīja.

— Man arī tā šķiet, — Dženkinss pievienojās un negribīgi piebilda: — … ser.

Pēdas veda cauri barhānu labirintam. Bet tad viņi ienira dziļā, akmeņainā aizā. Tā kļuva aiz­vien platāka, un drīz vien ceļinieku acīm pavērās drūma ieleja. Kādu laiku viņi gāja taisni, tad pē­das sāka mest līkločus.

— Man šī vieta nepatīk, — Henks čukstus no- sēca. — Te tā vien ož pēc briesmām.

Taču Dunkans, sasprindzināti ieklausīdamies, stūrgalvīgi soļoja uz priekšu; viņš kārtējo reizi

krasi mainīja virzienu un aiz pārsteiguma negai­dot sastinga uz vietas. Pārējie divi arī nogriezās un uzgrūdās viņam virsū.

Ielejas dibenā viņi ieraudzīja gigantiskas ma­šīnas — varenas urbjmašīnas, ekskavatorus, šahtu iekārtas. Bet ap tām šaudījās simtiem robotu!

— Bēgam! — Henks drebošā balsī iesaucās.

Uzmanīgi, gandrīz vai neelpodami, viņi sāka

kāpties atpakaļ. Dženkinss, kurš neatpalika no vi­ņiem ne soli, trāpīja ar kāju nelielā iedobē un zau­dēja līdzsvaru. Robota piecsimt kilogramu sma­gais metāla korpuss atsitās pret akmeņiem ar tādu sparu, ka šauro klinšu spraugu pāršalca pēr- kondimdoša atbalss.

Un tūdaļ no visām pusēm pie viņiem traucās roboti.

— Redziet nu, — Henks bezcerīgi noteica, — tagad patiesi gals klāt!

Dženkinss, kas bija paguvis piecelties, redzē­dams tuvojošos robotus, iesaucās:

— Ser, dažus no viņiem es pazīstu! Tie ir ro­boti, kuri tika nolaupīti!

— Kas viņus nolaupīja? — Henks ar izbrīnu jautāja.

— Drīz uzzināsim, — Dunkans vārgā balsī at­teica. — Sie laupītāji ir visizveicīgākā banda, kāda jebkad darbojusies Galaktikā. Viņi zog ro­botus malu malās.

— Un es esmu šādā paskatā! — Dženkinss no­vaidējās. — Draugi to man nekad nepiedos. Es — un metāllūžņu kaudzē!

— Turi muti, — Dunkans uzkliedza, — un viņi tevi nemūžam nepazīs! Bet, ja tu vēlreiz nogā­zīsies, es atvienošu tavas smadzenes un izmetīšu kosmosā.

— Ser, es tak to nedarīju tīšuprāt, — Džen­kinss taisnojās. — Sis korpuss ir visklamzīgākā būšana, kādu jebkad esmu redzējis. Nevaru ar to neko iesākt. Bet, re, arī šie klāt!

Viņu priekšā stāvēja bars robotu. Viens no tiem panācās tuvāk un, vērsdamies pie Dunkana, sa­cīja:

— Priecājamies jūs redzēt. Mēs nezaudējām ce­rības, ka kāds mūs tomēr atradīs.

— Atradīs? — Dunkans vaicāja. — Vai tad jūs esat nomaldījušies?

Robots nodūra galvu un apmulsis mīņājās uz vietas.

— Nu, ne jau īsti nomaldījušies. Mēs, tā sakot, esam kļūdījušies.

— Paklau, — Dunkans nepacietīgi iesāka. — Es nekā netieku gudrs. Vai tad jūs neesat tie roboti, kurus nolaupīja bandīti?

— Nē, ser, — robots atzinās. — Taisnību sa­kot, nekādu laupītāju nav.

— Kā tā — nav?! — Dunkans eksplodēja.

— Ja jau laupītāju nav, tad ko jūs te darāt?

— Mēs aizbēgām, bet tā nav mūsu vaina. Tas ir, ne gluži mūsu. Lieta tā, ka kāds rakstnieks, kurš noņemas ar zinātnisko fantastiku …

— Kāds sakars ar to ir rakstniekam fantas­tam? — Dunkans uzbrēca.

— Viņš uzrakstīja stāstu, — robots sacīja.

— Sis rakstnieks ir Džeroms Dunkans… Dunkans no visa spēka iespēra Dženkinsam pa

stilbu, tas ievaimanājās un norija vārdus, kuri jau bija gatavi pasprukt.

— Viņš ir uzrakstījis darbu, kas saucas «Ro­botu triumfs», — robots turpināja. — Tajā stās­tīts, kā roboti nolēmuši radīt pasi savu civilizē^ ciju. Cilvēku rase šiem pagalam apriebusies, viņi uzskatījuši, ka ļaudis tikai sabojā visu, pie kā ķe­ras. Tālab roboti nolēmuši aizbēgt projām, sākt visu no gala un radīt savu diženu civilizāciju, neatkārtojot cilvēku pieļautās kļūdas.

Robots uzmeta aizdomīgu skatienu Dunkanam:

— Vai tik jūs nedomājat, ka es jūs muļķoju? — viņš jautāja.

— Ak, nē, — Dunkans atbildēja. — Esmu lasī­jis šo stāstu. Man tas patika.

— Un mums arī, — robots atzinās. — Ļoti pa­tika. Mēs tam noticējām. Visi bijām drudžainas steigas pārņemti, pēc iespējas ātrāk gribējām ķerties pie lietas un izdarīt to, par ko rakstnieks stāstījis. — Viņš apklusa un pikti palūkojās Dun- kanā. — Nu, ja vien viņš, šis Dunkans, mums ta­gad patrāpītos! Ja mēs viņu dabūtu rokā!

Dunkans juta, ka dūša saskrien papēžos, bet ne­kādi sevi nenodeva, un viņa balss skanēja tikpat mierīgi kā iepriekš.

— Un kas tad notika? Vai no jūsu ieceres ne­kas neiznāca?

— Neiznāca! — robots čērkstošā balsī noteica. — Visai Galaktikai ir skaidrs, ka neiznāca! Mēs vairāki roboti reizē paslepus bēgām un sapulcē­jāmies iepriekš norunātā vietā. Kad mūsu bija sa­lasījies krietni daudz, pietiekami, lai būtu pilns kuģis, devāmies šurp. Atlidojām, izkrāvām iekār­tas un kuģi uzspridzinājām. Tieši tā roboti rīko­jās grāmatā, — lai neviens, kaut viņam nez kā viss būtu apnicis, nevarētu aizšmaukt. Vai nu pans, vai cūku gans, saprotat?