KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

— Es … — Filberts iesāka un apklusa.

Kas viņš ir? Filberts pūlējās atcerēties, taču atmiņa vēl arvien mājoja rēgu pasaulē, kurā viņš tik ilgi bija dzīvojis. Prātā atausa viens vienīgs vārds, viena niecīga detaļa, un viss.

— Esmu Filberts, — viņš pēdīgi sacīja.

* — Vai tu zini, kur atrodies? — cilvēks jautāja.

— Kā tu šeit nokļuvi? Cik ilgs laiks ir pagājis, kopš biji dzīvs?

— Nezinu, — Filberts atbildēja.

— Redziet nu, — Pērkongrāvējs iepīkstējās,

— viņš neko neatminas. Muļķadesa viņš ir, un viss.

— Nē, — Dunkans papurināja galvu, — viņš gluži vienkārši te pavadījis pārlieku ilgu laiku. Un laiks ir izdzēsis atmiņu.

Ieturējusi vakariņas, cilts sapulcējās ap uguns­kuru, kur Pērkongrāvējs sāka stāstīt kādu no se­najām leģendām. Tas bija garš vēstījums, kas, kā Dunkanam šķita, izcēlās ar minimālu cieņu pret patiesību. Virsaitis izaicinoši palūkojās Dunkanā, it kā skubinādams, lai viņš izsaka savu neticību.

— Un tad Anguss ar kailām rokām sagrāba atnācēju no zvaigžņu pasaulēm un iebāza tam mutē viņa paša asti. Briesmonis izmisīgi pretojās, cenzdamies izrauties, bet Anguss nepadevās un bāza asti aizvien dziļāk. Pēdīgi drausmīgais nera- dījums aprija pats sevi!

Cilts locekļi sāka atzinīgi sačukstēties. Jā, tas bija labs stāsts. Negaidot čukstus pārtrauca aiz­smakusi balss.

— Nieki! — izsmējīgi izgrūda Filberts. — Tukšu salmu kulšana, nevis stāsts!

Iezemieši aiz .pārsteiguma pamira, tad pēkšņi, traku dusmu pārņemti, sāka neapmierināti rūkt. Pērkongrāvējs pielēca kājās kā dzelts. Dunkans panācās uz priekšu un jau pavēra muti, lai dotu pa­vēli, bet Pērkongrāvēja paceltā roka viņu apturēja.

— Kazi tu, kas esi absolūta nulle, — virsaitis nopīkstēja, cieši raudzīdamies Filbertā, — vari pa­stāstīt ko labāku.

— Protams, varu, — Filberts atbildēja. — Pat vēl vairāk, atgadījums, kuru gatavojos jums stās­tīt, ir tīra patiesība. Tas viss notika ar mani.

Pērkongrāvējs uzmeta viņam niknu skatienu.

— Nu, labi, — viņš noņurdēja, — stāsti! Tev pašam labāk, ja stāsts būs interesants. Neaiz­mirsti to.

Un Filberts nelika gaidīt. Sākumā iezemieši klausījās viņā ar naidīgu izteiksmi sejās, bet, jo tālāk attīstījās notikumi, jo robots aizvien vairāk saistīja viņu uzmanību, — tik interesantu stāstu viņi savu mūžu nebija dzirdējuši.

Kāda neprāšu pasaule nolēma sagrābt pārējo Galaktiku. Cilvēce Filberta vadībā (par ko varēja nešaubīties) izgudroja sintētisku neprāti, kurš arī izjauca visus iekarotāju plānus.

Dunkans, stāstījuma savaldzināts, centās nepa­laist garām ne vārda. Re, kur ir īsta zinātniskā fantastika! Jā, cilvēku, kurš būtu uzrakstījis tādu stāstu, ar pilnām tiesībām uzskatītu par visā Ga­laktikā nepārspētu šā žanra meistaru! Viņam grie­zās galva un priekšā sēdošo cilvēku sejas saplūda

kopā. Pēkšņi prātā iešāvās doma, no kuras viņš pat nobālēja.

Viņš pats un neviens cits uzrakstīs šo stāstu!

Pa tam Filberts beidza savu stāstāmo un pakā­pās atpakaļ. Dunkans satvēra viņu aiz rokas.

— Filbert! — viņš iesaucās. — Kur tu esi dzir­dējis šo atgadījumu?

— Es to neesmu dzirdējis, — Filberts atbildēja.

— Tas notika ar mani pašu.

— Tas nevar būt, — Dunkans iebilda. — Ja kaut kas tamlīdzīgs būtu noticis, vēsture to ma­zākais pieminētu.

— Bet tā patiešām bija, — Filberts uzstāja.

— Es saku patiesību.

Dunkans pētīgi palūkojās robotā.

— Saki, Filbert, — viņš jautāja, — tu tak droši vien esi piedzīvojis arī citus atgadījumus?

— Nu protams! — Filberts atplauka. — Cik uziet! Jā, esmu bijis daudzās vietās un ne mazumu paveicis. Vai gribat, pastāstīšu?

— Tikai ne tagad, — Dunkans ar skubu teica.

— Labāk nāc man līdzi.

Gandrīz vai ar varu viņš izstūma robotu no ļaužu loka un devās uz kuģa pusi. Viņiem aiz muguras atskanēja cilts virsaiša niknais spiedziens:

— Paklau, tu, nāc atpakaļ!

Dunkans pagriezās. Pērkongrāvējs, pielecis kā­jās, vīstīja dūres.

— Tūliņ pat dod atpakaļ robotu! — viņš klie­dza. — Tev neizdosies ar viņu aizšmaukt!

— Bet tas tak ir mans robots, — Dunkans iebilda.

— Uz līdzenas vietas dod atpakaļ! — vecis bļāva. — Viņš pieder mums. Vai tad tie nebijām mēs, kas viņu atrada? Un mēs tev neļausim aiz­vest pirmo labo stāstnieku, kas uzradies cilti pē­dējo piecsimt gadu laikā!

— Bet, šef…

— Kam es to teicu! Ved viņu atpakaļ! Ja ne, mēs ar tevi aši tiksim galā.

Pēc iezemiešu sejām varēja redzēt, ka šis nelie­lais ķīviņš viņiem ir taisni pa'prātam. Dunkans pagriezās pret Filbertu un ieraudzīja, ka robots steigšus dodas projām.

— Ei, tu! — Dunkans uzkliedza, taču Filberts tikai pielika soli.

— Ei! — korī iebļāvās iezemieši.

Izdzirdis bļāvienu, Filberts drazas projām ka vējš. Viņš aiztraucās garām nometnei, šķērsoja līdzenumu un pagaisa no acīm pakalnu ēnā.

— Priecājieties nu, ko esat pastrādājuši! — Dunkans sirdīgi iesaucās. — Ar savu bļaušanu jūs viņu aizbaidījāt.

Pērkongrāvējs atsteberēja pie Dunkana un sāka vicināt viņam degungalā milzīgu spalvainu dūri.

— Esi nolādēts! — viņš spiedza. — Es varētu tevi saraut gabalu gabalos! Gribēji aizšmaukt prom ar visu mūsu stāstnieku! Veicīgi taisies ka tiec, kamēr vēl esi sveiks un vesels.

— Bet viņš tikpat labi ir manējais, ka jūsē­jais, — Dunkans uzstāja. — Nestrīdos, jūs viņu atradāt, bet es taču viņam atdevu sava robota ķermeni…

— Atklīdeni, — Pērkongrāvējs negantās dusmās sacīja, — labāk kāp iekšā sava konservu kārbā un vācies projām no šejienes!

— Paklausieties, — Dunkans nepadevās, — jums nav tiesību aizdzīt mani tāpat vien, gluži par neko.

— Kas to teica, ka mums nav tiesību? — vecais nočērkstēja.

Dunkans palūkojās nogaidošajās, klusu cerību pilnajās iezemiešu sejās.

— Jūs dabūjāt virsroku, — viņš teica. — Es nemaz netaisos te palikt. Būtu varējuši iztikt ari bez draudiem.

Filberta pēdas veda caur tuksnesi. Vecais Henks purpināja kaut ko sev bārdā.

— Jūs, Dunkan, esat pavisam sajucis, — pēc brītiņa viņš teica. — Jums neizdosies robotu no­tvert. Dievs vien zina, kur tas pašreiz ir. Viņš var arī neapstāsies, iekāms nebūs šķērsojis pus pasau­les.

— Man viņš jānotver, — Dunkans ietiepīgi pa­ziņoja. — Vai patiesi jūs nesaprotat, ko viņš man nozīmē? Šis robots taču ir zinātniski fantastiskās literatūras enciklopēdija! Notikums, kuru viņš šodien izstāstīja, pārspēj visu, ko man jebkad nā­cies dzirdēt. Bet viņam krājumā ir tūkstošiem šādu stāstu. Viņš pats tā teica. Laikam gan viņš tos izdomājis, gulēdams smiltīs. Dažos miljonos gadu var daudz ko sagudrot, ja tev tik vien ir ko darīt, kā gulēt un lauzīt galvu. Ja viņš visu šo laiku no­ņēmies tikai ar trakām zinātniskām idejām, tad tagad, jādomā, ir pilnum pilns ar tām. Pats inte­resantākais gan ir tas, ka viņš par tām gudrojis tik ilgi, kamēr galīgi aizmirsis visu, ko zinājis, un tagad ir pārliecināts, ka viņa neparastie piedzīvo­jumi notikuši īstenībā. Viņam nav ne mazāko šaubu par to.

— Bet, velns parāvis, — ar pūlēm atņemdams elpu, Henks murmināja, — varēja viņam dzīties pakaļ ar kosmosa kuģi, nevis mīcīties pa šīm elliš­ķīgajām smiltīm.