KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

— Gan jau kāds mani atradīs, — viņš nogār­dza.

Taču neviens viņu neatrada. Filberts rūsēja un ar laiku pārvērtās par graustu. Vispirms atsacījās kalpot ausis, pēc tam izdzisa acis, no metāla kor­pusa lobījās sarkanbrūnas apsūbējušas plēksnītes. Tomēr hermētiski noslēgtajā un automātiski eļļo- jamaja smadzeņu kārbā Filberta smadzenes tur­pināja darboties.

Robots vēl arvien bija dzīvs, pareizāk sakot, tas vēl eksistēja. Viņš nespēja kustēties, dzirdēt, re­dzēt, runāt, jo bija vairs tikai nemitīgi darbojošos domu iemiesojums. Cilvēka mūža ilgums sasnie­dza aptuveni desmittūkstoš gadu, turpretī robota dzīves gājumu varēja pārtraukt vienīgi nelaimes gadījums.

Gadi ritēja. Gadu simteņi pamazām pārtapa gadu tūkstošos. Bet Filberts joprojām paklausīgi domāja, risināja gigantiskas problēmas, meklēja pareizu izeju no situācijas dažnedažādos apstāk­

ļos. Pēdīgi viņu savā vara pārņēma doma par eksistences veltīgumu.

Bezdarbības dēļ pagalam izmisis, saceldamies pret smilšu loģiku, Filberts nonāca pie loģiska se­cinājuma, kas darīja galu — kaut arī robots ne­spēja atbrīvoties no sliktas priekšnojautas — pašai loģikas nepieciešamībai: kamēr viņš bija cilvēces daļiņa, loģiskā domāšana bija bijusi viņa pienā­kums, toties tagad, kad viņš vairs nav saistīts ar Cilvēku, viņa loģika ir kļuvusi nevajadzīga.

Pēc dabas būdams pedantisks, Filberts nekad neapmierinājās ar daļējiem pasākumiem. Un tā­pēc viņš ņēmās gudrot neiedomājamas situācijas, visvisādus piedzīvojumus un ceļojumus, pieņēma par ticamiem apšaubāmus priekšnoteikumus un teorijas, rotaļājās ar metafiziskiem nojēgumiem. Viņš iedziļinājās neiespējamās dimensijās, saru­nājās ar dīvainiem radījumiem, kas mīt nezināmās pasaulēs, cīnījās ar briesmoņiem, kuri dzimuši ārpus laika un telpas, glāba civilizācijas no neno­vēršamas bojā ejas.

Gadi skrēja kā vējš, taču Filberts to nemanīja. Viņš bija laimīgs.

Saviebis skābu seju, Džeroms Dunkans uzmeta acis kārtējam redakcijas atteikumam, uzmanīgi paņēma no galda lapu un' sāka studēt redaktora ķeburus.

«Nepārliecinoši. Gaužām maz zinātnes. Situāci­jas banālas. Darbojošās personas nav tipiskas. Izsaku dziļu nožēlu.»

— Nu gan tu esi pārspējis pats sevi! — Dun­kans norūca, vērsdamies pie ķeburiem.

Viegliem soļiem istabā ieslīdēja robots kambar­sulainis Dženkinss.

— Vai vēl viena, ser? — viņš jautāja.

Aiz pārsteiguma Dunkans palēcās.

— Dženkins, kas tā par modi klusām piezag-' ties klāt! Tas man krīt uz nerviem!

— Atvainojiet, ser, — Dženkinss ar cieņu atteica. — Es nemaz nezagos klāt. Gluži vien­kārši pamanīju, ka jums rokrakstu atdevuši atpakaļ.

— Nu, un tad? Pēdējā laikā man ir atdevuši atpakaļ milzum daudz rokrakstu.

— Gluži pareizi, ser, gluži pareizi. Agrāk tos nekad nedeva atpakaļ. Jūs bijāt labāko grāmatu autors visā Galaktikā. īsta klasika, ser, ja at­ļauts piebilst. Jūsu «Robotu triumfam» tika pie­šķirta gadskārtējā prēmija un …

Dunkana seja atplauka.

— Jā, tas tik bija ko vērts! Visi roboti apbēra šo veco rūgumpodu redaktoru ar cildinošām at­sauksmēm. Protams, varēja nešaubīties, ka robo­tiem stāsts patiks. Galu galā, tur taču bija runa par viņiem.

Dunkans skumīgi palūkojās uz vēstuli un papu­rināja galvu.

— Tagad, Dženkins, tam visam beigas. Dun­kans izstājas no spēles. Bet lasītāji taču raksta vēstules, jautā par mani: «Kad gan Dunkans uz­rakstīs ko jaunu, līdzīgu «Robotu triumfam»?» Un tomēr redaktors sūta visus manus materiālus atpa­kaļ. Saka, neesot pārliecinoši. Trūkstot zinātnis- kuma. Darbojošās personas viņu neapmierinot.

— Ser, vai es drīkstu izteikt savas domas?

— Sper vaļā. — Dunkans nopūtās. — Saki vien, ko domā.

— Ser, lūk, kas, — Dženkinss teica. — Jūs mani atvainojiet, bet jūsu darbiem trūkst pārliecī­bas spēka.

— Vai tu re, kā? Un ko, tavuprāt, es ar tiem lai iesāku?

— Kāpēc gan jūs nevarētu apmeklēt tās vietas, par kurām rakstāt? — robots ierosināja. — Kāpēc gan lai jūs nepaņemtu atvaļinājumu vietējā kolo­rīta un iedvesmas meklējumiem?

Dunkans pakasīja galvu.

— Laikam tev, Dženkins, ir taisnība, — viņš atzina. Tad vēlreiz pameta skatienu uz atraidīto manuskriptu un pārlapoja to. — Lai nu kam, bet šim te pircēju nevarētu trūkt. Tas ir stāsts par Veco Zemi, bet tie allaž ir populāri.

Viņš nosvieda manuskriptu un piecēlās.

— Dženkins, piezvani uz Galaktikas aģentūru un uzzini, kad ir paredzēts reiss uz Veco Zemi.

— Bet lidojumi uz Veco Zemi tika pārtraukti pirms tūkstoš gadiem, — Dženkinss protestēja.

— Tur atrodas dievnami, kurus cilvēki apmek­lējuši miljoniem gadu.

— Acīmredzot, ser, par dievnamiem neviens vairs neinteresējas.

— Tad jau labi! — Dunkans uzbļāva. — Prom no šejienes un nofraktē kuģi! Tikai neaizmirsti sadabūt pārgājiena uzkabi.

— Pārgājiena uzkabi, ser?

— Tieši tā. Mēs dodamies ceļā uz Veco Zemi un dzīvosim teltī. Tur uzņemsim sevī tik daudz vietējā kolorīta, ka tas mums būs līdz ausīm!

Dunkans ar acīm nikni ieurbās redaktora vēs­tulē.

— Es vēl parādīšu šim vecajam …

Iešķindējās jaunāko ziņu dienesta zvaniņš, un

uz sienas paneļa iedegās zila gaisma. Dunkans nospieda pogu, no sienā ierīkotas caurules uz rak­stāmgalda izkrita avīze. Viņš steidzīgi to atlocīja

un izlasīja uzkrītošiem, spilgti sarkaniem burtiem salikto virsrakstu:

«ROBOTU NOLAUPĪTĀJI ATKAL PIE DARBA.»

Dunkans ar riebumu aizsvieda avīzi.

— Viņi ir pavisam ķerti uz šiem nolaupītā­jiem, — viņš nomurmināja. — Kam gan vajadzīgi daži roboti! Varbūt tie paši skrien prom.

— Bet viņi nevar aizskriet prom, ser, — Džen­kinss iebilda. — Mazākais šie roboti to nespēj. Es biju ar vienu otru no tiem pazīstams. Viņi ir uz­ticīgi saviem saimniekiem.

— Tādā gadījumā tā ir kārtējā avīžu kam­paņa, — Dunkans noteica. — Cenšas paaugstināt metienu.

— Bet robotu nolaupīšana, ser, zeļ visā Galak­tikā,— Dženkinss uzstaja. — Avīzes raksta, ka tas atgādinot organizētas bandas darbību. Zagt robo­tus un tos atkal pārdot, iespējams, ir visai izde­vīgi, ser.

— Ja tā, — Dunkans norūca, — tad viņus drīz vien noķers. Vel nevienam nav izdevies ilgi Vazāt aiz deguna šos slepenpolicistus.

Vecais Henks Vollcss, kaut ko purpinādams, blenza debesīs.

— Zvēru pie pērkona, — viņš pēkšņi iespie­dzās, — kuģis! Nu beidzot!

Viņš aizsteberēja uz ostas kontrolposteni, kas atradās šķūnī, parava sviras, tā ieslēgdams nosē­šanās laukuma apgaismojumu, un izgāja ārā, lai vēlreiz pamestu acis uz kuģi. Tas laidās lejā, viegli skāra betonu un, dažus jardus paslīdējis, apstājās.

Kājas pa zemi šļūkādams, Henks gāja tam klāt. Elpa svilpdama lauzās ārā no skābekļa maskas.

No kuģa izkāpa kažokādās ievīstīts cilvēks ar masku uz sejas. Viņam pa pēdām nāca lejup ar saiņiem apkrauts robots.

— Ei, jus tur, esiet sveicināti! — Henks iesau­cās. — Esiet sveicināti Vecajā Zemē!

Jaunatbraucējs ziņkāri pavērās viņā.

— Mēs necerējām te kādu sastapt.

Henks sapīka.

— Kāpēc gan ne? Tā ir Galaktiskā transport- stacija. Te vienādiņ kāds ir. Apkalpojam augu diennakti.

— Bet savā laikā staciju taču pameta, — Dun­kans neizpratnē sacīja. — Šo maršrutu atcēla pirms tūkstoš gadiem.