KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

— Tas nebūtu labi, — kareivis iebilda. — Man nez kāpēc tā liekas. Vispirms jāredz meitene un jāizstāsta viss, kas uz sirds. Turklāt man ir dā­vana viņai.

— Meitene par to priecāsies, — Mērija laipni sacīja. — Dāvana viņai patiks.

— Protams, — lepni pasmaidījis, kareivis no­teica. — Tas viņai bija sens sapnis.

Viņš iebāza roku kabatā, izņēma ādas futrāli un attaisīja. Zvaigžņu gaismā blāvi iemirdzējās kaklarota.

Mērija pastiepa roku.

— Vai drīkst? — viņa jautāja.

— Protams, — kareivis atbildēja. — Jūs jau labāk zināt, vai tā meitenei patiks.

Mērija izņēma kaklarotu no futrāļa — zvaig­žņu uguns tērcīte pludoja pāri viņas rokai.

— Vai tie ir briljanti? — Pīters vaicāja.

— Nezinu, — kareivis atteica. — Droši vien. No skata dārga mantiņa. Vidū tāds liels zaļš ak­mens, ne pārāk mirdzošs, toties …

— Pīter, — Mērija viņu pārtrauca, — vai jums ir sērkociņi?

Kareivis iebāza roku kabatā.

— Man, jaunkundz, ir šķiltavās. Tās ir dāvinā­tas. Kolosāli!

Viņš noknikšķināja, un uzšāvās liesma. Mērija pavirzīja dārgakmeni tuvāk gaismai.

— Simbols, — viņa teica. — Tāpat kā uz mana flakona.

— Vai jūs domājat šo gravējumu? — kareivis jautāja, rādīdams ar pirkstu. — Uz šķiltavām arī ir tāds pats.

— Kur tu tās ņēmi? — Pīters vaicāja.

— Kaste iedeva. Tikai tā nebija parasta kaste. Es pastiepu tai pretī roku, bet tā izspļāva šķilta- viņas, un tad es iedomājos Luīzi un šķiltaviņas, kuras viņa man bija iedāvinājusi. Tās es pazau­dēju. Zēl gan bija. Un, paskat vien, — tādas pa­šas, tikai uz sāniem šīs zīmes … Tātad, līdzko es iedomājos par Luīzi, kaste tā jocīgi iesprauslā- jās un izmeta futrāli ar kaklarotu.

Kareivis pieliecās. Šķiltaviņas meta gaismu viņa jauneklīgajā sejā, tā triumfā staroja.

— Zināt, kā es domāju? — viņš sacīja. — Šī kaste ir viens no viņiem. Runā jau gan šā, gan tā, tomēr visam, ko dabū dzirdēt, nevar ticēt.

Viņš noskatīja Mēriju un Pīteru.

— Jums droši vien tas liekas smieklīgi? — viņš kautrīgi vaicāja.

Pīters papurināja galvu.

— Kas nu nav, tas nav, kareivīt.

Mērija atdeva viņam kaklarotu un šķiltaviņas.

Iebāzis tas kabatā, kareivis āva kajas puszāba­kus.

— Būs vien jāiet. Pateicos par cienastu.

Mēs vēl redzēsimies, — Pīters sacīja.

Cerēsim.

^ — Noteikti redzēsimies, — Mērija ar dziļu pār­liecību piebilda.

Mērija un Pīters noraudzījās kareivim pakaļ. Viņš aizkliboja uz vienu, bet šie abi devās uz otru pusi.

— Simbols ir viņu zīme, — Mērija sacīja. — Tiem, uz kuru dāvanas ir simbols, jāatgriežas. Tas ir tikpat kā pase, kā zīmogs, kas apliecina, ka esi viņiem iepaticies!

— Vai arī, — Pīters piemetināja, — zīme, kas nodrošina īpašumtiesības.

— Viņi meklē noteiktus cilvēkus. Tie, kas no viņiem baidās, viņiem nav vajadzīgi. Nepieciešami cilvēki, kuri viņiem tic.

— Bet kāpēc mēs būtu vajadzīgi? — Pīters ba­žīgi vaicāja. — Redzi, tas mani satrauc. Kāds viņiem no mums labums? Kareivis grib viņiem palīdzēt, taču mūsu atbalsts tiem nav vajadzīgs. Ne pēc kādas palīdzības viņi neilgojas.

— Mēs nevienu no viņiem neesam redzējuši, — Mērija sacīja. — Ja nu tikai kaste ir kāds no tiem.

«Un cigarešu automāti, un vēl dievs zina kas,» Pīters nodomāja.

— Un tomēr, — Mērija turpināja, — viņi mūs pazīst. Ir mūs novērojuši, izpētījuši. Un zina par mums visu līdz pēdējam sīkumam. Viņi spēj iekļūt ikviena apziņā, izdibināt, par ko tas sapņo, un tad tiek pasniegta dāvana. Džonijam viņi iedāvi­nāja makšķerkātu ar spoli, jums — nefrītu. Tur­klāt makšķerkāts bija tāds, kādu lieto cilvēki, bet nefrīts — īsts Zemes nefrīts. Viņi pazīst pat ka­reivja meiteni. Un zina, ka tā gribētu sev zaigo­jošu kaklarotu, zina: tāds cilvēks kā viņa atnāks pie viņiem un …

— Bet varbūt tomēr tie ir lidojošie šķīvīši, — Pīters sacīja. — Viņi ir lidojuši tajos virs mums daudzus gadus un mūs iepazinuši.

«Cik gadi gan bija vajadzīgi,» viņš nodomāja, «lai izpētītu visu cilvēci? Viņiem taču bija jāsāk ar ābeci: cilvēce tiem bija grūti izprotama, nepa­zīstama rase, viņi virzījās uz priekšu taustīdamies, iesākumā noskaidrojot atsevišķus faktus. Un droši vien pieļāva kļūdas. Reizēm secinājumi bija ap­lami, un tas kavēja darbu.»

— Nezinu, — Pīters sacīja. — Es to nepavisam nespēju aptvert.

Viņi soļoja pa spožo, zvaigžņu gaismā mir­dzošo metāla ceļu, un ēka auga augumā, tā vairs nebija neskaidrs fantoms, nu tā bija gigantiska siena, kas slējās debesīs, aizēnojot zvaigznes. Tūkstošstāvu celtne, kas aizņēma simts akru pla­tību, — no tāda diženuma, no tāda vēriena reiba galva.

Pat atrodoties ēkas tuvumā, nevarēja saskatīt bumbu: tā kūļājās kaut kur pārāk augstu gaisā.

Toties bija redzami nelieli ceļu nošķirti kvad- rati un tajos — naidā trakojošas rases nāvējošās rotaļlietas, kas tagad vairs bija tikai pamesti, ne­vienam nevajadzīgi metāla gabali.

īsi pirms rītausmas Pīters un Mērija beidzot sasniedza milzīgas kāpnes, kas veda uz centrālo ieeju. Iedami pa gludo, ar akmeņiem izlikto lau­kumu kāpņu priekšā, viņi īpaši asi izjuta ēkas pa­vēnī valdošo mieru un klusumu.

Rokrokā abi devās augšup pa kāpnēm, piegāja pie lielām bronzas durvīm un apstājās. Tad pa­griezās un klusēdami lūkojās tālēs.

Cik lielā gabalā vien acis spēja aizsniegties, varēja saskatīt ce|us, kas sazarojās līdzīgi ratu spieķiem no rumbas, respektīvi, no ēkas, bet šķērs­ceļi gulēja koncentriskos lokos, un šķita, ka atro­dies zirnekļa tīkla centrā.

Pamestās fermas ar saimniecības ēkām — govju kūtīm, klētīm, garāžām, skābbarības torņiem, cūku kūtīm, mašīnu nojumēm — bija palikušas ceļu norobežotajos sektoros; citos sektoros atradās ar­mijas mašīnas, kas tagad varēja noderēt ja nu tikai putniem kur ligzdas vīt, vai arī zaķiem kur paslēpties. No pļavām un laukiem šurp atlidoja putnu treļļi, gaiss bija tīrs un dzestrs.

— Te nu, Pīter, tā ir, — Mērija sacīja, — mūsu burvīgā zeme.

— Bijusī mūsu, — Pīters viņu izlaboja. — Bi­jušais nekad vairs neatkārtojas.

— Pīter, vai jums nav bail?

— Nepavisam ne. Tikai māc šaubas.

— Bet agrāk jūs taču ne par ko nešaubījāties.

— Arī tagad nešaubos, — viņš sacīja. — Es jūtu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek.

— Zināms, viss ir, kā nākas. Bija epidēmija, bet tagad vairs nav. Armija ir sakauta bez neviena upura. Arī atombumbas sprādziens novērsts. Vai tā nav, Pīter? Viņi jau maina mūsu pasauli uz labu. Vēzis un poliomielīts ir izzuduši, kaut gan ar šīm divām slimībām cilvēks cīnījās ilgus gadus un nekā nespēja tās uzvarēt. Nu ir gals kariem, gals slimībām, gals atombumbām — to, ko mēs paši nejaudājām veikt, viņi paveica mūsu vietā.

— Tas viss man ir zināms, — Pīters sacīja. — Viņi, bez šaubām, darīs galu noziegumiem, korupcijai, varmācībai — tam, kas ir mocījis un pazemojis cilvēci, kopš vien tā nokāpusi no ko­kiem.

— Ko tad jūs vēl gribat?

— Laikam gan neko… Tomēr noteiktu ziņu mums pagaidām nav. Ir tikai netiešas, nekonkrē­tas, uz secinājumiem balstītas. Mums nav pierā­dījumu, reālu, taustāmu pierādījumu.

— Mums ir ticība. Un tā ir nepieciešama. Ja mēs neticēsim tādai būtnei vai lietai, kas iznīdē karus un slimības, tad kam lai vispār tic?