KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

Kara ministrijas pārstāvis paziņoja, ka lielie ieroči uguns pozīcijās atrodas vienīgi piesardzī­bas dēļ, kas, iespējams, ir pareizi; taču tad ir pilnīgi nesaprotami, kādēļ vajadzēja nomest bumbu. Ne tikai kongresā, bet arī visā pasaulē aug sašutums, ko izraisījis mēģinājums bombar­dēt ēku. Jo no ēkas puses līdz šim nav novērota nekāda naidīga darbība. Pagaidām zaudējumi no­darīti tikai Pīteram Saijē — cilvēkam, kas atrada mašīnu, — ēka aprijusi viņa fermu.

Saijē pēdas pazaudētas pirms trim dienām, kad viņam uznākusi kaut kāda lēkme un viņš aizvests projām no mājas. Droši vien viņš atro­das kara cietumā. Tiek izteikti visdažādākie mi­nējumi par to, ko būtu varējis zināt Saijē. Ļoti iespējams, ka viņš ir vienīgais cilvēks uz Zemes, kurš var ienest zināmu skaidrību jautājumā par to, kas noticis viņa fermā.

Pa šo laiku pie ēkas koncentrēts karaspēks un astoņpadsmit jūdžu plašā zonā visi iedzīvotāji evakuēti. Ir zināms, ka divas zinātnieku grupas nogādātas pāri aizžogojumam. Kaut gan nekāda oficiāla paziņojuma nav bijis, tomēr ir pamats uzskatīt, ka zinātnieku braucieni nav vainagoju­šies panākumiem. Kas ir šī ēka, kāds dzīvs vai nedzīvs spēks to uzcēlis, ja vien tās būvēšanas gaitu var dēvēt par celšanu, un ko var sagaidīt turpmāk — tāds ir minējumu loks, kuriem nav pamatojuma. Dabiski, par hipotēžu trūkumu ne­var žēloties, tomēr pagaidām vēl neviens nav de­vis pieņemamu izskaidrojumu.

Visas pasaules telegrāfa aģentūras joprojām piegādā kaudzēm materiālu, bet konkrētus faktus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.

Citu jaunumu tikpat kā nav. Acīmredzot tāpēc, ka tagad cilvēkus interesē vienīgi noslēpumainā ēka. Lai arī cik dīvaini, taču ciiu jaunumu patie­šām 1 maz. I\ā jau tas bieži vien ir, kad atgadās kas svarīgs, visi pārējie notikumi it kā tiek atlikti uz vēlāku laiku. Poliomielīta epidēmija iet ma­zumā, kriminālnoziegumu nav. Likumdošanas or­gāni galvaspilsētās pilnīgi pārtraukuši darboties, bet valdības vērīgi seko visam, kam ir kāds sa­kars ar ēku.

Daudzās galvaspilsētās aizvien biežāk tiek iz­teikts uzskats, ka šī ēka nav tikai Amerikas rūpju objekts, ka visi lēmumi attiecībā uz to jāpieņem starptautiskā līmenī. Mēģinājums ēku bombardēt izraisīja šaubas, vai mūsu valsts, kuras teritorijā ēka atrodas, spēj rīkoties miera un taisnības vārdā. Ir tādas domas, ka šo problēmu saprātīgi atrisināt varētu tikai kāds starptautisks orgāns no objektīvām pozīcijām.»

Pīters piecēlās no sola un devās projām. Pa radio ziņoja, ka viņš aizvests no mājām pirms trim dienām. Nav brīnums, ka tik ļoti moka iz­salkums.

Trīs dienas — un ēka šajā laikā ir pacēlusies tūkstoš stāvu augstumā un izpletusies simt akru lielā teritorijā.

Tagad viņš gāja nesteidzīgi: stipri sāpēja kā­jas un no izsalkuma smeldza pakrūtē.

Par katru cenu jāatgriežas pie ēkas. Pēkšņi viņš apjauta, ka tas noteikti jādara, kaut gan vēl nesaprata, kāpēc tā jārīkojas, no kurienes viņā radusies šī dedzīgā tieksme.

It kā viņš būtu tur ko aizmirsis un tagad va­jadzētu iet un atrast aizmirsto. «Kaut ko esmu piemirsis,» viņam neizgāja no prāta. Bet kas tas varētu būt? It nekas, izņemot sāpes, apziņu, ka ir neglābjami slims, un kabatā mazu indes kap­sulu, kuru viņš bija nolēmis pārkost, kad sāpes būs kļuvušas neciešamas.

Pīters iebāza roku kabatā, bet kapsulas tur vairs nebija. Tā pazudusi reizē ar kabatas port­feli, kabatas nazi un pulksteni. «Tagad jau vien­alga,» viņš nodomāja, «nu kapsula man vairs nav vajadzīga.»

Izdzirdis aizmugurē steidzīgus soļus un sapra­tis, ka kāds grib panākt tieši viņu, Pīters strauji apgriezās.

— Pīter! — iesaucās Mērija. — Pīter, man likās, ka tas esat jūs. Es tā skrēju jums pakaļ.

Viņš stāvēja un lūkojās meitenē, neticēdams sa­vām acīm.

— Kur jūs bijāt pazudis? — viņa taujāja.

— Slimnīcā, — Pīters atbildēja. — Aizbēgu no turienes. Bet kāpēc jūs …

— Mūs, Pīter, evakuēja. Atnāca un pateica, ka jābrauc projām. Daļa mūsējo dzīvo nometnē viņ­pus parka. Tētis taisni vairs nevalda pār sevi, un es viņu saprotu: mūs piespieda aizbraukt pašā siena laikā, un pļaujas laiks arī jau drīz būs klāt.

Viņa atmeta galvu un lūkojās Pīteram sejā.

— Jūs izskatāties tāds saguris, — viņa sacīja. — Vai atkal kļūst sliktāk?

— Sliktāk? — viņš pārjautāja un tūlīt pat ap­tvēra, ka acīmredzot kaimiņi zina… ka jau sen visiem ir skaidrs, kāpēc viņš ieradies fermā, jo laukos noslēpumu nav…

— Piedodiet, Pīter, — Mērija ierunājās. — Pie­dodiet. Man nevajadzēja …

— Nekas, — Pīters teica. — Viss ir garām, Mērij. Esmu vesels. Nemaz nezinu, kā un kāpēc, taču esmu izveseļojies.

— Vai slimnīcā? — Mērija apvaicājās.

— Ar slimnīcu tam nav nekāda sakara. Es biju jau vesels, pirms vēl nokļuvu tur. Taču tas no­skaidrojās tikai slimnīcā.

— Varbūt diagnoze nav bijusi pareizai

Viņš noliedzoši papurināja galvu.

— Bija gan pareiza, Mērij.

Vai tik pārliecināti drīkst apgalvot? Vai viņš, pareizāk sakot, vai ārsti būtu varējuši noteikti apgalvot, ka tās ir ļaundabīgās šūnas, nevis kas cits… nevis kāds nezināms parazīts, kuram viņš, pats to neapjauzdams, devis patvērumu savā or­ganismā?

— Jūs sakāt, ka aizbēgāt? — Mērija viņam at­gādināja.

— Mani meklēs. Pulkvedis un majors. Pēc viņu domām, man ir kāds sakars ar mašīnu, kuru es atradu. Viņi uzskata, ka tā ir mans roku darbs. Tāpēc mani aizveda uz slimnīcu, lai pārbaudītu, vai esmu cilvēks.

— Kādas muļķības!

— Man jāatgriežas fermā. Un noteikti.

— Tas nav iespējams, — Mērija viņam sacīja. — Tur pilns ar zaldātiem.

— Ja vajadzēs, līdīšu uz vēdera pa grāvjiem. Iešu pa nakti. Tikšu cauri aizžogojuma līnijai. Cīnīšos, ja mani ieraudzīs un gribēs aizturēt. Iz­vēles nav. Jāmēģina.

— Jūs esat slims, — Mērija sacīja, bažīgi lūko­damās Pīteram sejā.

Viņš pavīpsnāja.

— Neesmu vis, tikai gribas ēst.

— Tad ejam.

Meitene paņēma Pīteru pie rokas. Viņš nekus­tējās no vietas.

— Drīz vien sāks dzīt man pēdas, ja vien jau nav sākuši.

— Iesim uz restorānu.

— Viņi, Mērij, atņēma man kabatas portfeli. Esmu bez naudas.

— Man ir nauda, ko es paņēmu iepirkumiem.

— Nē, — viņš sacīja. — Es iešu. Tagad es vairs no īstā ceļa nenovērsīšos.

— Un jūs patiešām ejat uz turieni?

— Tas man nupat kā iešāvās prātā, — viņš apjucis atzinās, taču nezin kāpēc tajā pašā laikā bija pārliecināts, ka tā nav tikai tukša bravūra.

— Atgriezīsieties tur?

— Mērij, man tas jādara.

— Un jūs esat pārliecināts, ka izdosies līdz tu­rienei aizkļūt?

Viņš piekrītoši pamāja.

— Pīter, — viņa nedroši sacīja.

— Kas ir?

— Vai es jums nebūtu par nastu?

— Jūs? Kā tā?

— Ja nu es ietu līdzi?

— Bet jūs to nedrīkstat darīt, jums nav tur ko iet.

— Iemesls ir, Pīter. Mani velk uz turieni. Galvā it kā zvans zvana — skolas zvans, kas aicina kopā bērneļus.

— Mērij, — viņš jautāja, — vai uz tā smaržu flakona bija kāds simbols?

— Bija. Uz stikla, — viņa atbildēja. — Tāds pats kā uz jūsu nefrīta.

«Un tādas pašas zīmes,» viņš nodomāja, «bija arī vēstulēs.»

— Ejam, — Pīters pēkšņi izlēma. — Jūs ne­traucēsiet.