KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

— Protams, — Pīters atbildēja.

— Vai esat ar to kādreiz nodarbojies?

— Jā, muzejā.

— Pastāstiet par sevi.

Pīters mirkli svārstījās … bet tad sāka stāstīt.

— Un kāpēc jūs esat šeit? — pulkvedis taujāja.

— Vai jūs, pulkvedi, kādreiz esat gulējis slim­nīcā? Vai jums nekad nav ienācis prātā, ko nozīmē gaidīt nāvi tur?

Pulkvedis piekrītoši pamāja.

— Es saprotu jūs. Bet šeit jums nav …

— Pacentīšos pārlieku ilgi neuzkavēties dzīvo vidū …

— Jā, jā, — pulkvedis noteica. — Saprotu…

— Pulkvedi, — majors sacīja, — paraugieties, lūdzu, šurp, ser. Tas pats simbols, kas uz…

Pulkvedis izrāva nefrītu viņam no rokām.

— Tas pats simbols, kas virs vēstules teksta! — viņš iesaucās.

Pulkvedis pacēla galvu un vērīgi palūkojās Pī- terā, it kā pirmoreiz viņu redzētu un justos ]oti pārsteigts par to.

Pēkšņi majoram rokā parādījās pistole, stobra saltā acs pavērsās tieši pret Pīteru.

Pīters metās sāņus. Taču nepaspēja. Majors iz­šāva.

Miljonu gadu Pīters krita cauri rēgaini pelēcī­gam, griezīgi kaucošam tukšumam, apzinādamies, ka tas ir tikai sapnis, ka viņš krīt bezgalīgā ata­vistiskā sapnī, ko mantojis no tiem neticami tāla­

jiem senčiem, kuri mita kokos un dzīvoja mūžīgās bailēs no krišanas. Viņam gribējās sev iekniebt, lai atmostos, bet viņš nevarēja to izdarīt, jo nebija roku, un pēc tam izrādījās, ka nav arī ķermeņa, kuram varētu iekniebt. Vienīgi apziņa traucās cauri bezdibenim, kuram nebija ne gala, ne malas.

Miljonu gadu Pīters krita griezīgi kaucošajā tukšumā; iesākumā šī kaukoņa ieurbās viņā un lika dvēselei (miesas nebija) atkal un atkal raus­tīties mokās, nenovedot tās līdz galējībai, aiz ku­ras sākas glābjošais vājprāts. Taču ar laiku viņš pierada pie šīs kaukšanas, un, līdzko pierada, tā kaukšana izbeidzās un Pīters gāzās bezdibenī pil­nīgā klusumā, kas bija vēl baismīgāks par kauk­šanu.

Viņš krita, un kritiens bija ilgs kā mūžība, bet tad pēkšņi mūžībai pienāca gals, iestājās miers un krišana izbeidzās.

Viņš ieraudzīja seju. Seju no neiedomājami tā­las pagātnes, seju, kuru reiz bija skatījis, bet sen aizmirsis, tāpēc tagad rakņājās atmiņā, pūlēdamies atcerēties, kas ir šis cilvēks.

Seja izplūda, tā šūpojās šurpu turpu, un to ap­turēt Pīters nekādi nespēja. Visi viņa mēģinājumi bija veltīgi, un viņš aizvēra acis, lai atbrīvotos no šīs sejas.

— Saijē, — kāda balss sauca. — Pīter Saijē.

— Prom, — Pīters sacīja.

Balss pagaisa.

Pīters no jauna atvēra acis, seja atradās vecajā vietā: šoreiz tā neizplūda un nešūpojās.

Tā bija pulkveža seja.

Pīters atkal aizvēra acis, lai atsauktu atmiņā majora pistoles nekustīgo stobru. Viņš lēca sāņus vai vismaz gribēja to darīt, bet nepaguva. Kaut kas atgadījās, un viņš miljonu gadu krita, bet ta­gad ir pamodies un viņā raugās pulkvedis.

Uz viņu šāva. Tas ir skaidrs. Šāva majors, un tagad viņš, Pīters, atrodas slimnīcā. Bet kur viņš ir ievainots? Vai rokā? Abas rokas veselas. Varbūt kājā? Arī kājas veselas. Sāpju nav. Pārsēju nav. Ģipša arī ne.

Pulkvedis teica:

— Dakter, viņš nupat bija atguvis apziņu, bet tūdaļ pat atkal iegrima nemaņā.

— Viņš būs vesels kā rutks, — ārsts sacīja. — Dodiet tik laiku. Jūs ietriecāt viņā pārmērīgi lielu lādiņu. Nevar tā uzreiz nākt pie samaņas.

— Mums ar viņu jāaprunājas.

— Vajadzēs vien pagaidīt.

Kādu brīdi valdīja klusums. Tad:

— Vai esat pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir cil­vēks?

— Mēs viņu apsekojām ļoti rūpīgi, — ārsts teica. — Ja arī nav cilvēks, tad ir tik laba imitā­cija, ka nemūžam nespēsim atmaskot.

— Viņš apgalvoja, ka viņam esot vēzis, — pulk­vedis sacīja, — izlikās, ka mirst no tā. Bet, ja viņš nav cilvēks, vai, jūsuprāt, viņš ļaunākā gadījumā jebkurā brīdī nevarēja izlikties, ka …

— Viņam nav vēža. Ne mazāko pazīmju. Nav bijis nekā vēzim līdzīga. Un nebūs.

Pīters pat ar aizvērtām acīm juta, kā no neti­cības un izbrīna pulkvedim mute palika vaļā. Pī­ters tīšām ciešāk aizmiedza acis, jo baidījās, ka tā ir tikai viltība …, ka viņi grib, lai viņš atvērtu acis. •

— Ārsts, kurš ārstēja Pīteru Saijē, — pulkvedis sacīja, — pirms četriem mēnešiem atzina, ka vi­ņam atlicis vairs pusgada ko dzīvot. Ārsts teica viņam …

— Pulkvedi, izskaidrojumu meklēt ir veltīgi. Varu teikt tikai vienu: cilvēkam, kas atrodas šajā gultā, vēža nav. Viņš ir spēka mitriķis, kādu daudz vis neatradīsi.

— Tādā gadījumā tas nav Pīters Saijē, — pulk­vedis stūrgalvīgi paziņoja. — Kaut kas ir pieņē­mis Pītera Saijē izskatu vai noņēmis no viņa ko­piju, vai arī…

— Ejiet nu ejiet, pulkvedi! — ārsts sacīja. — Labāk nefantazēsim.

— Tātad jūs, dakter, esat pārliecināts, ka viņš ir cilvēks?

— Esmu pārliecināts, ka viņš ir cilvēciska būtne, ja jūs domājat to.

— Vai tiešām viņš ne ar ko neatšķiras no cil­vēka? Nav nekādu noviržu no normas?

— Nekādu, — ārsts teica, — un, ja arī būtu, tas vēl neapstiprinātu jūsu minējumus. Katram no mums ir mutāciju izraisītas nelielas atšķirības. Cilvēkus nepavairo caur kopējamo papīru.

— Katra lieta, ko dāvināja mašīna, ar kaut ko atšķīrās no tādas pašas, taču uz Zemes ražotas. Atšķirības ir mazas un nav pamanāmas uzreiz, tomēr tieši tās liecina, ka šie priekšmeti ir sveši­nieku taisīti.

. — Un lai būtu atšķirības! Un lai šie priekšmeti būtu svešinieku taisīti! Pēc manām domām, tik un tā mūsu pacients ir pats īstākais cilvēks.

— Bet kopaina ir tik saskanīga, — pulkvedis strīdējās pretī. — Saijē dodas projām no pilsētas un nopērk vecu, novārtā pamestu fermu. Kaimiņu acīs viņš ir īsts savādnieks. Jau šo dīvainību dēļ vien viņš pievērš sev nevēlamu uzmanību, taču vienlaikus dīvainība noder par labu aizsegu visām viņa neparastajām izdarībām. Un, ja nu kādam

bija lemts atrast ērmīgo mašīnu, tad tikai cilvē­kam, kas līdzīgs viņam.

— Jūs safabricējat lietu no nekā, — ārsts teica. — Jums nepieciešams, lai viņš ar kaut ko atšķirtos no normāla cilvēka un noderētu par pierādījumu jūsu bezjēdzīgajiem minējumiem. Neapvainojieties, bet, ārsts būdams, es to varu vērtēt tikai tā. Mi­niet kaut vai vienu faktu…, gribu uzsvērt, tādu faktu, kas apstiprinātu jūsu pieņēmumu.

— Un kas atradās govju kūtī? — pulkvedis ne­padevās. — Gribētos gan zināt! Varbūt Saijē šo mašīnu taisīja tieši tur? Varbūt tāpēc govju kūts tika iznīcināta?

— Govju kūti no zemes virsas noslaucīja še­rifs, — ārsts iebilda. — Saijē ar to nav nekāda sakara.

— Bet kas šerifam iedeva pistoli? Saijē mašīna, āre, kas. Un secinājumi rodas paši no sevis — domu lasīšana no attāluma, hipnoze — sauciet to, kā vēlaties …

— Labāk atgriezīsimies pie faktiem. Jūs sašāvāt Saijē ar anestezējošu pistoli, un viņš uz vietas zaudēja samaņu. Jūs viņu arestējāt. Pēc jūsu pa­vēles viņš tika pakļauts rūpīgai izmeklēšanai. Tā ir īsta personas brīvības aizskaršana. Lūdziet dievu, lai Saijē jūs neiesūdz tiesā. Viņš jūs var saukt pie atbildības.

— Zinu, — pulkvedis negribīgi piekrita. — Bet mums jātiek skaidrībā. Jāizdibina, kas tas ir. Jā­dabū atpakaļ sava bumba.