KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

Kas tas ir? Vai migla, kas sabiezē pie nāves gultas? Vai pēdējā tumsas stunda pirms rītaus­mas? Pirms visgaišākās, pārsteigumiem visbagā­tākās rītausmas daudzu grūtību pārpilnajā cilvē­ces dzīves gaitā?

Mašīna tur kaut ko būvē, būvē naktī.

Bet ko?

Vai templi? Faktoriju? Misiju? Sūtniecību? Fortu? Neviens nezina, neviens nevar pateikt.

Vienalga, ko ceļ, uz planētas Zeme tas ir pir­mais svešinieku uzbūvētais priekšpostenis.

Pīters atgriezās ar malkas klēpi.

— Šurp sūta karaspēku, — šerifs viņam sacīja.

— Viens — un — di-vi — krei-so, — Hoskinss nesatricināmā mierā komandēja; cigarete palika nevīžīgi karājamies viņam pie apakšlūpas.

— Nupat ziņoja pa radio, — šerifs piebilda. — Izsludināts nacionālās gvardes iesaukums.

Hoskinss un Džonsons izkliedza militāras ko­mandas.

— Jūs, puiši, labāk gan nelieniet pie kareiv­jiem, — šerifs nobrīdināja. — Vēl iespraudīs dur­kli ribās …

Hoskinss izgrūda taures signālam līdzīgu skaņu. Džonsons paķēra divas karotes un atdarināja pa­kavu klaudzoņu.

— Kavalērija! — Hoskinss iesaucās. — Uz priekšu, zēni! Urrā!

— Nu ko jūs te ņematies kā bērni, — kāds no­gurušā balsi sacīja.

Nakts vilkās lēni, visi sēdēja, dzēra kafiju, smē­ķēja. Nevienam negribējās runāt.

Radiostacija beidzot paziņoja, ka pārraides bei­gušās. Kāds ņēmās griezt kloķi, cenzdamies no­ķert citu staciju, taču baterijas bija izlādējušās. Telefons sen vairs nezvanīja.

Kādu stundu pirms rītausmas ieradās kareivji. Viņi nemaršēja un nedrasēja, bet atbrauca piecos ar brezentu segtos kravas automobiļos.

Kapteinis uz mirkli ienāca iekšā, lai uzzinātu, kur atrodas nolādētais šķīvītis. Viņš bija visai ne­mierīgs tips. Pat kafiju neiebaudīja, bet tūlīt de­vās ārā un skaļi pavēlēja šoferiem braukt.

Mājā varēja dzirdēt, kā smagie automobiļi rēk­dami aiztraucās projām.

Svīda gaisma. Pļavā bija izaugusi ēka. Tā iz­skatījās neparasta, jo slējās augšup pretēji visām celtniecības normām. Būvnieks vai, drīzāk, tas spēks, kas to cēla, visu bija darījis ačgārni: bija redzams ēkas centrs, it kā ēka būtu paredzēta no­jaukšanai un no tās būtu norauts viss «apvalks».

Eka aizņēma pusakra un sniedzās piecstāvu mā­jas augstumā. Tā sārtojās pirmajos saules staros; tas bija brīnišķīgais sārtais tonis, no kura dvēselē ielīst siltums — atmiņā nāk kaimiņu meitenes svētku tērps.

Kareivji ielenca ēku, rīta saule spoguļojās šau­teņu durkļos.

Pīters sarūpēja brokastis: sacepa veselu kalnu pankūku, tad vēl olas ar bekonu, un tam izgāja visi viņa krājumi, izvārīja pāris galonus auzu biezputras, spaini kafijas.

— Mēs aizsūtīsim kādu pēc produktiem, — Hos­kinss sacīja. — Esam jūs galīgi aplaupījuši.

Pēc brokastīm šerifs ar palīgiem aizbrauca uz apgabala centru. Hoskinss palaida apkārt cepuri un arī aizbrauca uz pilsētu — pēc produktiem. Pā­rējie avīžnieki palika. Telestudijas autobuss pa­vērsa pret ēku platleņķa objektīvu.

Telefons atkal zvanīja vienā zvanīšanā. Žurnā­listi pēc kārtas cēla klausuli.

Pīters devās uz Maleta fermu pēc olām un piena.

Mērija izskrēja viņam pretī pie vārtiņiem.

— Kaimiņi baidās, — viņa sacīja.

— Vakar viņi nebaidījās, — Pīters noteica. — Viņi gluži vienkārši gāja un ņēma dāvanas.

— Bet, Pīter, viss taču ir mainījies. Tas jau ir par daudz… Eka

Tur jau ir tā lieta. Eka.

Neviens nebaidījās no mašīnas, kas izskatījās ne­kaitīga, bija neliela un draudzīgi noskaņota. Tā tik jauld spulgoja, tik mīļi knakšķēja un sniedza dāvanas. Pirmajā acu uzmetienā tā ārēji ne ar ko neatšķīrās no Zemes lietām, un tās nolūki bija saprotami.

Bet ēka bija liela un, iespējams, kļūs vēl lie­lāka, un tā tika celta ačgārni. Kur gan tas re­dzēts, ka ēka augtu tik strauji — pieci stāvi vienā pašā naktī?

— Kā viņi to dara, Pīter? — Mērija klusākā balsī vaicāja.

— Nezinu, — Pīters atbildēja. — Te darbojas likumi, par kuriem mums nav nekādas jēgas, tiek izmantota tehnoloģija, kāda cilvēkiem ne prātā nav ienākusi, celtniecības veids, kas savā būtībā ir pilnīgi atšķirīgs no cilvēkiem pazīstamā.

— Bet šī ir gluži tāda pati ēka, kādu būtu va­rējuši uzcelt arī cilvēki, — viņa iebilda. — Pro­tams, ne no tāda akmens… Droši vien visā pa­saulē tāda nav. Taču pārējais tajā nav nekas nepa­rasts. Šī celtne atgādina lielu skolu vai universāl­veikalu.

— Mans nefrīts, izrādījās, ir īsts nefrīts, — Pī­ters sacīja, — jūsu smaržas — īstas smaržas, bet spinings, kuru dabūja Džonijs, — parasts spinings.

— Tātad viņi par mums zina. Zina visu, ko iespējams uzzināt. Pīter, viņi novēro mūs!

— Bez šaubām.

Mērijas acīs ieraudzījis bailes, Pīters pievilka viņu sev klāt. Meitene neatrāvās, un viņš to cieši apskāva, bet tajā pašā brīdī iedomājās, cik dīvaini, ka citi tieši pie viņa meklē mierinājumu un at­balstu.

— Pīter, es esmu dumja.

— Jūs esat brīnumjauka, — viņš ar dziļu pār­liecību teica.

— Es vis neko daudz nebaidos.

— Protams, ne. — Viņš gribēja sacīt: «Es mīlu tevi,» bet zināja, ka šos vārdus nekad neizteiks. «Kaut gan sāpes,» viņš nodomāja, «sāpes šorīt neatgriezās.»

— Iešu pēc piena un olām, — Mērija sacīja.

— Nesiet šurp, cik varat. Man jāpaēdina vesels bars.

Dodamies mājup, viņš prātoja, ka kaimiņi jau sākuši baidīties. Interesanti zināt, vai drīz bailes aptvers visu pasauli, vai drīz lielgabali ieņems uguns pozīcijas, vai drīz sprāgs atombumba.

Pīters apstājās kalna nogāzē augšpus mājas, un tikai tad pamanīja, ka govju kūts pazudusi. Tā bija kā ar nazi nogriezta — palicis tikai diagonāli nošķelts pamats.

Interesanti, vai pistole vēl arvien ir pie šerifa? Pīters nolēma, ka pie šerifa gan. Bet ko viņš ar to darīs, un kāpēc tā bija iedāvināta tieši viņam? No visām dāvanām tā bija vienīgais priekšmets, kāda uz Zemes nav.

Pļavā, kur vēl vakar nebija nekā cita kā vien koki, zāle un ar dzeloņplūmēm, lazdām un zilga- najām kazenēm aizauguši veci grāvji, tagad aug­šup cēlās ēka. Pītcram šķita, ka stundas laikā tā izaugusi vēl lielāka.

Atgriezies mājās, Pīters ieraudzīja visus žurnā­listus sēžam pagalmā un aplūkojam celtni.

Viens no viņiem sacīja:

— Militārā priekšniecība ieradusies. Tur gaida jūs.

— No izlūkdienesta? — Pīters vaicāja.

Žurnālists piekrītoši pamāja.

— Pulkvedis un majors.

Militārpersonas gaidīja ēdamistabā. Pulkvedis bija sirms, taču ļoti jauneklīgs, majors — ar ūsām un tāpēc šķita visai brašs.

Pulkvedis stādījās priekšā:

— Pulkvedis Vitmens. Majors Rokvels.

Pīters nolika pienu un olas un palocījās.

— Tas bijāt jūs, kas atrada mašīnu? — pulk­vedis vaicāja.

— Jā, es.

— Pastāstiet mums par to, — pulkvedis pa­lūdza.

Pīters sāka stāstīt.

— Kur ir tas nefrīts? — pulkvedis prasīja. — Vai jūs mums to neparādītu?

Pīters izgāja virtuvē un atnesa nefrītu. Viņi abi pēc kārtas uzmanīgi to aplūkoja, visai piesardzīgi, taču ar sajūsmu grozīdami rokās, kaut gan Pīters redzēja, ka no nefrīta viņi nenieka nesajēdz.

It kā nolasījis Pītera domas, pulkvedis pacēla galvu un palūkojās viņā.

— Vai jūs ko saprotat no nefrīta? — pulkvedis jautāja.