KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

— Bet kas tas ir? Jūs sākāties nezinām. Tomēr jūs tak domājāt. Jūs, Pīter, taču kaut ko izdomājāt.

— Manuprāt tas nav no šīs pasaules, — Pīters sacīja. — Tas izskatās tik dīvains. Es nekad ne­esmu ne redzējis, ne dzirdējis neko tamlīdzīgu. Zemes mašīnas nedod dāvanas, tiklīdz tām pie­skaras. Mūsu mašīnās vispirms jāiemet monēta. Tā … tā nav no Zemes.

— Jūs gribat teikt, ka tā ir no Marsa?

— Un no Marsa arī ne, — Pīters sacīja. — Un no mūsu Saules sistēmas ne. Nav pamata domāt, ka Saules sistēmā dzīvo citas saprātīgas būtnes, par tik saprātīgu mašīnu jau nemaz nerunājot.

— Tas nozīmē … tā nav no Saules sistēmas? …

— No kādas citas zvaigznes.

— Zvaigznes atrodas tik tālu! — viņa iebilda.

Tik tālu, Pīters nodomāja. Priekš cilvēkiem tik

tālu. Līdz tām var aizkļūt vienīgi sapņos. Tās ir tālas, tik vienaldzīgas un aukstas. Bet mašīna …

— Līdzīga spēļu automātam, — viņš skaļi teica, — tikai vinnestu izsniedz vienmēr, pat ja neiemet monētas. Tas jau ir vājprāts, Mērij. Redzi, tāpēc tā nav no Zemes. Neviena Zemes mašīna, ko radī­jis Zemes izgudrotājs, tā nerīkosies.

— Tagad visi kaimiņi steigsies turp, — Mērija sacīja.

— Protams. Viņi ies pēc dāvanām.

— Bet tā nemaz nav tik liela. Tajā nesaietu visai apkaimei domātās dāvanas. Pat dāvanām, ko tā jau ir izsniegusi, tik tikko pietiktu vietas.

— Mērij, vai Džonijs gribēja spiningu?

— Viņš par to vien runāja.

•— Un jums patīk smaržas?

— Man nekad nav bijis labu smaržu. Vienīgi lētās. — Viņa iesmējās, nervozi un skaļi. — Bet jūs? Vai jums patīk nefrīts?

— Es, tā sakot, šo to saprotu no nefrīta. Tā ir mana vājība.

— Tātad šī mašīna …

— Izsniedz katram to, ko viņš vēlas, — Pīters nobeidza.

— Tas ir baismīgi, — Mērija teica.

Negribējās ticēt, ka iespējams nobīties tādā

dienā… mirdzošā vasaras dienā, kad rietumu pa­malē debesis ieskauj balti mākoņi un tās atgādina gaišzilu zīdu… dienā, kad nevar būt slikta oma … dienā, kas Zemei ir tikpat parasta kā ku­kurūzas lauks.

Kad Mērija bija projām, Pīters iegāja atpakaļ mājā un pagatavoja pusdienas. Viņš ieturējās, sē­dēdams pie loga un vērodams kaimiņus. No visām

pusēm viņi nāca pāri pļavai pa diviem, pa trim no savām fermām, devās uz viņa pļavu, pametuši zāles pļaujmašīnas un kultivatorus, pārtraukuši darbu dienas vidū, lai uzmestu acis mašīnai. Sa­stājušies tai apkārt un ar kājām izmīdīdami krū­mus, kur viņš bija atradis avenes, tie sarunājās, un laiku pa laikam līdz šejienei atlidoja viņu aug­stās, griezīgās balsis; taču Pīters nevarēja izšķirt, par ko viņi runā, jo attālums notušēja un izkrop­ļoja vārdus.

No zvaigznēm, viņš domāja. No kādas zvaig­znes. Pat ja tas būtu tikai fantāzijas auglis, man ir tiesības fantazēt. Pirmais kontakts. Un cik labi viss pārdomāts! Ja kāda sveša būtne pati būtu ieradusies uz Zemes, sievietes spiegdamas mestos mājup, bet vīrieši ķertos pie ieročiem, un viss sabruktu pīšļos kā nebijis.

Bet mašīna … tas ir pavisam kas cits. Tas ne­kas, ka tā nav cilvēkiem līdzīga. Tas nekas, ka tā uzvedas mazliet dīvaini. Galu galā, tā ir tikai ma­šīna. Kaut kā jau to var saprast. Un tas, ka ma­šīna pasniedz dāvanas, nav nekas slikts.

Pēc pusdienām Pīters izgāja ārā un apsēdās uz kāpnēm. Pienāca kaimiņi un ņēmās rādīt mašīnas veltes. Sasēdušies apkārt, visi sarunājās, viņi bija satraukti un apjukuši, taču neviens nejutās izbijies.

Dāvanu vidū bija rokaspulksteņi, stāvlampas, rakstāmmašīnas, sulu spiedes, servīzes, sudraba šķirstiņi, drapēriju ruļļi, saišu zābaki, bises, kok­griezēja instrumentu komplekti, kaklasaites un daudz kā cita. Kādam pusaudzim bija ducis lamatu skunksu ķeršanai, bet citam — velosipēds.

«Mūsdienīga Pandoras lāde,» Pīters nodomāja, «ko darinājuši un atgādājuši uz Zemi gudri sve­šinieki.»

Baumas acīmredzot jau bija izplatījušās, un ta­gad cilvēki te ieradās pat ar automobiļiem. Daži atstāja mašīnas uz ceļa un pāri pļavai devās kā­jām, citi tās iebrauca govju kūts pagalmā un at­stāja tur, ne atļauju neprasīdami. Pēc laiciņa viņi atgriezās ar guvumu un brauca projām. Pļavā val­dīja drūzma. Pītcram šis skats atgādināja gada­tirgu vai lauku svētkus.

Uz vakarpusi visi izklīda. Aizgāja pat tie kai­miņi, kuri bija iemetuši aci pie viņa, lai pārmītu dažus vārdus un parādītu dāvanas. Pīters devās uz pļavu.

Mašīna joprojām atradās turpat, tā bija ķēru­sies pie būvdarbiem. No akmens, kas atgādināja marmoru, tā bija izveidojusi platformu — līdzīgu ēkas pamatiem. Tie stiepās jardus četrus garumā un kādus trīs platumā, stabi, kas tos balstīja, bija no tā paša akmens un iesniedzās zemē.

Pīters piesēda uz celma. No šejienes pavērās mierīga lauku ainava. Tā šķita vēl skaistāka un bezrūpīgāka nekā iepriekš, un Pīters ar visu būtni izjuta šī vakara burvību.

Tikai pirms pusstundas bija norietējusi saule. Rietumu pamalē debesis blāvoja maigi citrondzel­tenas un pakāpeniski iekrāsojās zaļas, šur tur slī­dēja sārti mākonīši, bet pār zemi jau klājās iezilga krēsla. No krūmiem un dzīvžogiem skanēja melo­diski putnu trilleri, bet virs galvas švīkstināja spārnus trauksmainās bezdelīgas.

Sī Zeme, Pīters domāja, ir mierīga cilvēku zeme, zemkopju roku izveidota ainava. Ta ir ziedošu plūmju, sarkanu uzpūtīgu govju kūšu, kā bises stobrs taisnu kukurūzas rindu zeme.

Bez jebkādas iejaukšanās no ārienes Zeme gadu miljonu laikā radījusi to visu … auglīgu augsni un dzīvību. Sis Galaktikas nostūrītis bija aizņemts ar savām sīkajām rūpēm.

Bet tagad?

Tagad beidzot kāds bija nolēmis iejaukties.

Tagad beidzot kāds vai kaut kas bija ieradies šajā Galaktikas stūri, un no šī brīža Zeme vairs nebija vientuļa.

Pīteram pašam viss jau bija vienalga. Viņš drīz nomirs, un pasaulē nav nekā tāda, kam viņa acīs būtu kāda nozīme. Viņam bija atlikusi tikai rīta skaidrība un vakara rimtums, katra diena bija ierēķināta, un viņš gribēja gūt kaut mazliet priekā, kāds lemts dzīvajiem.

Bet citiem nav vienalga … Mērijai Maletai un viņas brālim Džonijam, Smita dēlēnam, kurš bija dabūjis beisbola vālīti un cimdu, visiem cilvēkiem, kuri nāca uz viņa pļavu, un tiem miljoniem, kuri te nebija bijuši un vēl neko nebija dzirdējuši.

Šeit, savrupajā fermā, kas paslēpusies kukurū­zas laukos, bez jebkādiem teatrāliem efektiem no­risinās Zemes lielākā drāma. Tieši šeit.

— Ko jūs gatavojaties darīt ar mums? — viņš jautāja mašīnai.

Bet atbildi nesaņēma.

Pīters to arī negaidīja. Viņš sēdēja un skatījās, kā sabiezē ēnas, kā uz Zemes izmētātajās mājās iedegas ugunis. Kaut kur tālumā ierējās suns, citi atsaucās, viņpus pakalniem vakara klusumā šķin­dēja govju zvaniņi.

Pēdīgi, kad jau bija pavisam satumsis, viņš lē­nām sāka iet uz māju pusi.

Virtuve Pīters sataustīja un iededzināja lampu. Pulkstenis rādīja gandrīz deviņi… laiku, kad pār­raida pēdējās ziņas.

Viņš iegāja guļamistabā un ieslēdza radio. Pē­dējās ziņas viņš noklausījās pa tumsu,

Tie bija labi jaunumi. Šodien štatā neviens ne­bija nomiris ar poliomielītu un saslimis bija tikai viens.

«Saprotams, kļūt bezrūpīgiem vēl ir par agru,» diktors sacīja, «taču tas, bez šaubām, nozīmē lū­zumu epidēmijas gaitā. Iepriekšējā diennaktī re­ģistrēts tikai viens jauns saslimšanas gadījums. Stata Veselības aizsardzības departamenta direk­tors pavēstīja…»