KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

Viņš nedzirdēja jaunās sievietes soļus, kad tā uzkāpa pa kāpnēm un izgāja cauri verandai, tā­pēc pagriezās tikai tad, kad viņa pieklauvēja. Viešņa stāvēja durvīs, un, to ieraugot, viņš pieķēra sevi, ka domā par viņu ar tādu pašu sajūsmu kā par nefrītu.

Nefrīts bija vēss un zaļš, bet viņas seja — no­teiktiem vaibstiem, balta, kaut gan zilajām acīm piemita tā pati maigā nokrāsa kā šim brīnišķīga­jam nefrīta gabalam.

— Esiet sveicināts, mister Saijē, — viņa sacīja.

— Labrīt, — viņš atsaucās.

Tā bija Mērija Maleta, Džonija māsa.

— Džonijs aizgāja zivis ķert, — meitene sacīja. — Kopā ar Smita jaunāko dēlēnu. Tāpēc pienu un olas vajadzēja nest man.

— Priecājos, ka atnācāt jūs, — Pīters sacīja,

kaut gan nebija vērts raizēties. Mazliet vēlāk es pats būtu pie jums iegriezies pēc tiem. Man tas nāktu tikai par labu.

Un tūdaļ nožēloja teikto, jo pēdējā laikā pie šī jautājuma domās kavējās pārlieku bieži… tā sa­kot, tas un tas ir jādara, bet tas un tas ne. Vai ir jēga runāt par kaut kādu labumu, kad viņam jau vairs nekas nespēj palīdzēt! Ārsti ir likuši to no­prast gluži nepārprotami.

Paņēmis olas un pienu, viņš aicināja viešņu nākt iekšā, tad pats aiznesa pienu uz pagrabu: ledus­skapja mājā nebija, jo nebija elektrības.

— Vai jūs jau pabrokastojāt? — viņš vaicāja.

Mērija piekrītoši pamāja.

— Tad ir labi, — viņš atturīgi piebilda. — Man ēdiena gatavošana lāgā nepadodas. Redziet nu, dzīvoju kā teltī pie dabas krūts.

Un atkal nožēloja izteikto. «Saijē,» viņš klusībā sevi aprāja, «neesi tik sentimentāls!»

— Cik jauka lietiņa! — Mērija iesaucās. — Kur jūs to ņēmāt?

— Vai nefrītu? Tas ir savāds atgadījums. Es to atradu.

Viņa pastiepa roku pēc nefrīta.

— Vai drīkst?

— Protams, — Pīters atbildēja.

Mērija paņēma nefrītu rokā, bet Pīters vēroja viņas sejas izteiksmi. Arī meitene, tāpat kā iepriekš viņš pats, uzmanīgi turēja akmeni abās plaukstās.

— Jūs to atradāt?

— Ne nu īsti atradu, Mērij. Man to iedeva.

— Draugs?

— Nezinu.

— Jocīgi.

— Nepavisam ar ne. Es gribētu jums parādīt to… nu, savādnieku, kurš iedeva akmeni. Vai va­rat man veltīt kādu brīdi?

— Skaidrs, ka varu, — Mērija sacīja, — kaut gan man jāsteidzas. Mamma konservē persikus.

Viņi abi kopā pagāja garām govju kūtij, šķērsoja strautu un nonāca ganībās. Soļodams pa piekalni augšup, viņš prātoja, vai mašīna vēl atrodas tur­pat … un vai vispār tā tur ir bijusi.

Tā vēl arvien bija tur.

— Cik ērmīga! — Mērija sacīja.

— Patiešām ērmīga, — Pīters bija vienisprātis.

— Kas tas ir, mister Saijē?

— Nezinu.

— Jūs teicāt, kāds jums iedeva nefrītu. Vai gri­bat sacīt, ka …

— Bet patiesi tā bija, — Pīters noteica.

Abi piegāja tuvāk mašīnai un, to vērodami, ap­stājās. Pīters atkal pievērsa uzmanību tam, ka tā mirdz, un viņam no jauna radās tāda sajūta, it kā viņš iekšā kaut ko saskatītu… tikai ļoti ne­skaidri.

Mērija noliecās un pārvilka ar pirkstu pār ma­šīnu.

— Patīkama sajūta, — viņa sacīja. — Virsma līdzīga porcelānam vai …

Mašīna noknikšķēja, un zālē iegūlās flakons.

— Tas būtu man?

Pīters pacēla mazītiņo flakoniņu un pasniedza Mērijai. Te stikla pūšanā bija sasniegti meistarī­bas kalngali: flakons gaismā iemirdzējās visās varavīksnes krāsās.

— Laikam tur ir smaržas, — Pīters sacīja.

Mērija izvilka aizbāzni.

— Burvīgi, — viņa priecīgi nočukstēja un iedeva pasmaržot arī Pīteram. Smarža patiešām bija debešķīga. Viņa aiztaisīja flakonu ciet.

— Bet, mister Saijē …

— Nezinu, — Pīters teica. — Es gluži vienkārši neko nezinu.

— Nu, bet tomēr kaut ko noskāršat?

Viņš papurināja galvu.

— Vai atradāt to šeit?

— Es biju izgājis pastaigāties …

— Un tā jūs gaidīja.

— Es ne… — Pīters centās iebilst, taču tad viņam pēkšņi iešāvās prātā, ka tieši tā arī bija bijis: nevis viņš atrada mašīnu, bet tā viņu gaidīja.

— Tā gaidīja, vai ne?

— Lūk, tagad, kad jūs to pateicāt, man šķiet, tā patiesi mani gaidīja.

Varbūt mašīna bija gaidījusi nevis tieši viņu, bet jebkuru cilvēku, kurš ies garām pa taciņu. Tā bija gaidījusi un vēlējusies, lai to atrod, gaidījusi gadījumu, lai paveiktu savu darāmo.

Kāds bija to šeit atstājis. Tagad tas bija skaidrs kā diena.

Viņš stāvēja pļavā kopā ar Mēriju Maletu, fer­mera meitu (visapkārt auga pazīstama zāle, krūmi un koki, metās arvien karstāk, un griezīgi sisināja sienāži, bet kaut kur tālumā šķindēja govju zva­niņš), un juta, kā prātu stindzina doma, auksta un drausmīga, aiz kuras plešas kosmosa tumsa un laika palsā bezgalība. Un juta, kā kāda sveša, naidīga roka sniedzas pēc cilvēces un Zemes sil­tuma.

— Iesim atpakaļ, — viņš teica.

Viņi atgriezās mājup pāri pļavai un brīdi pa­kavējās pie vārtiem.

— Varbūt mums kaut kas jādara? — Mērija vaicāja. — Varbūt kādam jāpasaka?

Viņš papurināja galvu.

— Papriekš gribu visu apdomāt.

— Un kaut ko darīt?

— Droši vien neviens te neko nevarēs izdarīt, Un diezin, vai tas ir nepieciešams.

Mērija devās prom pa ceļu, bet viņš noraudzī­jās tai pakaļ, tad pagriezās un gāja mājup.

Pīters sadabūja zāles pļāvēju un ņēmās pļaut zāli. Tad ķērās pie puķu dobes. Cīnijas auga labi, bet asterēm kaut kas bija lēcies: tās bija nokal­tušas. Vienalga, ko viņš dara, puķu dobe arvien vairāk aizaug ar zāli, kas nomāc kultūraugus.

«Pēcpusdienā,» viņš nodomāja, «es droši vien iešu makšķerēt. Varbūt makšķerēšana man nāks…»

Viņš notvēra sevi pie šīs domas un nepabeidza to.

Tupēdams pie puķu dobes un ar darza lāpstiņas galu rakņādams zemi, Pīters prātoja par pļavā palikušo mašīnu.

«Papriekš es gribu visu. apdomāt,» viņš bija teicis Mērijai. Bet par ko te lai domā?

Kāds viņa pļavā ko pametis … mašīnu, kura savādi knikšķēja un, kad to noglāstīja, pasniedza dāvanas, dēja tās gluži kā olas.

Ko tas nozīmēja?

Kāpēc tā tur atradās?

Kāpēc tā knikšķēja un apdāvināja, kad to no­glāstīja?

Varbūt tādējādi atbildēja uz glāstu? Kā suns, kas luncina asti?

Varbūt tā ir pateicība? Tāpēc, ka cilvēks viņu ievērojis?

Kas tas ir? Vai aicinājums uz pārrunām?

Vai draudzīgs žests?

Vai arī lamatas?

Un kā tā bija uzzinājusi, ka viņš būtu vai vel­nam dvēseli pārdevis arī par divreiz mazāku nef­rīta gabaliņu?

Kā tā varēja zināt, ka meitenei patīk labas smaržas?

Viņš aizmugurē izdzirda straujus soļus un spēji apgriezās. Pa zāli šurp skrēja Mērija.

Meitene nometās uz ceļiem Pīteram blakus un satvēra viņa roku.

— Džonijs arī uzdrāzās tai virsū, — viņa teica, smagi elsdama. — Es visu ceļu skrēju. Viņš bija kopā ar Smita dēlēnu. Atgriezdamies no makšķe­rēšanas, viņi gāja pāri pļavai…

— Varbūt mums par to jāziņo, — Pīters sacīja.

— Arī viņiem tā pasniedza dāvanas. Džonijs dabūja makšķerkātu ar spoli, bet Ogi Smits — beisbola vālīti un cimdu.

— Ak tu kungs!

— Un nu viņi visiem lielās.

— Tagad tam vairs nav nozīmes, — Pīters teica. — Vismaz man tā liekas.