KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

Bija tāda sajūta, it kā es izmisīgi kliegtu. Jau sen man nebija tik stipri sāpējis.

— Tagad tie ir gluži citi cilvēki, — es turpināju. — Ņēma un pārvērtās, un tādi kā iepriekš viņi nekad vairs nebūs. Pat tad, ja atkal kļūs tādi paši kā agrāk, viss notiks pavisam savādāk.

Doks izmeta dzēlīgu piezīmi:

— Cilvēce tev uzcels pieminekli. Par to, ka aiz­vedīsi mašīnas, tev uzliks pieminekli, varbūt pat tieši uz Zemes, kur ir pieminekļi visiem diženiem cilvēkiem. Tam cilvēcei muļķības pietiks.

Pietrūkos un skraidīju šurpu turpu.

— Nevēlos nekādus pieminekļus. Un mašīnas nevedīšu. Man gar tām vairs nav nekādas daļas.

Es nožēloju, ka vispār bijām atraduši šo skāb­barības torni. Ko tas man bija devis? Tā dēļ es tikai pazaudēju labāko komandu un labākos drau­gus pasaulē!

— Kuģis ir mans, — es sacīju. — Citu neko man nevajag. Aizvedīšu kravu līdz tuvākajam punktam un tur izmetīšu ārā. Hečs un pārējie lai

iet pie visiem velniem. Lai tīksminās par savu taisnprātību un godīgumu. Bet es nolīgšu citu ko­mandu.

Varbūt, es nodomāju, kādreiz viss būs gandrīz tāpat kā senāk. Gandrīz, bet ne gluži tā.

— Turpināsim dzīties pakaļ peļņai, — es sacīju. — Sapņosim par krietnu naudas žūksni. Darīsim visu, lai to atrastu. Ziedosim tam visus spēkus. Pārkāpsim jebkurus — kā dieva, tā cilvēku — likumus. Un vai zini ko, Dok?

— Nezinu.

— Ceru, ka naudas žūksnis mums vairs negadī­sies. Negribu to uziet. Gribu tikai dzīties tam pa­kaļ.

Brīdi klusējam, atmiņas kavedamies pie tām dienām, kad dzinām pēdas izdevīgam gadījumam.

— Kaptein, — Doks sacīja, — vai mani ņemsi līdzi?

Es piekrītoši pamaju. Kada gan starpība? Lai būtu arī viņš.

— Kaptein, vai atceries tos paugurus, kuros uz Zūdes mīt kukaiņi?

— Protams. Vai tad tos var aizmirst?

— Redzi, es izgudroju, kā tajos iekļūt. Varbūt pamēģināsim? Tur varētu būt uz kādu miljardu …

Es gandrīz vai ielauzu viņam galvaskausu.

Tagad priecājos, ka to neizdarīju.

Mēs lidojam tieši uz Zūdi.

Ja Doka iecere īstenosies, varbūt mēs vēl izvilk- sim lielo lomu!

Viņš devās pastaigā agri no rīta, kad saule vēl atradās zemu virs horizonta; pagāja garām pussa- brukušajai vecajai govju kūtij, šķērsoja upīti un, līdz ceļiem brizdams pa zāli un lauku pu­ķēm, kāpa ganību pakalnā. Vēl pasaule bija valga no rasas, un gaisā joprojām valdīja nakts svaigais dzestrums.

Viņš devās pastaigā agri no rīta, jo zināja, ka šādu pastaigu viņam droši vien atlicis pavisam maz. Kuru katru dienu sāpes var tās pārtraukt uz visiem laikiem, un viņš bija gatavs uz to… jau sen bija gatavs.

Viņš nesteidzās. Un katrreiz gāja tā, it kā ietu pēdējo reizi, un negribēja neko palaist garām… ne augšup pavērstās mežrožu ziedu sejiņas ar ra­sas lāšu asariņām, ne putnu sasaukšanos ežma- las briksnājā.

Mašīnu viņš atrada blakus taciņai, kas vijās cauri briksnājam pie gravas. Jau no pirmā acu uzmetiena viņš sapīka: tā izskatījās ne tikvien dīvaina, bet pat visai neparasta, taču pašreiz kā ar prātu, tā ar sirdi viņš spēja uztvert vienīgi ikdie­nišķo. Mašīna ir visīstākā banalitāte, kaut kas pār­lieku pierasts, galvenais atribūts mūsdienu pasaulē

tin dzīvē, no kuras viņš bija bēdzis. Tā gluži vien­kārši neiederējās šajā pamestajā fermā, kur viņš gribēja sagaidīt mūža pēdējo dienu.

Viņš stāvēja uz taciņas un skatījās uz dīvaino mašīnu, un juta, kā pagaist puķu, rasas un putnu rītausmas vīteru uzvēdītā noskaņa un kā viņš pa­liek vienatnē ar šo lietu, kura, kā ikviens to domātu, ir izbēgusi no sadzīves piederumu veikala. Taču, raugoties tajā, viņš mazpamazām sāka saskatīt ari ko citu un saprata, ka tā nepavisam neatgādina neko līdz šim redzētu vai dzirdētu… un, protams, vismazāk — klejojošu veļas mazgājamo mašīnu vai nozieguma pēdu dzēsēju žāvēšanas skapi.

Pirmkārt, tā mirdzēja… tas nebija metāla vir­smas spīdums, nebija glancēta porcelāna spo­žums… mirdzēja katra vielas daļiņa, no kuras tā bija veidota. Viņš skatījās tieši uz mašīnu, un ra­dās tāda sajūta, it kā redzētu tai cauri, kaut arī gluži skaidri nevarēja izšķirt, kas tur ir iekšā. Mašīna bija taisnstūrveida, pēdas četras gara, trīs plata un divas augsta; tai nebija nevienas pogas, pārslēga vai skalas, un tas pats par sevi liecināja, ka tā nav vadāma.

Kaut gan ne prātā nebija nācis iet mašīnai klāt un to aizskart, viņš tomēr noliecās pie tās, ar roku noglauda spožo virsmu un tikai tad aptvēra, ka droši vien labāk būtu likt to mierā. Bet nekas nenotika … mazākais uzreiz ne. Metāls vai mate­riāls, no kā tā bija gatavota, taustot likās esam gluds, taču zem šī gluduma bija jaušama ārkār­tīga cietība un biedējošs spēks.

Viņš atrāva roku, izslējās un pakāpās soli at­pakaļ.

Tajā pašā mirklī mašīna noknikšķēja, un viņš pavisam noteikti sajuta, ka noknikšķēja nevis tāpēc, lai veiktu kādu darbību vai ieslēgtos, bet gan tādēļ, lai pievērstu viņa uzmanību, darītu zi­nāmu, ka tā darbojas, ka tai ir savas funkcijas, kuras tā ir gatava pildīt. Un viņš juta, ka neatka­rīgi no tā, kāds bija mašīnas mērķis, tā visu veiks ļoti prasmīgi, bez mazākā trokšņa.

Tad mašīna izdēja olu.

Arī vēlāk, mēģinot visu apjēgt, viņš nespēja iz­skaidrot, kāpēc bija iedomājies, ka tā rīkosies tieši šādi.

Katrā ziņā tā izdēja olu, un šī ola bija zaļš nef- rīta gabals, ko caurauda pienbaltas svēdras un kas bija meistarīgi izslīpēts par grotesku simbolu.

Pagalam satraukts, šobrīd aizmirsis, kā materia­lizējās nefrīts, viņš stāvēja uz taciņas un aplūkoja zaļo olu, tās skaistuma un lieliskās formas aiz­rauts. Un nodomāja, ka šis ir visapbrīnojamākais mākslas darbs, kādu viņš jebkad redzējis, un ne­šaubīgi zināja, kāds tas būs pieskaroties. Viņš jau iepriekš zināja, ka, sākot vērīgi apskatīt nefrītu, sajūsmināsies par tā apstrādi.

Viņš noliecās, pacēla olu un, saudzīgi turēdams to plaukstā, domās salīdzināja ar tiem nefrīta nie­ciņiem, ar kuriem ilgus gadus bija noņēmies mu­zejā. Bet tagad, kad viņam rokās gulēja nefrīts, muzejs nogrima kaut kur tālu aizmirstības miglā, lai gan kopš tā laika, kad viņš pameta muzeja sienas, bija pagājuši tikai trīs mēneši.

— Pateicos, — viņš sacīja mašīnai un mirkli vēlāk iedomājās, ka rīkojas muļķīgi, sarunādamies ar mašīnu kā ar cilvēku.

Mašīna stāvēja kā stāvējusi. Tā nenoknikšķēja, nepakustējās.

Galu galā viņš novērsās no tās un devās pa no- kalni lejup, garām govju kūtij, uz māju pusi.

Viņš nolika nefrītu virtuvē galda vidū, lai strā­dājot varētu to redzēt. Tad iekūra uguni un pie­meta sīkākas šķilas, lai kurētos spēcīgāk. Uzlicis uz plīts tējkannu un izņēmis no bufetes traukus, uzklāja galdu, sacepa cūkgaļu un uz pannas ma­las^ pārsita pēdējo olu.

Ēzdams viņš nespēja novērst acis no nefrīta, kas gulēja viņa priekšā, un vēl arvien nebeidza sajūs­mināties, cik lieliski tas apstrādāts, un centās at­minēt, ko tas simbolizē. Viņam iešāvās prātā arī, cik varētu maksāt šāds nefrīts. Dārgi … kaut gan tas viņu interesēja vismazāk.

Nefrīta forma viņu mulsināja — līdz šim viņš neko tādu nekad nebija redzējis un ne par ko tam­līdzīgu nebija arī lasījis. Viņš nespēja pat iedomā­ties, ko tā varētu nozīmēt. Un tomēr akmenī slē­pās kāds skaistums un spēks, tajā bija kas īpašs. Tas liecināja, ka tā nav parasta lietiņa, bet ir augsti attīstītas kultūras produkts.