KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

— Kādas te grūtības?

— Nu, tu taču esi nolēmis par katru cenu iedzī­voties mantā. Tāpēc savu jaunumu gribam tev paziņot visai piesardzīgi.

Piegāju viņiem tuvāk.

— Nesaprotu, par ko jūs runājat… Mums taču, tāpat kā iepriekš, paredzama liela peļņa. Tu, Heč, labi zini, ja es ķeršos klāt… no tevis slapja vieta vien paliks, un, ja negribi dabūt nokautu, klāj tik vaļā visu pēc iespējas ātrāk.

— Nekāda peļņa mums, kaptein, nav pare­dzama, — Frosts mierīgi sacīja. — Šos daiktus mēs aizvedīsim un nodosim varas iestādēm.

— Jūs visi esat prātu zaudējuši! — es iebļā- vos. — Cik daudz gadu, cik daudz spēka esam izšķieduši, dzenoties pakaļ krietnam naudas žūk­snim! Un tagad, kad tas mums tikpat kā rokā, kad mēs basām kājām varam staigāt pa tūkstošdolāru banknošu kaudzi, jūs te man tēlojat svēto nevai­nību. Kāda …

— Ja mēs tā rīkotos, tas nebūtu godīgi, ser.

Un šis «ser» mani izbiedēja visvairāk. Līdz šim

Pankūks ne reizi nebija mani tā godājis.

Pārlaidu skatienu citam pēc cita, un no viņu sejas izteiksmes man auksts pār kauliem pār­skrēja. Viņi visi bez izņēmuma bija vienisprātis ar Pankūku.

— Un to visu šis orientējošais kurss! — es iekliedzos.

Hečs piekrītoši pamāja.

— Tajā ir runa par taisnprātību un godu.

— Ko jūs, neģēļi, saprotat no taisnprātības un goda? — es vairs nespēju valdīties. — Jūs nekad neesat zinājuši, kas ir godīgums.

— Agrāk nezinājām, — Pankūks teica, — bet tagad gan zinām.

— Tā taču ir propaganda! Profesori mūs gluži vienkārši ir izcūkojuši.

Izcūkojuši kā likts. Taču, jāatzīst, šie profesori ir izcili meistari. Es pat nezinu, vai viņi cilvēci uzskatīja par neliešu bandu vai arī visiem bija pa­redzēts viens orientācijas kurss. Nav jābrīnās, ka viņi man neko nejautāja. Nav jābrīnās, ka neiz­darīja nekādus pētījumus, pirms nodeva savas zi­nāšanas mums. Mēs ne soli nepaguvām paspert, kad kājas jau bija sapītas.

•— Uzzinājuši, ko nozīmē godīgums, — Frosts sacīja, — mēs nolēmām, ka darīsim pareizi, iepa­zīstinot ar orientējošo kursu arī pārējos koman­das locekļus. Mūsu iepriekšējais dzīves veids, kaptein, ir bijis riebīgs.

— Nu, redzi, — Hečs turpināja, — mēs sākām citu pēc cita vest viņus šurp un iepazīstināt. Uz­skatījām, ka mums jāizdara kaut vai tas. Pašreiz to dara viens no pēdējiem.

— Misionāri, — es sacīju He.čam. — Are, kas jūs esat. Vai atceries, ko tu man kādu vakaru teici? Tu teici, ka nekļūtu par misionāru, kaut tevi ar zeltu apbērtu.

— Velti cenšaties, — Frosts vēsi attrauca.

— Mūs sakaunināt un iebiedēt jums neizdosies. Zinām, ka taisnība ir mūsu pusē.

— Bet nauda! Un kā tad ar kompāniju? Mēs taču visu bijām pamatīgi pārlikuši!

— To, kaptein, aizmirstiet. Kad būsiet izņēmis kursu…

— Nekādu kursu netaisos izņemt! — Mana balss laikam gan skanēja bargi, taču biju jau sa­pratis, ka neviens no viņiem man virsū nemetīsies.

— Ei jūs, svētuļi, nelaimīgie misionāriņi, ja jums niez nagi mani piespiest, pamēģiniet vien…

Pārējie, tāpat kā līdz šim, nekustējās ne no vie­tas. Biju viņus iebiedējis. Tomēr strīdēties ar vi­ņiem nebija nekādas jēgas. Nespēju izlauzties cauri taisnprātības un godīguma akmens sienai.

Uzgriezu viņiem muguru un gāju ārā. Uz sliek­šņa apstājos un sacīju Frostain:

— Ieteicu atbrīvot Doku un arī viņu piebāzt ar godaprātu. Saki, ka uz mani tas iedarbojās. Tieši tas viņam nepieciešams. Tā šim arī vajag.

Aizcirtis durvis, pa apareli uzkāpu savā kajītē. Aizslēdzu durvis, ko nekad iepriekš nebiju darījis.

Apsēdos uz kojas malas un, urbdamies ar ska­tienu sienā, gremdējos pārdomās.

Viņi bija aizmirsuši vienu: kuģis piederēja man, nevis viņiem. Viņi bija tikai komanda, kontrakta laiks ar viņiem bija sen beidzies un ne reizi ne­bija atjaunots.

Nometos rāpus, lai izvilktu skārda kasti, kurā glabāju papīrus. Uzmanīgi visus apskatījis, atliku malā vajadzīgos — dokumentu, kas apliecināja manas īpašumtiesības uz kuģi, izrakstu no reģistra un pēdējos komandas parakstītos kontraktus.

Noliku dokumentus uz kojas, pagrūdu kasti, lai nemaisās pa kājām, un atkal apsēdos.

Paņēmis papīrus, sāku tos šķirstīt.

Komandu no kuģa varētu izmest kaut vai tūlīt. Es varētu pacelties gaisā bez viņiem, un šie neko, itin neko nevarētu izdarīt.

Pat vēl vairāk — es varēju aizlidot pavisam. Tā, protams, būtu bijusi likumīga, taču nekrietna rī­cība. Tagad, kļuvuši godīgi un cēlsirdīgi, viņi pa­kļautos likumam un dotu iespēju man aizlidot. Un viņi nevarētu vainot nevienu citu kā vien sevi.

Ilgi sēdēju un domāju, un domas arvien no jauna atgriezās pagātnē; atcerējos, kā Pankūks da­būja redzēt velnu uz kādas planētas Jenotādas sis­tēmā, kā Doks iemīlējās… trīsdzimumu būtnē uz Siro un kā Hečs par lētu cenu uzpirka visus reibi­nošos dzērienus uz Munko, bet pēc tam tos paspē­lēja, aizrāvies ar kaut ko mūsu kauliņu spēlei līdzīgu — tikai kauliņu vietā tur bija dīvaini sīciņi dzīvi radījumi, ar kuriem nevarēja blēdīties, un Hečam klājās plāni.

Pie durvīm klauvēja.

Tas bija Doks.

— Vai tu arī pušu plīsti aiz godīguma? — es jautāju.

Viņš nodrebinājās.

— Tikai ne es. Es atteicos to darīt.

— tas taču ir tas pats meldiņš, ko tu vilki pirms divām dienām.

— Vai tiešām tu nesaproti, — Doks jautāja, — kas tagad notiks ar cilvēci?

— Skaidrs, ka saprotu. Tā kļūs godīga un cēl­sirdīga. Neviens nekad ne krāpsies, ne zags, būs zelta dzīve …

— Visi nosprāgs aiz garlaicības, kas tos pie­meklēs smagā formā, — Doks sacīja. — Dzīve būs kaut kas vidējs starp skautu salidojumu un dāmu šūšanas un piegriešanas kursiem. Nebūs trokšņainu ķīviņu, katrs uzvedīsies līdz riebumam pieklājīgi un nevainojami.

— Tātad tavi uzskati ir mainījušies?

— Nepavisam ne, kaptein. Bet tā taču nedrīkst. Viss, ko cilvēce sasniegusi, iegūts sociālas evolū­cijas ceļā. Blēži un nelieši progresam nav mazāk nepieciešami kā tālredzīgi ideālisti. Viņi ir kā cil­vēka sirdsapziņa, bez viņiem nav iespējams dzīvot.

— Tavā vietā, Dok, par cilvēci es gan pārlieku nerūpētos. Tas ir kas pārāk liels, un mūsu prātiņš tur par īsu. Pat pārmērīgi liela godīguma deva nespēs izkropļot cilvēci uz mūžiem.

Bet vispār man bija vienalga. Es atrados pavi­sam citu rūpju varā.

Doks pienāca un apsēdās man blakus uz kojas. Pieliecies ar pirkstu uzsita pa dokumentiem, kurus es vēl arvien turēju rokās.

— Redzu, tu jau esi izlēmis, — viņš teica.

Sadrūmis piekrītoši pamāju.

— Jā.

— Es jau tā domāju.

— Visu esi paredzējis, tāpēc apgriezi kažoku uz otru pusi.

241

Doks enerģiski papurināja galvu.

16 — 1954

Nē. Tici man, kaptein, es ciešu ne mazāk

kā tu.

— Ej kurp iedams, visur siena priekšā, — es sacīju, šķirstīdams papīrus. — Viņi lidoja man līdzi brīvprātīgi. Protams, kontrakts nav atjau­nots. Bet tas arī nebija vajadzīgs. Viss jau pats par sevi bija skaidrs. Visu dalījām līdzīgās daļās. Vai tad tagad mūsu attiecības lai mainītos? Un pa vecam arī nevar palikt. Pat tad, ja mēs būtu ar mieru izmest kravu, pacelties gaisā un noti­kušo nekad vairs neatminēties, vienalga, tik vien­kārši nav iespējams tikt cauri. Tas mūsos iesēdies uz mūžiem. Pagātni, Dok, nav iespējams atgriezt. Tā ir aprakta. Saplīsusi gabalos, kurus mēs vairs nesalīmēsim.