KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

— Viņi ir godīgi un domā, ka visi ir tādi. Lūk, kā iznāk, kad līdz ausīm ierocies kādās darīšanās un nekam citam neatliek laika.

Kas tiesa, tas tiesa. Šī profesoru rase bija pūlē­jusies miljoniem gadu… un darba pietiks arvien jauniem un jauniem gadu miljoniem… tam nav ne gala, ne malas.

— Nevaru aptvert, kāpēc viņi to dara, — es sacīju. — Kāds viņiem no tā labums?

— Viņiem gan tur nekāda labuma nav, — HeČs atbildēja, — toties mums ir. Kaptein, man tev jāsaka, ka nāksies krietni vien galvu palauzīt, kā to visu labāk izmantot.

Izstāstīju viņam, ko biju izprātojis par iepriek­šēju iepazīšanos ar lādiņiem, lai neko nepalaistu garām. x

Hečs bija sajūsmā.

— Jā, kaptein, tu nu gan savu garām nepalai­dīsi. Tā arī vajag. Mēs no šīs būšanas izspiedīsim visu līdz pēdējam centam.

— Man šķiet, iepazīšanās jāizdara pēc kārtas,— es sacīju. — Jāsāk no paša sākuma un… līdz beigām.

Hečs teica, ka arī viņš domājis par to pašu.

— Bet tas prasīs milzum daudz laika, — viņš brīdināja.

— Redzi, tieši tāpēc pie tā jāķeras tūdaļ pat. Galvenais, ka orientējošais kurss jau atrodas kuģī. Varam sākt ar to. Tikai jāiedarbina mašīna, Pan­kūks tev palīdzēs.

— Man palīdzēs! — Hečs iebļāvās. — Kas teica, ka tas jādara man? Es tam nemaz nederu. Tu taču pats zini, ka savu mūžu neko neesmu la­sījis …

— Bet tā nav lasīšana. Tu tur dzīvosi. Izklaidē­sies, kamēr pārējie vai pušu rausies.

— Es to nedarīšu.

— Paklau, — es sacīju, — saņemsim visus prā­tus kopā. Man jāpaliek šeit pie torņa un jāuzmana, lai viss iet, kā pienākas. Un profesoram var manis ievajadzēties, lai kārtējo reizi apspriestos. Frosts vada iekraušanu. Doks ir tuptūzī. Pāri paliec tu un Pankūks. Pankūkam uzticēt iepriekšējo iepazī­šanos nevaru. Viņš ir pārāk izklaidīgs. Vesela bagātība var paslīdēt viņam garām, un viņš ne ausi necels. Bet tu esi apķērīgs, tev piemīt atbil^ dības sajūta, un es uzskatu …

— Nu, ja jau tā, — Hečs sacīja, aiz lepnības uzpūties, — man šķiet, pats piemērotākais cilvēks šim nolūkam esmu es.

Pret vakaru jutām, ka esam noguruši kā suņi, taču noskaņojums bija lielisks. Iekraušana norisēja veiksmīgi, un pēc dažām dienām jau lidosim uz mājām.

Pie vakariņu galda Hečs sēdēja tāds kā domīgs. Tik tikko pieskārās ēdienam. Viņš nerunāja ne vārda un izskatījās, it kā šim būtu kaut kas aiz ādas.

Pie pirmās izdevības apjautājos:

— Kā klājas, Heč?

— Nekas, — viņš atbildēja. — Visāda muldoņa. Paskaidro, kas un kā. Muldoņa vien ir.

— Bet ko saka?

— Nemaz nerunā … vispār to grūti izteikt vār­dos. Varbūt tev šajās dienās atradīsies laiks pa­šam pamēģināt?

— Vari būt pārliecināts, gan to izdarīšu, — mazliet pikti atteicu.

— Pagaidām te pēc naudas neož, — Hečs sa­cīja.

Un es viņam noticēju. Hečs dolāru ieraudzītu pat divdesmit jūdžu attālumā.

Gāju uz kuģa karceri palūkoties, ko Doks tur labu dara. Viņš bija skaidrā. Un nemaz nemocījās nožēlā.

— Šoreiz tu pārspēji pats sevi, — viņš sacīja. — Tev nav tiesību šos daiktus pārdot. Tornī gla­bājas zināšanas, kas pieder visai Galaktikai… bezmaksas …

Izstāstīju viņam, kā viss bija noticis, kā mēs uzzinājām, ka tornis ir universitāte, un kā pilnīgi likumīgi iekraujam kuģī māeibu kursus, kuri pa­redzēti cilvēcei. Iztēloju visu tā, it kā mēs darītu labu darbu, taču Doks nenoticēja nevienam manam vārdam.

— Tu pat savai vecmāmiņai uz nāves gultas nepasniegtu ūdens malku, ja viņa tev nebūtu iepriekš samaksājusi, — viņš sacīja. — Tā ka labāk nepūt pīlītes par kalpošanu cilvēcei.

Tā nu es atstāju šo, lai vēl panīkst karcerī, bet pats devos uz savu kajīti. Biju dusmīgs uz Heču, no Doka teiktā viss iekšā vārījās, un turklāt jutos bezgala noguris. Tūlīt pat aizmigu.

Darbs ilga vēl dažas dienas un jau tuvojās no­beigumam.

Biju ļoti apmierināts. Pēc vakariņām nokāpu pa trapu leja, apsēdos zemē pie kuģa un aplūkoju torni. Tas joprojām bija milzīgs un majestātisks, taču vairs nelikās tik liels kā pirmajā dienā, jo bija mazinājies izbrīns ne vien par torni, bet arī par mērķi, kura dēļ tas ticis celts.

Jānokļūst tikai mūsu dzimtajā civilizācijā, es klusībā nosolījos, gan tad varēsim izvērsties. Kļūt par planētas likumīgajiem saimniekiem, jādomā, mums neizdosies, jo profesori ir saprātīgas būtnes, bet pakļaut planētu, ko apdzīvo saprātīgas būtnes, nav iespējams, kaut gan ir daudz citu paņēmienu, kā to sagrābt.

Sēdēju un brīnījos, kāpēc neviens nekāpj lejā pasēdēt kopā ar mani. Tā arī nevienu nesagaidījis, beidzot rāpos pa trapu augšup.

No jauna devos uz kuģa karceri, iai parunātos ar Doku. Viņš vēl joprojām nebija samierinājies, taču nebija noskaņots arī pārlieku naidīgi.

— Vai zini, kaptein, — Doks teica, — mums palaikam ir bijis atšķirīgs viedoklis par dažādām lietām, tomēr es tevi cienīju, bet lāgiem tu man pat patiki.

— Uz ko tu īsti tēmē? — es vaicāju. — Vai domā, ka tāda runāšana tev palīdzēs izķepuroties ārā no šejienes?

—• Te kaut kas sāk briest, un tev to droši vien vajadzētu zināt. Tu esi atklāts nelietis. Un pat nepapūlēsies to noliegt. Tu neesi izvēlīgs, izrau­goties līdzekļus, esi īsts bezgodis, un tomēr tur nav nekā slikta, jo tu neliekuļo. Tu …

— Klāj tik laukā, kas par lietu! Ja neteiksi, iešu iekšā, un tu tā dabūsi, ka uzreiz sāksi runāt.

— Te vairākkārt bija iegriezies Hečs, — Doks sacīja. — Aicināja, lai eju augšā un paklausos ierakstus, ar kuriem viņš noņemas. Teica, ka tas attiecoties tieši uz mani. Sacīja, ka es nenožēlošot. Bet viņš uzvedās kaut kā savādi. Tā kā gļēvi. — Caur restēm Doks urbās manī ar skatienu. — Tu, kaptein, taču zini, ka Hečs nekad nav bijis zaķa­pastala.

— Turpini vien!

— Hečs, kaptein, ir kaut ko atklājis. Tavā vietā šādus atklājumus es izdarītu pats.

Aizdrāzos, neatbildējis viņam ne vārda. Man atausa prātā, kā Hečs bija uzvedies: viņš gandrīz nemaz neēda un bija domīgs, nerunīgs. Starp citu, vēl dažs labs cits uzvedās dīvaini. Es tikai biju pārāk aizņemts un nepievērsu tam uzmanību. Skriedams augšā pa apareļiem, ik uz soļa lamājos. Vienalga, cik ļoti kapteinis ir aizņemts, viņš nekad nedrīkst izlaist no prāta savu komandu… ne mir­kli nedrīkst izlaist no prāta. Un tas viss steigas dēļ, aiz vēlēšanās ātrāk uzņemt kravu un aizmukt, iekāms kaut kas nav noticis.

Un, raugi, kaut kas tomēr ir noticis. Neviens ne­nokāpa lejā pasēdēt kopā ar mani. Vakariņu laikā netika pārmīti ne desmit vārdi. Bija manāms, ka viss sagriezies ačgārni.

Pankūks un Hečs karšu telpā iepazinās ar ierakstiem. Iedrāzies iekšā, aizcirtu durvis un at­spiedos pret tām ar muguru.

Bez Heča un Pankūka tur vēl atradās Frosts, bet mašīnas pītajā sēdeklī bija iekārtojies cilvēks, kurā es sazīmēju kādu Heča padoto.

Stāvēju un neteicu ne vārda, bet šie visi trīs lūkojās manī. Cilvēks ar ķiveri galvā manu ieraša­nos nepamanīja … viņš jau nemaz neatradās šeit.

— Nu, Heč, — es teicu, — klāj tik vaļā pavisam atklāti. Ko tas viss nozīmē? Kāpēc šis cilvēks ir te? Es domāju, ka tikai tu un …

— Kaptein, — Frosts teica, — mēs nupat ga­tavojāmies tev pateikt.

— Klusu! Es prasu Hečam!

— Frosts pareizi teica,— Hečs centās paskaid­rot. — Jau sen gribējām tev visu izstāstīt. Bet tu biji ļoti aizņemts, un tā kā mums zināmā mērā ir grūti…