KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

— Kas tevi kremt?

— Godaprāts nomoka, — viņš sacīja, kā pa­rasti taisīdams kumēdiņus. — Esmu tev daudzkārt teicis, ka varu paciest laupīšanu, ja runa ir tikai par urānu, dārgakmeņiem un citiem niekiem. Varu pat izlikties neredzam, ka jūs apzogat svešu kultūru, jo pašu kultūru vis nenolaupīsi — zodz vai nezodz, kultūra paliks, kur bijusi, un gan jau aizdziedēs brūces. Taču es neļaušu zagt zināšanas. Es neļaušu tev to darīt, kaptein.

— Bet es joprojām esmu pārliecināts, ka tu esi pietempies,

— Jūs nemaz nespējat aptvert, ko esat atraduši. Jūs esat tik akli un alkatīgi, ka pat neizdibinājāt, kas ir jūsu atradums.

— Labi, Dok, — teicu, cenzdamies glaudīt viņu pa spalvai, — nu tad saki, ko esam atraduši.

— Bibliotēku. Varbūt pašu lielāko, pašu plašāko bibliotēku visā Galaktikā. Kādai tautai bijis jāno­ņemas neskaitāmus gadus, lai šajā tornī savāktu zināšanas, bet jūs tās gribat sagrābt, iztirgot, iz­kaisīt vējā. Ja tas notiks, bibliotēka aizies bojā, un tās drupačas, kuras paliks, bez daudziem pārē­jiem datiem zaudēs pusi savas vērtības. Bibliotēka nepieder mums. Un arī cilvēcei ne. Tāda bibliotēka var piederēt tikai visām Galaktikas tautām kopā.

— Paklau, Dok, — es viņu lūgšus lūdzos, — mēs daudzus gadus esam nocīnījušies, gan es, gan mēs visi. Ar sviedriem un asinīm pelnījām sev iztiku, bet mums visu laiku neveicās. Tagad radusies iespēja pakampt krietnu kumosu. Un arī tev, Dok, ir šī iespēja. Padomā par to … Tev būs tik daudz naudas, ka nekad to neiztērēsi… va­rēsi žūpot visu mūžu!

Doks pavērsa pret mani ieroci, un es nospriedu, ka esmu ieskrējis kā circenis karstos pelnos. Taču neviens muskulītis man nenotrīcēja.

Stāvēju un izlikos, ka nebaidos.

Pēdīgi viņš nolaida ieroci.

— Mēs esam barbari. Cilvēces vēsturē tādu kā mēs ir bijis atliku likām. Uz Zemes barbari aizka­vēja progresu par tūkstoš gadiem, sadedzinādami un aizlaizdaini postā grieķu un romiešu darbus un pat veselas bibliotēkas. Barbariem grāmatas no­derēja tikai iekuram un ieroču tīrīšanai. Jums šī lielā zināšanu noliktava nozīmē vienīgi iespēju īsā laikā iesist smuku naudiņu. Jūs paņemsiet lādiņu āf nozīmīgas sociālas problēmas zinātnisku pētt* jumu un iznomāsiet to. Laipni lūdzam, viena gada atvaļinājums sešās stundās …

— Dok, atpestī mani no sprediķa, — es gurdi ieteicos. — Saki labāk, ko tu gribi.

— Gribu, lai griežamies atpakaļ un par savu at* radumu ziņojam Galaktiskajai komitejai. Tas palī­dzēs izlīdzināt daudz no tā, ko esam pastrādājuši.

— Vai tu no mums gribi iztaisīt mūkus?

— Nevis mūkus, bet tikai pieklājīgus cilvēkus.

— Un ja nu mēs to nevēlēsimies?

— Kuģis ir manās rokās, — Doks sacīja. — Arī ūdens un pārtikas rezerves man ir.

— Bet gulēt taču tev vajadzēs.

— Aizvēršu lūku. Pamēģiniet tad šeit iekļūt.

Nu bijām ķezā, un viņš to zināja. Ja nespēsim

izdomāt, kā pārsteigt viņu nesagatavotu, tad no ķezas ārā netiksim.

Izbijos, taču dusmas guva virsroku. Daudzus gadus bijām klausījušies, ko viņš pļāpā, bet nekad neviens nebija ņēmis viņu nopietni. Un tagad pēk­šņi izrādījās, ka tā ir viņa nopietnība.

Zināju, ka atrunāt viņu nav iespējams. Un ne uz kādu kompromisu viņš neielaidīsies. Atklāti sakot, ne uz kādu vienošanos starp mums nebija ko cerēt, jo vienošanās vai kompromiss iespējams vienīgi starp krietniem cilvēkiem, bet kas tad nu mēs par krietnajiem, pat attiecībā cits pret citu? Tā bija bezizeja, taču Doks tiktāl vēl nebija aiz­domājies. Viņš aizdomāsies, tiklīdz būs mazliet atskurbis un saņēmis visus prātus kopā. To visu viņš izstrādāja reibumā, bet tas nebūt nenozīmē, ka viņš neko neapjēgs.

Bija skaidrs: šādā situācijā viņš noturēsies ilgāk par mums.

— Ļauj man doties atpakaļ, — es sacīju. — Jā­aprunājas ar puišiem.

Šķiet, Doks tikai tagad aptvēra, cik tālu ir aiz­gājis, pirmoreiz saprata, ka nevaram viens otram uzticēties.

— Kad tu atgriezīsies, — viņš man sacīja, — mēs visu pārspriedīsim. Man nepieciešamas garantijas.

— Protams, Dok, — es teicu.

— Kaptein, es nedzenu jokus. Runāju pavisam nopietni. Ne prātā nenāk ākstīties.

Aizgāju atpakaļ pie komandas, kura gaidīja ciešā pulciņā netālu no torņa, un paskaidroju, kā ir.

— Vajadzēs izklīst un viņam uzbrukt, — Hečs nolēma. — Vienu vai divus viņš ievainos, toties mēs šo saķersim.

— Viņš gluži vienkārši aizvērs lūku, — es iebildu. — Un nomērdēs mūs badā. Sliktākajā ga­dījumā mēģinās aizlidot. Lai tikai izguļ dzērumu, tad droši vien tā arī darīs.

— Viņš ir jucis, — Pankūks sacīja. — No dzer­šanas palicis muļķa prātā.

— Protams, galīgi jucis, — es pievienojos, — un tāpēc divkārt bīstamāks. Šo nodomu Doks lolojis jau ilgāku laiku. Viņam ir vainas komplekss kādu triju jūdžu garumā. Un, kas visļaunākais, viņš ir aizgājis tik tālu, ka nevar griezt ilksis atpakaļ.

— Laika mums maz, — Frosts sacīja. — Kaut kas jāizdomā. Mēs dabūsim galu aiz slāpēm. Paies kāds laiciņš, un mums briesmīgi sagribēsies ēst.

Visi ņēmās strīdēties, ko nu lai iesāk, bet es apsēdos smiltīs, atspiedos pret mašīnu un centos iejusties Doka ādā.

Kā ārsts viņš bija neveiksminieks, jo citādi ne­būtu sapinies ar mums. Laikam gan viņš bija liiums pievienojies, lai mestu kādam izaicinājumu, vai arī aiz izmisuma — droši vien kā viena, tā otra iemesla dēļ. Un turklāt, kā jau katrs neveik­sminieks, viņš ir ideālists. Mūsu vidū Doks ir bal­tais zvirbulis, bet viņam citur nav kur dēties, nav ko darīt. Daudzus gadus tas viņu krimta, līdz izvērtās mokošā slimīgā iedomībā, bet kosmosa tāles ir vispiemērotākā vieta, lai šādai iedomībai ļautu augt augumā.

Protams, Doks ir sajucis prātā, taču tas ir sav­dabīgs ārprāts. Ja tas nebūtu tik šausmīgs, to varētu dēvēt par lielisku. Turklāt Doks ir tāds vīrs, ka viņam pat pret zobgalībām ir bieza āda, paliek pie sava, un viss.

Nezinu, vai biju izdzirdis kādu skaņu, varbūt soļus vai gluži vienkārši sajutis kāda klātbūtni, bet pēkšņi apjautu, ka viens pienācis mums klāt.

Pacēlu galvu un strauji pagriezos uz ēkas pusi: pie ieejas stāvēja, kā mums pirmajā acu uzmetienā šķita, tauriņš cilvēka augumā.

Es nesaku, ka tas bija kukainis, — tikai tāds izskatījās. Radījums tinās apmetnī, taču viņam ne­bija cilvēka sejas un virs galvas slējās sekste kā ķiverēm, kuras redzam vēsturisku lugu izrādēs.

Pēc tam ieskatījos, ka apmetnis nemaz nav ap­metnis, bet gan ir šīs būtnes daļa un atgādina sakļautus spārnus, kaut arī nav spārni.

—• Džentlmeņi, — pēc iespējas mierīgāk sacīju, — pie mums ieradies viesis.

Tad, vairīdamies strauji kustēties, bet turēdams acis vaļā, devos pie šīs būtnes.

Negribēju viņu izbiedēt, tomēr pats biju gatavs mesties sāņus, ja draudētu briesmas …

— Uzmanību, Heč, — es sacīju.

— Es nosegšu tevi, — Hečs mani drošināja, un tāpēc, ka viņš atradās blakus, prāts man kļuva mierīgāks. Ja tevi nosedz Hečs, tad pārmērīgi lielas nepatikšanas nevar sanākt.

Apstājos kādas piecas pēdas no šī radījuma. Tuvumā viņš neizskatījās tik pretīgs kā no tālie­nes. Acis bija laipnas, bet maigajā, dīvainajā sejā jautās miermīlība. Taču svešzemnieki ne vienmēr ir vērtējami ar cilvēka mēru.

Mēs cieši vērāmies viens otram acīs. Abi sapra­tām, ka runāt nav jēgas. Tikai stāvējām un noska­tījām viens otru no galvas līdz kājām.