KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

Uzmetot acis mašīnas iekšienei, pavisam zau­dējām sajēgu. Tur bija lērums vissīkāko detaļu, tā kopā savītas, ka pats velns netiktu gudrs. Neva­rēja atrast ne sākumu, ne galu kā bilžu mīklā, kur visas līnijas ir bezgalīgas un nekur neved.

Hečs iebāza mašīnā abas rokas un mēģināja nodalīt detaļas.

Pēc brīža viņš, beidzis rakņāties pa mašīnu, pietupās un caur zobiem norūca:

— Tās ne ar ko nav sastiprinātas. Nav ne skrūvju, ne locīklu, pat ne vienkāršu ķīļu. Tās kaut kā ķeras cita pie citas.

— Tā jau ir tīrā nenormālība, — es sacīju.

Viņš smīnēdams pavērās manī.

— Iespējams, tev taisnība.

Tad atkal iebāza rokas mašīnā, apdauzīja pirk­stu kauliņus un ņēmās tos sūkāt.

— Ja nebūtu pārliecināts, ka kļūdos, — Ilečs piebilda, — es teiktu, ka tā ir berze.

— Magnētisms, — ieteicās Doks.

— Paklau, doktor, — Hečs sacīja, — tā kā tu pat medicīnā īsti neorientējies, tad par mehāniku atļauj spriest man.

Lai novērstu strīdu, Frosts pasteidzās iejaukties:

— Doma par berzi nemaz nav tik aplama. Taču tādā gadījumā detaļām jābūt ideāli apstrādātām un noslīpētām. No teorijas zinām, ka, pieliekot divas ideāli noslīpētas virsmas vienu pie otras, abu detaļu molekulas savstarpēji iedarbojas un cieši savienojas.

Nezinu, kur Frosts bija smēlies visas šīs gudrī­bas. Kopumā ņemot, viņš ir tāds pats kā mēs pārējie, kaut gan dažureiz izsakās tā, ka aiz brī­numiem paliksi ar vaļēju muti. Es nekad viņu ne­esmu izvaicājis par pagātni, tādus jautājumus uzdot ir gluži vienkārši nepieklājīgi.

Vēl kādu laiciņu paslaistījāmies ap mašīnu. Hečs vēlreiz apdauzīja rokas, bet es sēdēju un do­māju par to, ka esam atraduši skābbarības tornī divus priekšmetus un tie abi liek mums mīņāties uz vietas. Taču tā jau palaikam ir, ka dažudien nenopelni ne grasi.

— Ļauj paskatīties. Varbūt es tikšu galā, — sacīja Frosts.

Hečs pat neko neatcirta pretī. Viņš bija pār­trumpots.

Frosts ņēmās visas šīs detaļas spaidīt, staipīt, griezt, kustināt no vienas puses uz otru, līdz pēk­šņi atskanēja tāda šņākoņa, kā lēnām izelpojot gaisu no plaušām, un visas detaļas pašas pajuka. Ļoti lēni tās atdalījās cita no citas un šķindēda­mas bira kaudzē apvalka dibenā.

— Skat, ko tu esi izdarījis! — Hečs iesaucās.

— Neko neesmu izdarījis, — Frosts atteica. — Tikai paskatījos, vai nav iespējams izsist no vietas vienu detaļiņu, un, līdzko to izdarīju, tā visa ierīce čupā.

Viņš rādīja nelielu detaļu, kuru bija izņēmis no mašīnas.

— Vai gribi zināt manas domas? — Pankūks jautāja. — Manuprāt, mašīna speciāli tā kon­struēta, lai izjuktu, līdzko mēģinātu noskaidrot, kādam nolūkam tā paredzēta. Tie, kas to taisījuši, nav gribējuši, lai citi uzzinātu, kā savienotas de­taļas.

— Prātīga doma, — Doks teica. — Ar to nav vērts noņemties. Galu galā, tā nepieder mums.

— Dok, — es atcirtu, — tava uzvedība ir gau­žām dīvaina. Līdz šim tā kā neesmu manījis, ka tu būtu atteicies no savas tiesas, kad mēs ko atradām.

— Man nav nekādu iebildumu, kad mēs aprobe­žojamies ar to, ko jūsu izsmalcinātajā valodā dēvē par derīgajiem izrakteņiem. Es pat varu paciest, kad zog mākslas darbus. Bet, ja nonāk līdz sma­dzeņu zagšanai… un šī mašīna — domājošs…

Te Frosts iekliedzās.

Viņš tupēja, iebāzis galvu mašīnā, un es sākumā nospriedu, ka viņš ir saspiests un mums nāksies šo vilkt ārā, bet viņš tika laukā pats, it kā nekas nebūtu noticis.

— Tagad zinu, kā vāks noņemams, — viņš pa­ziņoja.

Tas bija ļoti sarežģīti, gandrīz tikpat sarežģīti kā atrast ciparu kombināciju seifa atvēršanai. Vāku attiecīgajā vietā notur ļoti daudzas gropes, tāpēc jāzina, uz kuru pusi griezt, lai beidzot vāku varētu noņemt.

Frosts iebāza galvu mašīnā un deva pavēles

Mečam, bet tas grieza vāku gan uz vienu, gan už otru pusi, reizēm cēla uz augšu, bet laikiem pie­spieda, lai izbrīvētu no gropēm, ar kurām tas bija nostiprināts. Pankūks pierakstīja Frosta pavēļu kombināciju, un pēdīgi Hečs vāku atsvabināja.

Tiklīdz vāku nocēla, viss kļuva skaidrs kā diena. Tas bija sfērisks, un tam pievienotās neskaitāmās ierīces deva iespēju to uzlikt galvā jebkādam radī­jumam — gluži tāpat kā sēdeklis bija piemērojams kurai katrai sēžas vietai.

Vāku ar mašīnu savienoja elastīgs kabelis, pie­tiekami garš, lai sniegtos līdz galvai ikvienam ra­dījumam, kas apsēstos sēdeklī.

Tas viss, protams, bija brīnišķīgi. Bet tomēr, kas šī mašīna ir? Vai pārnēsājams elektriskais krēsls? Vai ilgviļņu liekamā mašīna? Bet varbūt pavisam kas cits?

Frosts un Hečs vēl kādu brīdi parakņājās pa mašīnu, līdz tās augšpusē, tieši zem vāka vietas, atrada grozāmu lūku, bet tai apakšā cauruli, kura stiepās līdz mašīnas apvalkā iemontētajam mehā­nismam. Tikai tagad šis mehānisms bija pārvērties detaļu kaudzē.

Nemaz nebija nepieciešama spilgta iztēle, lai saprastu, kādam nolūkam caurule kalpo. Tā bija tieši tikpat liela kā dinamīta lādiņš.

Doks izgāja un atgriezās ar pudeli, kuru laida apkārt, sarīkojot mazas svinības. Ieņēmuši pāris malkus, viņi abi ar Heču paspieda viens otram roku un teica, ka vairs ļaunu prātu neturēšot. Tomēr es šiem ne visai ticēju. Arī iepriekš viņi daudzreiz bija izlīguši, taču nepagāja ne diena un viņi atkal bija gatavi ķerties viens otram pie rīkles.

Nav viegli pateikt, kāpēc sarīkojām svinības.

Mēs, protams, sapratām, ka mašīnu var pielāgot galvai, bet caurulē var ielikt dinamīta lādiņu … Taču par to, kādam nolūkam tas viss paredzēts, mums joprojām nebija ne jausmas.

Taisnību sakot, bijām mazliet izbijušies, kaut gan neviens neatzītos, ka tā ir.

Zināms, sākām minēt, kas un kā.

— Tā droši vien ir mašīna ārsts, — Hečs sacīja. — Tikai apsēdies sēdeklī, uzliec galvā sfērisko vāku, ievieto vajadzīgo lādiņu — un būsi izārstēts no jebkuras slimības. Tā nu gan būtu laimei Un nav jāuztraucas, vai tavs ārsts ir labs vai ne.

Es jau domāju, ka Doks ķersies Hečam pie rīk­les, taču viņš acīmredzot atcerējās, ka ir ar Heču saderējis mieru, un nemetās šim virsū.

— Ja jau mūsu domas ir sākušas darboties šajā virzienā, — Doks sacīja, — pieņemsim vēl ko vai­rāk. Teiksim, šī mašīna atgriež jaunību, bet lādiņš ir pildīts ar vitamīniem un hormoniem. Ik pēc div­desmit gadiem procedūru atkārto — un tu paliec mūžam jauns.

— Tā droši vien ir mašīna skolotāja, — Hečs viņu pārtrauca. — Varbūt šie lādiņi ir pildīti ar zināšanām. Varbūt katrā no tiem ir pilns koledžas kurss.

— Vai arī otrādi, — ieteicās Pankūks. — Iespē­jams, tie uzņem sevī visas tavas zināšanas. Vai arī katrā no tiem ir viena cilvēka dzīves stāsts.

— KādēJ gan būtu jāpieraksta biogrāfijas? — Hečs vaicāja. — Neatradīsies daudz tādu cilvēku vai citplanētu iedzīvotāju, kuru dēj būtu vērts da­rīt šādu muļķību.

— Bet, ja pieņemam, ka tas ir līdzīgs komuni- katoram, — es sacīju, — tad ir pavisam cita lieta. Un ja nu tas ir aparāts, ko izmanto propa-

gāndas nolūkiem, sprediķošanai? Vai kartes? Iespējams, nekas cits kā arhīvs.

— Varbūt, — Hečs sacīja, — ar šo daiktu vienā mirklī iespējams ikvienu padarīt aukstu.

— Nedomāju vis, — Doks atteica. — Cilvēka nogalināšanai var atrast vienkāršāku paņēmienu nekā sēdināt viņu sēdeklī un likt galvā ķiveri. Tur­klāt tam obligāti nav jābūt sazināšanās līdzeklim.