KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

— Iespējams, ka ne planētas vien, — Frosts šo domu pārtvēra. — Varbūt tur ir koncertu ieraksti, gleznu galeriju vai muzeju apmeklējumi. Vai lek­cijas literatūrā, vēsturē un tamlīdzīgi.

Jutāmies kā septītajās debesīs, taču nogurums prasīja savu, tāpēc gājām pie miera.

Pirms likties gulēt, vispirms sameklēju kuģa žurnālu. Kaut gan nezinu, kāpēc ar to vispār vajadzēja noņemties. Ierakstus tajā izdarīju, kā pa­gadās. Reizēm pat mēnešiem to neatcerējos, tad pēkšņi vairākas nedēļas pierakstīju visu pēc kār­tas. Patiesību sakot, tagad izdarīt ierakstus nebija nekādas jēgas, taču biju mazliet satraukts un nez kāpēc bija tāda sajūta, ka pēdējais notikums jāpie­raksta.

Palīdu zem kojas un izvilku dzelzs kasti, kurā glabājās kuģa žurnāls un pārējie papīri. Ceļot to un mēģinot uzlikt uz kojas, kaste izslīdēja man no rokām. Vāks atsprāga vaļā. Žurnāls, papīri, da­žādi sīkumi, kurus tur glabāju, — viss izbira pa grīdu.

Bridi šķendējies, nometos rāpus un sāku vākt kopā papīrus. To bija ellišķīgi daudz, un lielākoties tie visi bija nekaru nederīgi. Nodomāju, ka gan jau kādreiz izmetīšu tos āra. Tur bija simt dažā­dās ostās izdoti muitas dokumenti, kuru derīguma laiks jau sen beidzies. Taču to vidū atradu arī do­kumentu, kas apliecināja manas īpašuma tiesības uz kuģi.

Sēdēju un gremdējos atmiņās, kā pirms div­desmit gadiem par nieka grašiem nopirku šo kuģi, kā tauvā aizvilku to no metāllūžņu noliktavas, kā pāris gadus katru brīvo brīdi un visu nopelnīto naudu ziedoju, lai to salāpītu un sagatavotu lido­jumiem kosmosā. Nav jābrīnās, ka kuģis ir nekam nederīgs. Jau no paša iesākuma tas bija grausts, un visus divdesmit gadus mēs to vien esam darī­juši kā likuši ielāpu uz ielāpa. Daudzreiz tas izgā­jis tehnisko apskati tikai tāpēc, ka inspektors ticis veikli piekukuļots. Visā Galaktikā vienīgi Hečs spēj piespiest šo graustu lidot.

Turpināju vākt kopā papīrus, domās kavēdamies pie Heča un visiem pārējiem. Biju mazliet aizkus­tināts un sāku prātā pārlikt tādas lietas, par ko ikviens cits no manis būtu krietni dabūjis pa ādu, ja vien būtu uzdrīkstējies to darīt zināmu. Do­māju par to,, ka visi esam labi sadziedājušies un ka jebkurš komandas loceklis manis dēļ atdotu dzīvību, tāpat arī es — par ikvienu no viņiem.

Protams, neesmu aizmirsis laiku, kad viss bija citādi. Tajās dienās, kad pārējie pirmoreiz parak­stīja kontraktu, tā bija tikai komanda. Taču tās dienas ir tāla pagājība; tagad mēs vairs neesam vienkārši kuģa komanda. Kontrakts jau daudzus gadus netiek atjaunots, tomēr visi joprojām pie­dalās lidojumos kā cilvēki, kuriem uz to ir tie­sības. Un, raugi, tupēdams zemē, izprātoju, ka nu beidzot esam panākuši to, par ko mēs, lupatlaši bijām sapņojuši, sēdēdami kuģī, kam ielāps uz ielāpa. Jutos lepns un priecājos ne vien sevis, bet arī Heča, Pankūka, Doka, Frosta un visu pārējo dēļ.

Beidzot biju savacis papīrus un salicis atkal kastē. Mēģināju rakstīt kuģa žurnālu, taču aiz noguruma vairs nejaudāju, tāpēc likos gulēt, ko arī bija vajadzējis darīt no paša sākuma.

Kaut gan biju pagalam nomocījies, gulēdams vēl prātā pārliku, cik liels ir skābbarības tornis, un mēģināju aplēst, cik daudz lādiņu no tā var izda­būt. Tiku līdz vairākiem miljoniem, bet tālāk skai­tīt nebija jēgas — tik un tā precīzu skaitli nav iespējams iegūt.

Mūs gaidīja milzum liels darbs, kādu vēl nekad nebijām veikuši. Kuģa komandai, pat tad, ja strā­dātu katru dienu, būtu vajadzīgas piecas dzīves, lai iztukšotu visu skābbarības torni. Nāksies no­dibināt kompāniju, nolīgt juristus (vislabāk tādus, ' kuri ielaižas ikvienā netīrā darījumā), iesniegt pie­teikumu, ka planēta pieder mums, un dabūt to cauri birokrātijas šķēršļiem, lai visu pievāktu.

Nevarējām atļauties palaist gar degunu tādu izdevīgu gadījumu savas tuvredzības dēļ. Viss labi jāpārliek, pirms ievārām putru.

Nezinu, kā citi, bet es augu nakti sapņos līdz ceļiem grimu jaunu, čaukstošu banknošu jūrā.

No rīta Doks neieradās uz brokastīm. Aizgāju pie viņa un atklāju, ka šis nemaz nav gājis gulēt. Viņš zvilnēja ambulancē savā vecajā, izļodzītajā krēslā. Uz grīdas mētājās tukša pudele, otra, arī turpat pie beigām, atradās viņam rokā, kas noka­rājās līdz pašai grīdai. Kad iegāju iekšā, Doks ar mokām pacēla galvu — viņš vēl nebija piedzēries līdz pilnīgai nemaņai, un tas arī ir viss, ko varēja par viņu teikt.

Es briesmīgi pārskaitos. Doks zināja mūsu liku­mus. Viņš varēja žūpot bez mēra, kamēr atradā­mies kosmosā, taču pēc nosēšanās bija nepiecieša­mas darbarokas, turklāt vajadzēja uzmanīt, lai, atrodoties uz svešām planētām, nesaķertu nepazīs­tamas slimības, tā ka piedzerties viņam nebija tiesību.

Ar kāju izsitu Dokam no saujas pudeli, ar vienu roku satvēru viņu aiz apkakles, bet ar otru aiz biksēm un vilku uz kambīzi.

Iemetis viņu krēslā, uzsaucu Pankūkam, lai uz­vāra vēl vienu kannu kafijas.

— Gribu, lai tu tiec pie sajēgas, — teicu Do­kam, — un otrā gājienā vari nākt mums lidzi. Tagad katrs cilvēks ir no svara.

Hečs atgādāja šurp savus ļaudis, bet Frosts sa­pulcināja visu komandu un piekārtoja trīšu bloku, lai varētu sākt iekraušanu. Visi bija gatavi ķerties pie kravas pārnešanas, izņemot Doku, un es nozvē­rējos, ka vēl šodien pat piežmiegšu viņam asti.

Tūlīt pēc brokastīm devāmies ceļā. Gribējām iekraut pēc iespējas vairāk mašīnu, bet spraugas starp tām aizpildīt ar lādiņiem.

Iedami pa gaiteņiem, nokļuvām zālē, kur at­radās mašīnas, un, sadalījušies pa divi, stājāmies pie darba. Viss gāja labi, kamēr tikām pusceļā starp ēku un kuģi.

Mēs ar Heču atradāmies priekšgalā, kad pēkšņi pēdas piecdesmit no mums kaut kas sprāga.

Apstājāmies kā zemē ieinieti.

— Tas ir Doks! — Hečs iebļāvās, satverdams pistoli.

Es paguvu viņu apturēt:

— Tikai netrako, Heč.

Doks stāvēja pie lūkas un māja mums ar šau­jamo.

— Varu viņu novākt, — Hečs sacīja.

— Liec nost pistoli, — pavēlēju.

Viens pats devos turp, uz kurieni Doks bija rai­dījis lodi.

Viņš pacēla ieroci, un es sastingu. Pat ja viņš kļūdītos par pēdām desmit, sprādziens varēja pār­plēst cilvēku uz pusēm.

— Pag, es nometīšu pistoli! — uzsaucu. — Gribu ar tevi parunāties!

Doks mirkli svārstījās.

— Labs ir. Pasaki pārējiem, lai paiet atpakaļ.

Apgriezos un pavēlēju Hečam:

— Ej prom no šejienes. Un aizved pārējos arī.

— Viņš no dzeršanas sajucis prata, — Hečs sacīja. — Nemaz neapjēdz, ko dara.

— Gan tikšu ar viņu galā. — Es centos, lai mani vārdi skanētu pārliecinoši.

Vēl viena lode sprāga sāņus no mums.

— Heč, laidies no šejienes projām, — es sacīju, vairs neuzdrošinādamies atskatīties. Nedrīkstēju no Doka ne acu nolaist.

— Nu ir kārtībā, — beidzot Doks iesaucās. — Viņi atkapās. Met nost pistoli!

Lēnām, tā, lai viņš nedomātu, ka cenšos šo pa­ķert, atāķēju sprādzi, un pistole nokrita zemē. Ska­tienu no Doka nenovērsdams, devos uz priekšu, bet pašam aukstas tirpas vien pār kauliem skrēja.

— Tālāk neej, — Doks sacīja, kad biju piegā­jis gandrīz pie paša kuģa. — Arī tā varam paru­nāties.

— Tu esi piedzēries, — es viņam teicu. — Ne­zinu, kāpēc tu to visu ievārīji, toties zinu, ka esi piedzēries.

— Dzēris gan, bet ne jau galīgi pilnā. Tikai tā drusciņ. Ja es bīītu galīgi pilnā, man būtu viss vienalga.