KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

Tad radījums paspēra dažus soļus un sniedza roku, kas drīzāk atgādināja vēža spīli. Viņš pa­ņēma mani aiz rokas un vilka sev līdzi.

Man vajadzēja vai nu izraut roku, vai sekot viņam.

Gāju viņam pakaļ.

Nebija laika apdomāties, tomēr kaut kas man palīdzēja uzreiz izšķirties. Vispirms, radījums šķita esam draudzīgā noskaņojumā un saprātīgs. Arī Hečs ar puišiem bija tepat tuvumā, viņi nāca nopakaļus. Un, pats galvenais, — tuvas attie­cības ar svešzemniekiem nenodibināsi, ja neiztu­rēsies laipni.

Tāpēc arī gāju.

Iegājām tornī, un es ar patiku klausījos, ka man aizmugurē dip biedru soļi.

Nezaudēju laiku minējumiem, no kurienes uzra- dusies šī būtne. To jau varēja gaidīt. Tornis bija tik milzīgs, ka tajā varētu atrasties daudz kas — pat cilvēki vai kādi radījumi — un mēs tik un tā nebūtu neko pamanījuši. Galu galā, bijām taču izpētījuši tikai nelielu stūrīti pirmajā stāvā. Bet radījums acīmredzot bija nonācis lejā no augš­stāva, līdzko uzzināja, ka esam šeit. Laikam bija nepieciešams kāds laika sprīdis, kamēr šis jau­nums nokļuva līdz viņam.

Pa trim slīpām plāksnēm tikuši ceturtajā stāvā un pagājuši gabalu pa gaiteni, iegājām istabā.

Tā nebija liela. Tajā atradās tikai viena mašīna, bet šoreiz pāra modelis — divi pīti sēdekļi un di­vas ķiveres. Istabā bija vēl viens radījums.

Pirmais svešinieks pieveda mani pie mašīnas un norādīja uz vienu sēdekli.

Brīdi kavējos, vērodams, kā Hečs, Pankūks, Frosts un visi pārējie ienāk istabā un sastājas rindā gar sienmali.

Frosts sacīja:

— Jūs divi palieciet gaitenī un esiet modri.

Hečs man jautāja:

— Vai tu, kaptein, taisies sēsties šajā tehnikas brīnumā?

— Kāpēc gan ne? — es atsaucos. — Šķiet, viņi ļaunus nodomus neperina. Turklāt mūsu ir vairāk. Viņi negrib darīt mums neko sliktu.

— Tomēr riskanti, — Hečs sacīja.

— Kopš kura laika tad mēs būtu zvērējuši neie­laisties riskā?

Radījums, kuru sastapu pie ieejas tornī, iekārto­jās vienā sēdeklī, bet es pielāgoju sev otru. Pa tam viņa biedrs izcēla no kastes divus lādiņus, taču tie bija caurspīdīgi, nevis melni. Viņš noņēma ķiveres un iestiprināja lādiņus. Tad uzlika vienu ķiveri galvā savam biedram, bet otru sniedza man.

Apsēdos un ļāvu, lai liek vien ķiveri galvā, un te pēkšņi izrādījās, ka es tupu pie tāda kā galdiņa iepretī džentlmenim, kuru satiku pie ēkas.

— Tagad varam parunāties, — svešzemnieks teica.

Nebiju nedz nobijies, nedz uztraucies. Mani pārņēma tāda sajūta, it kā otrpus galdiņa sēdētu kāds Hečam līdzīgs.

— Viss, ko runāsim, tiks ierakstīts, — sveš'

zemnieks sacīja. — Pēc tam jūs saņemsiet vienu ieraksta eksemplāru, bet otru es ielikšu kartotēkā. Varat to dēvēt par līgumu vai kontraktu, vai kā jūs uzskatāt par vajadzīgu.

— Man gan nav īstas jēgas par kontraktiem, — es teicu. — Šajos juridiskajos trikos varu sapīties kā vista pakulās.

— Tad sauksim to par vienošanos, — sveš­zemnieks ierosināja. — Par džentlmenisku vie­nošanos.

— Labi, — es piekritu.

Vienošanās ir ērta būšana. Kad vien iekrīt prātā, to var lauzt. It īpaši džentlmenisku vienošanos.

— Droši vien jums jau ir skaidrs, kas te atro­das, — svešzemnieks sacīja.

— Ne gluži, — es atbildēju. — Laikam gan bib­liotēka.

— Tā ir universitāte, Galaktikas universitāte. Esam specializējušies populāru lekciju un neklā­tienes apmācību jomā.

Baidos, ka mute man palika vaļā.

— Nu, tad jau lieliski.

— Mūsu kursus var apmeklēt katrs, kas vien vēlas. Pie mums nav ne iestāšanās, ne mācību maksas. Tāpat nav nepieciešama nekāda iepriekšēja sagatavotība. Jūs pats saprotat, cik grūti būtu iz­virzīt tādu noteikumu Galaktikai, ko apdzīvo bez­gala daudzas sugas, kurām ir atšķirīgs pasaules uzskats un spējas.

— Tiešām gan.

— Būt par klausītājiem kursos atļauts visiem, kuriem tie būtu derīgi, — svešzemnieks turpināja. — Saprotams, mēs rēķināmies ar to, ka iegūtās zi­nāšanas tiks izmantotas pareizi un pašā apmācību gaitā tiks parādīta pienācīga uzcītība

— Vai jūs gribat teikt, ka pierakstīties var jeb­kurš? — es vaicāju. — Un tas neko nemaksā?

Iesākumā jutos vīlies, bet vēlāk aptvēru, ka te paveras iespēja krietni nopelnīt. īsta universitātes izglītība … ar to taču var paveikt brīnumu lietas.

— Pastāv viens ierobežojums, — svešzemnieks paskaidroja. — Nav šaubu, ka mēs nevaram no­darboties ar atsevišķām personām. Uzņemam ve­selas kultūras. Jūs kā savas kultūras pārstāvis … kā jūs sevi dēvējat?

— Par cilvēci. Sākumā dzīvojām uz planētas Zeme, bet tagad ieņemam pusmiljonu gaismas kubikgadu. Varu parādīt jūsu kartē .. .

— Pašreiz tas nav nepieciešams. Mēs ļoti prie­cātos, ja saņemtu no cilvēces iesniegumu ar lū­gumu uzņemt kursos.

Pagalam apjuku. Es neesmu nekāds cilvēces pārstāvis! Un negribu arī tas būt. Esmu pats par sevi, un cilvēce pati par sevi. Taču svešzemniekam to, zināms, neteicu. Viņš tad nebūtu gribējis ielais­ties ar mani nekādās darīšanās.

— Nesteigsimies, — es lūdzu. — Vēlos uzdot jums dažus jautājumus. Kāda veida kursus jūs iesakāt? Kādas disciplīnas var izvēlēties?

— Vispirms jāapgūst pamatkurss, — svešzem­nieks paskaidroja. — Labāk saukt to par ievad­kursu, tas vajadzīgs vispārējai orientācijai. Tajā ietilpināsim priekšmetus, kuri, mūsuprāt, attiecī­gajai kultūrai ir noderīgāki. Pats par sevi sapro­tams, ievadkurss tiek īpaši sagatavots, ievērojot attiecīgās kultūras vajadzības. Pēc tam var ķerties pie neobligātajām disciplīnām, to ir ļoti daudz — simtiem tūkstošu.

— Bet kā ir ar pārbaudījumiem, gala eksāme­niem un visu pārējo? — painteresējos.

— Pārbaudījumi, protams, ir paredzēti, — sveš­

zemnieks sacīja. — Tie notiks ik pēc… Sakiet, lūdzu, kāda jums ir laika skaitīšanas sistēma?

Kā mācēdams paskaidroju, un viņš laikam visu saprata.

— Pēc jūsu laika, pārbaudījumi notiks aptuveni ik pa tūkstoš gadiem. Programma paredzēta ilg­stošai apguvei. Ja pārbaudījumi notiktu biežāk, tad jums vajadzētu piepūlēties, cik spēka, un la­buma no tā būtu maz.

Biju jau visu izlēmis. Tas, kas var atgadīties pēc tūkstoš gadiem, mani neinteresē.

Uzdevu vēl dažus jautājumus par universitātes vēsturi un tamlīdzīgi. Gribēju noslēpt pēdas, ja gadījumā viņam būtu radušās aizdomas.

Vēl arvien nespēju ticēt dzirdētajam. Grūti iedo­māties kādu rasi, kas miljoniem gadu būtu nopū­lējusies izveidot universitāti un izvirzījusi sev mērķi — nodrošināt pašu augstāko izglītību visai Galaktikai, apceļojusi visas planētas un savākusi par tām visus datus, apkopojusi visus ierakstus par neskaitāmām kultūrām, noteikusi zināmus sa­mērus starp tām, klasificējusi un izšķirojusi šādu informācijas milzumu un izveidojusi mācību kur­sus.

Tam visam bija tik kolosāls mērogs, ka nemaz nebija ar prātu aptverams.

Viņš vēl kādu laiku noņēmās, ievadīdams mani lietas kursā, bet es klausījos, muti atplētis. Beidzot tomēr saņēmos.

— Labi, profesor, — es sacīju, — varat mūs pierakstīt. Un kas tiks prasīts no manis?

— Nekas, — viņš atbildēja. — Datus ņems no mūsu sarunas pieraksta. Mēs noteiksim pamat- kursu, bet pārējās disciplīnas varēsiet izvēlēties paši.

— Ja neaizvedīsim visu viena reizē, vai drīkstē­sim atgriezties? — es vaicāju.