KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

— Protams. Manuprāt, jūs gribēsiet sūtīt veselu floti, lai aizvestu visu, kas varētu būt noderīgs. Dosim mašīnas un mācību ierakstus, cik vien būs nepieciešams.

— Ellīgi daudz būs nepieciešams, — bez aplin­kiem sacīju, cerēdams bridi pakaulēties un tad mazliet piekāpties.

— Zinu, — viņš piekrita. — Sniegt izglītību veselai kultūrai nav vienkārši. Taču mēs esam gatavi to darīt.

Tā, redz, mēs panācām savu … un viss liku­mīgā kārtā, ir gribēdams neatradīsi, kur pieķerties. Varējām ņemt, ko un cik daudz vēlamies, un mums bija tādas tiesības. Neviens nevarēja teikt, ka esam zaguši. Neviens, pat Doks, nevarētu to teikt.

Svešzemnieks paskaidroja, kada ir ierakstu sis­tēma lādiņos, pateica, kā mācību kursi tiks iesai­ņoti un sanumurēti, lai tos apgūtu pēc kārtas. Viņš solījās apgādāt mani ar neobligāto kursu ierakstiem — tos drīkstēju ņemt pēc izvēles.

Viņš bija pa īstam laimīgs, dabūjis vēl vienu klientu, un lepni stāstīja par citiem skolēniem. Ilgi, gari un plaši stāstīja par gandarījumu, ko izjūt apgaismotājs, kad rodas iespēja kādam nodot tālāk zināšanu lāpu.

Jutos kā pēdīgais nelietis.

Ar to saruna beidzās, un es no jauna atrados sēdeklī, bet otrais radījums jau ņēma man no galvas nost ķiveri.

Piecēlos. Pirmais svešzemnieks ari piecēlās un pagriezās pret mani. Tāpat kā sākumā, nevarējām viens ar otru sarunāties. Tā bija dīvaina sajūta — stāvi aci pret aci ar būtni, ar kuru tik tikko esi noslēdzis vienošanos, un nevari pateikt ne vārda, kuru tā saprastu.

Tomēr viņš sniedza man pretī abas rokas, un es tās satvēru un jutu viņa draudzīgo spiedienu.

— Vēl sabučojies ar šo, — Hečs sacīja, — bet mēs ar puišiem aizgriezīsimies.

Citā reizē par tādu joku būtu ietriecis viņā lodi, bet tagad pat nesadusmojos'.

Otrā būtne izņēma 110 mašīnas divus lādiņus un vienu no tiem atdeva man. Liekot mašīnā, tie bija bijuši caurspīdīgi, bet pēc izņemšanas no tās izskatījās melni.

— Ejam prom, — es teicu.

Centāmies izkļūt ārā no torņa pēc iespējas āt­rāk, nezaudējot cieņu … ja vien to var saukt par cieņu.

Kad bijām tikuši laukā, paaicināju Heču, Pan­kūku un Frostu un izstāstīju, kas ar mani bija noticis.

— Esam satvēruši Visumu aiz astes, — es sa­cīju. — Ar dzelžainu tvērienu.

— Bet ko lai iesāk ar Doku? — Frosts jautāja.

— Vai tad nesaproti? Tieši šāds darījums būs viņam pa prātam. Varam izlikties, ka esam cēli un augstsirdīgi, ka esam uzticīgi dotajam vārdam. Man tikai jātiek viņam tuvāk un viņš jāsaķer.

— Sis tevī nemaz neklausīsies, — Pankūks teica. — Un neticēs nevienam tavam vārdam.

— Jūs, puiši, palieciet tepat, — es sacīju. — Bet ar Doku gan jau tikšu galā.

Es šķērsoju zemes joslu starp torni un kuģi. Doks neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes. Bez­maz jau atvēru muti, lai viņu pasauktu, bet tad pārdomāju. Nolēmis izmantot gadījumu, pieliku kāpnes un ielīdu lūkā, taču Doks joprojām nebija redzams.

Uzmanīgi virzījos uz priekšu. Atskārtu, kas ir ar viņu, taču katram gadījumam nolēmu neriskēt.

Atradu viņu ambulances krēslā. Viņš bija piesū­cies kā ods. Ierocis bija nosviests uz grīdas. Lī­dzās krēslam mētājās divas tukšas pudeles.

Stāvēju un skatījos, iztēlodamies, kas te noticis. Pēc manas aiziešanas Doks sāka pārdomāt radu­šos stāvokli, un te nu viņam vajadzēja atrisinat problēmu, ko lai dara tālāk. Viņš to atrisināja tā­pat kā gandrīz visas dzīves problēmas.

Apklāju Doku ar segu. Pēc tam parakņājos un atradu pilnu pudeli. Atkorķējis noliku to blakus krēslam, lai tā būtu viegli aizsniedzama. Tad pa­ņēmu ieroci un gāju pasaukt pārējos.

Tonakt ilgi nevarēju aizmigt — prātā nāca vi­sādas patīkamas domas.

Mums pavērās tik daudz iespēju, ka es taisni apjuku un nezināju, ar ko lai sāk.

Te bija afēra ar universitāti, un, lai cik dīvaini, pilnīgi likumīga, jo profesors no torņa neko nebija teicis par pirkšanu un pārdošanu.

Te bija arī darījums ar brīvdienām — gadu vai pāris gadus ilga uzturēšanās uz svešas planētas kādu sešu stundu laikā. Jāpievāc tikai vairāki ne­obligātie ģeogrāfijas vai sociālās zinātnes kursi, vai kā tur tos…

Var izveidot informācijas biroju vai zinātniskās pētniecības aģentūru, kura par pieklājīgu samaksu izsniegs jebkuras ziņas ikvienā nozarē.

Protams, tornī ir vēsturisku notikumu pieraksti ar klātbūtnes efektu. Tos ieguvuši, mēs varētu mazumtirdzniecībā pārdot piedzīvojumus — gluži nekaitīgus piedzīvojumus mājās sēdētājiem, kuri par tiem sapņo.

Lauzīju galvu arī par milzum daudzām citām iespējām, kas nebija tik acīmredzamas, taču aplū­košanas vērtas, un arī par to, kā gan profesori beidzot ir izgudrojuši nemaldīgi efektīvu apmācī­šanas līdzekli.

Ja gribi par ko gūt priekšstatu, tad iepazīsti to personiskā pieredzē, izpēti uz vietas, nevis lasot, nevis noklausoties stāstījumu un noskatoties ste- reoskopisku filmu, bet gan izdzīvo to. Lai tavas kājas min tās planētas zemi, ar kuru gribēji iepa­zīties, lai tu dzīvo to radījumu vidū, kurus vēlējies izpētīt, lai kļūsti par to vēsturisko notikumu lie­cinieku un, iespējams, pat par līdzdalībnieku, kuru izpētei nododies.

Pastāv arī citas šadas apmācības izmantošanas iespējas. Var iemācīties ar paša rokam būvēt visu, ko vien vēlies, pat kosmiskos kuģus. Secīgi sa­montējot svešzemju mašīnu, iespējams izdibināt, kā tā darbojas.

Nav pilnīgi nevienas zinātņu nozares, kuras izpētei lieti nenoderētu jaunais līdzeklis… un tas dos daudz labākus rezultātus nekā parastā ap­mācību sistēma. Taja pašā reizē cieši nolēmu, ka neizlaidīsim no rokām nevienu lādiņu, iekāms kāds no mums nebūs ar to iepazinies. Un ja nu piepeši izrādīsies, ka tajos ir kas praktiskai iz­mantošanai noderīgs?

Tā arī aizmigu, domādams par ķīmijas brīnu­miem un jauniem mašīnu konstruēšanas princi­piem, par labāku darba organizēšanu un par jau­nām filozofiskām idejām. Apsvēru pat, kā, izman­tojot filozofisku ideju, nopelnīt kaudzi naudas.

Tatad esam guvuši uzvaru. Mēs nodibināsim kompāniju, kura izvērsīs tik daudzveidīgu darbību, ka neviens nespēs mūs pievārēt. Dzīvosim vienā dieva mierā. Protams, pēc kādiem tūkstoš gadiem pienāks atmaksas stunda, taču neviens no muiiis vairs nebūs starp dzīvajiem.

Pret rīta pusi Doks bija dzērumu izgulējis, un tad liku Frostam šo iegrūst kuģa karcerī. Viņš vairs nebija bīstams, bet es uzskatīju, ka viņam nenāks par sliktu pasēdēt ieslēgtam. Pēc kāda brīža dzīros ar viņu parunāties, bet pagaidām biju pārāk aizņemts, lai ar to nojēgtos.

Kopā ar Heču un Pankūku devos uz torni un divsēdekļu mašīnā noturēju vēl vienu apspriedi ar profesoru. Atlasījām veselu kaudzi neobligāto kursu un izlēmām dažādus jautājumus.

Citi profesori izsniedza mums kastēs saliktos un ar etiķetēm apzīmētos mācību kursus, un es biju spiests izsaukt visu komandu, lai pārnestu kastes un mašīnas uz kuģi.

Abi ar Heču devāmies ārā no torņa un uzrau- dzījām darbus.

— Nekad nedomāju, — Hečs sacīja, — ka pa­tiešām nogrābsim krietnu naudas žūksni. Liekot roku uz sirds, varu teikt — nekad tā netiku do­mājis. Vienmēr uzskatīju, ka mēs tikai tāpat vien grābstāmies pa tukšu gaisu. Te tev ir piemērs, kā cilvēks var kļūdīties.

— Šie profesori tādi pastulbi, — es sacīju. — Neko man nejautāja. Es uz līdzenas vietas izdo­māšu veselu kaudzi jautājumu, kurus viņi būtu varējuši man uzdot un es nebūtu spējis uz tiem atbildēt.