KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

— Ir tikai viena iespēja, kā uzzināt, kas tas tāds, — es sacīju.

— Baidos, — Doks jau bija nopratis, — ka mums pie tā būs jāķeras.

— Pārlieku sarežģīti, — Hečs iebilda. — Ne­maz nerunājot par to, ka var iznākt krietnas nepa­tikšanas. Vai nebūtu labāk mest to visu pie malas? Varam lidot no šejienes projām un pameklēt ko vienkāršāku.

— Nē! — Frosts iesaucās. — Tā gan ne!

— Interesanti — kāpēc ne? — Hečs apvaicājās.

— Tāpēc, ka allaž būs jādomā, vai neesam pa­laiduši garām prāvu žūksni naudas. Un jāprāto, vai pārlieku ātri nenolikām ieročus? Runa taču ir tikai par divām trim dienām. Pēc tam paši mocīsi­mies šaubās, vai tomēr velti nenobijāmies un vai tagad mums nebūtu naudas maisiem, ja šo lietu nebūtu pametuši pusceļā.

Zinājām, ka Frostam taisnība, taču vēl strīdē­jāmies, iekāms piekritām viņam. Visiem bija skaidrs, ka nekas cits neatliek, tomēr brīvprātīgo nebija.

Pēdīgi nolēmām vilkt lozes, un Pankūkam nelai­mējās.

— Labi, — es sacīju. — Rīt no rīta tā paagrāk …

— Kur nu no rīta! — Pankūks iebļāvās. — Šo lietu gribu izbeigt tūdaļ pat! tik un tā ne aci neaizvēršu.

Viņš baidījās, un patiešām bija, no kā baidīties. Arī es, izvilcis visīsāko sērkociņu, nejustos omu­līgi.

Pec tumsas iestašanas nemīlu blandīties pa svešu planētu, bet šoreiz citādi nevarēja. Atlikt uz rītu būtu bijis netaisni attiecībā pret Pankūku. Turklāt mēs bijām iepiņķējušies šajā lietā līdz pa­šām ausīm un nebūtu varējuši nekur rast mieru, iekāms neizdibinātu, ko esam atraduši.

Un tā nu, paņēmuši laternas, devāmies uz skāb­barības torni. Tikuši cauri bezgalīgi garajiem gai­teņiem, iegājām zālē, kur atradās mašīnas.

Tās visas šķita vienādas, tāpēc piegājām pie pir­mās, kura pagadījās. Kamēr Hečs ņēma nost ķi­veri, es Pankūkam pielāgoju sēdekli, bet Doks devās uz blakustelpu pēc lādiņa.

Kad viss bija sagatavots, Pankūks iekārtojās sēdeklī.

— Paklau, — es viņam sacīju, — kāpēc tam jābūt tieši tev?

— Kādam taču tas jādara, — Pankūks atbil­dēja. — Tā mēs ātrāk uzzināsim, kas tas par daiktu.

— Ļauj, lai sēstos tavā vietā.

Pankūks mani neglīti nolamāja, kaut gan to da­rīt šim nebija nekādu tiesību, jo es gribēju viņam tikai palīdzēt. Nu, tad arī es viņu krietni nozākāju, un viss bija labākajā kārtībā.

Hečs uzlika Pankūkam galvā ķiveri. Tās malas sniedzās tik zemu, ka seja nemaz nebija redzama. Doks ielika lādiņu caurulē, mašīna dūkdama sāka darboties, bet tad iestājās klusums. Protams, ne jau pilnīgs klusums … ja pielika ausi pie mašīnas apvalka, bija dzirdams, kā tā darbojas.

Ar Pankūku nekas īpašs nenotika. Viņš sēdēja pavisam mierīgi, atslābinātiem muskuļiem, un Doks visu laiku viņu novēroja.

— Pulss ir mazliet lēnāks, — Doks pavēstīja, — sirdspuksti vājāki, taču acīmredzot nekādas briesmas nedraud. Elpošana bieža, tomēr uztrau­kumam nav pamata.

Varbūt Doks nemaz neuztraucās, bet mums pā­rējiem sametās nelabi. Stāvējām ap mašīnu, ska­tījāmies, un … it nekas nenotika. Mums pat nebija ne jausmas, kas varētu notikt.

Doks joprojām kontrolēja Pankūka veselības stāvokli. Taču tas nepasliktinājās.

Bet mēs tikai gaidījām un gaidījām. Mašīna dar­bojās, un slābanais Pankūks sēdēja sēdeklī. Viņš bija tik slābans kā suns miegā — saņemot viņa roku, šķita, ka tajā nemaz vairs nav kaulu. Mūs pārņēma arvien lielāks uztraukums. Hečs gribēja noraut Pankūkam ķiveri, bet es neļāvu. Velns viņu zina, kas varētu notikt, ja šo būšanu pārtrauktu nelaikā.

Apmēram stundu pēc rītausmas mašīna beidza darboties. Pankūks sakustējās, un mes noņēmām viņam ķiveri.

Viņš nožāvājās, izberzēja acis un saslējās tais­nāk. Tad ar vieglu izbrīnu paraudzījās uz mums — it kā uzreiz nebūtu pazinis.

— Nu, kā ir? — Hečs viņam jautāja.

Atbildes nebija. Varēja redzēt, ka Pankūks pa­mazām atgūstas, kaut ko atceras un mēģina sakār­tot domas.

— Es ceļoju, — viņš beidzot sacīja.

— Kinoceļojums! — Doks nicinoši noteica.

— Nē, tas nebija kinoceļojums. Es biju tur. Uz planētas, liekas, pašā Galaktikas nomalē. Tur naktī zvaigžņu maz, un arī tās, kas ir, pavisam nespodras. Un pār galvu slīd sīka gaismas strēle.

— Tātad redzēji Galaktikas malu, — piekrītoši mādams, sacīja Frosts. — Vai tad šī ar ripzāģi nozāģēta, vai?

— Cik ilgi es nosēdēju? — Pankūks vaicāja.

— Diezgan ilgi, — es atbildēju. — Kādas se­šas septiņas stundas. Mēs jau sākām bažīties.

— Savādi gan, — Pankūks sacīja. — Bet es varu apzvērēt, ka pavadīju tur vairāk nekā gadu.

— Tomēr precizēsim, — Hečs teica. — Tu saki, ka biji tur. Droši vien gribi teikt, ka redzēji šo planētu.

— Es gribu teikt, ka biju tur! — Pankūks neiz­turēja un sāka kliegt. — Dzīvoju kopā ar šiem cilvēkiem, gulēju viņu alās, sarunājos ar viņiem un kopā strādāju. Dārzu kaplējot, saberzu tulznas rokās. Braukāju visur kur un dabūju redzēt nezin ko, un tas viss notika īstenībā — tieši tāpat, kā es te tagad sēžu.

Nodabūjuši viņu zemē no sēdekļa, devāmies at­pakaļ uz kuģi. Hečs neļāva Pankūkam gatavot brokastis. Viņš kaut ko sarūpēja pats, bet, tā kā ir gaužām slikts pavārs, tad mutē nekas lāga ne­līda. Doks kaut kur uzgāja pudeli un ļāva Pankū­kam ieņemt kādu malciņu, bet pārējie nedabūja ne lāses. Doks paziņoja, ka tas esot ārstniecisks, ne­vis uzjautrinošs līdzeklis. Tāds viņš reizēm ir. īsts skopulis.

Pankūks stāstīja mums par planētu, uz kuras bija dzīvojis. Valdības tur, liekas, vispār nav, jo tā nav nepieciešama, bet pati planēta — nekas īpašs, to apdzīvo vientieši, kas nodarbojas ar pri­mitīvu zemkopību. Pankūks teica, ka tie esot līdzīgi cilvēka un kurmja krustojumam, un pat mēģināja uzzīmēt, kaut gan nekas jēdzīgs no tā neiznāca, jo Pankūks ir visai vājš zīmētājs.

Pastāstīja arī, ko viņi audzē, 110 kā pārtiek, un tas bija visai amizanti. Viņš pat bez grūtībām mi­nēja vietējo iedzīvotāju vārdus, atcerējās, kā viņi runā, — taču mums šī valoda šķita pavisam sveša.

Apbērām viņu ar neskaitāmiem jautājumiem, un viņš allaž spēja atbildēt, turklāt bija redzams, ka šis neko neizdomā. Pat Doks, kas vispār ir skeptiski noskaņots, pat viņš bija gatavs atzīt, ka Pankūks patiešām dzīvojis uz svešas planētas.

Pabrokastojuši aizdzinām Pankūku gulēt. Doks apskatīja viņu un atzina par pilnīgi veselu.

Kad Pankūks ar Doku aizgāja, Hečs mums ar Frostu teica:

— Man ir tāda sajūta, it kā dolāri jau skanētu mūsu kabatās.

Mēs bijām vienisprātis ar viņu.

Bijām atraduši tādu laika kavēkli, kādu nemū­žam neviens nebija redzējis.

Izrādījās, ka patiesībā lādiņi ir ieraksti, kuri ne vien reproducē attēlu un skaņu, bet arī rosina visus jutekļus. Un dara to tik labi, ka katrs, kurš pakļāvās lādiņu iedarbībai, it kā mita vidē, ko tie atveidoja. Cilvēks šķietami iegāja šajā vidē un kļuva par tās sastāvdaļu. Dzīvoja tajā.

Frosts jau kaldināja nākotnes plānus.

— Šos daiktus mēs varētu pārdot, — viņš sa­cīja, — tikai tas būtu muļķīgi. Nedrīkstam izlaist tos no rokām. Iznomāsim mašīnas un lādiņus, bet, tā kā tie ir tikai mums, kļūsim par stāvokļa notei­cējiem.

— Var izreklamēt brīvdienas gada garumā, ku­ras ilgst tikai pus dienas, — Hečs piebilda. — Tas ir tieši tas, kas nepieciešams administratīviem dar­biniekiem un citiem stipri aizņemtiem cilvēkiem. Pa sestdienu un svētdienu viņi varēs izbaudīt četru piecu gadu dzīvi un apmeklēt vairākas planētas.