KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

Viņš sāka lasīt paziņojumu, ko bija sniedzis Ve­selības aizsardzības departamenta direktors, kurš izlīdzējās ar vispārīgām frāzēm, jo pats nezināja, kas notiek.

«Turpat vai triju nedēļu laikā pirmoreiz diena ir pagājusi bez nāves gadījumiem. Taču, neraugoties uz to,» viņš turpināja, «vēl arvien ir nepiecieša­mas medicīnas māsas.» Diktors piemetināja, ka medicīnas māsas lūdz zvanīt tur un tur.

Vēlāk viņš pārgāja uz lielās žūrijas pieņemto lēmumu un nepateica nekā jauna. Pēc tam nola­sīja laika ziņas. Pavēstīja, ka Emeta slepkavības lietas iztiesāšana vēl uz mēnesi atlikta.

Tad piebilda: «Mums nupat ienācis ziņojums. Paskatīsimies, kas …»

Bija dzirdams, kā diktora rokās čaukst papīrs, kā viņam aizraujas elpa.

«Tajā ir stāstīts,» viņš teica, «ka šerifs Džo Bernss tikko saņēmis ziņu par lidojošo šķīvīti, kas nolaidies Pītera Saijē fermā pie Kornersas. Acīmredzot neviens par to neko īsti nezina. Skaidrs tikai tas, ka lidojošais šķīvītis atrasts šodien no rīta, bet nevienam nav ne prātā ienācis pavēstīt to šerifam. Atkārtoju — tas ir viss, kas mums zināms. Vairāk neko nezinām. Nezinām, vai tā ir taisnība vai ne. Uz turieni aizbrauca šerifs. Tiklīdz no viņa pienāks kādas vēstis, darīšu jums tās zinā­mas. Sekojiet mūsu …»

Pīters piecēlās un izslēdza radio. Tad devās uz virtuvi pēc lampas. Uzlika to uz galda un atkal apsēdās, nolēmis pagaidīt šerifu Bcrnsu.

Ilgi gaidīt nenācās.

— Ļaudis stāsta, — šerifs sacīja, — ka jūsu fermā esot nosēdies lidojošais šķīvītis.

— Es, šcrif, nezinu, vai tas ir lidojošais šķīvī­tis.

— Bet kas tad?

— Kā lai es zinu, — Pīters atbildēja.

— Ļaudis runā, ka tas izdāvājot visādas mantas.

— Tas tiesa, izdāvā.

— Nu, ja šis draņķis ir tikai reklāmas triks, — šerifs noteica, — tad gan es kādam krietni sadošu pa ādu.

— Esmu pārliecināts, ka tas nav reklāmas triks.

— Kāpēc jūs uzreiz neziņojāt man? Gribējāt noklusēt?

— Man nez kāpēc ne prātā neienāca, ka jāziņo jums, — Pīters sacīja. — Es neko netaisījos slēpt.

— Jūs te pie mums laikam esat nesen, vai ne? — šerifs noprasīja. — Agrāk tā kā nebūtu jūs redzējis. Domāju, ka visus pazīstu.

— Esmu te trīs mēnešus.

— Ļaudis mēļo, ka jūs ar saimniecības lietām nenoņemoties. Saka, jums neesot ģimenes. Dzīvo­jot šeit pavisam viens un neko nedarot.

— Taisnība vien ir, — Pīters atbildēja.

Šerifs gaidīja paskaidrojumus, bet Pīters klu­sēja. Lampas nespodrajā gaismā šerifs aizdomīgi viņu aplūkoja.

— Varbūt parādīsiet mums šo lidojošo šķīvīti?

Pīters, kuram šerifs jau bija pagalam apnicis,

sacīja:

— Izstāstīšu, kā tas atrodams. Aiz govju kūts tiksiet pāri strautam …

— Saijē, kāpēc gan lai jūs nenāktu mums līdzi?

— Klausieties, šerif, es taču stāstu jums, kā tur nokļūt. Vai klausīsieties?

— Nu protams, — šerifs atbildēja. — Protams. Bet kāpēc gan jūs …

— Es tur jau divas reizes biju, — Pīters sa­cīja. — Un šodien cilvēki pie manis nāk un nāk.

— Nu, labi, labi, — šerifs atteica. — Sakiet, kur jāiet.

Pīters pastāstīja, un šerifs ar diviem palīgiem aizgāja.

Saka zvanīt telefons.

Pīters pacēla klausuli. Zvanīja no tās pašas ra­diostacijas, kuras ziņojumu viņš bija klausījies.

— Sakiet, — radioreportieris vaicāja, — vai tas šķīvītis ir tur pie jums?

— Kāpēc pie manis? — Pīters atjautāja. — Vis­pār kaut kas tāds ir gan. Šerifs aizgāja to apska­tīt.

— Mēs gribam sūtīt savu pārvietojamo tele- iekārtu, bet pirms tam mums jāpārliecinās, vai tik tā nav krāpšana. Vai jums nebūs iebildumu, ja mēs to aizsūtīsim?

— Neiebilstu. Sūtiet vien.

— Bet vai jūs esat pārliecināts, ka tas daikts vēl ir tur?

— Ir, ir!

— Labi, varbūt tādā gadījumā jūs man pateik­siet. ..

Pīters uzkāra klausuli tikai pēc piecpadsmit mi­nūtēm.

Telefons no jauna iezvanījās.

tagad runāja no «Associated Press». Cilvēks, kas atradās vada otrā galā, bija piesardzīgs un visai skeptiski noskaņots.

— Stāsta, pie jums esot uzradies nez kāds šķī­vītis?

Pīters uzkāra klausuli tikai pēc desmit minūtēm.

Telefons gandrīz uzreiz sāka zvanīt atkal.

— Maklelands no «Tribune», — gurda balss sa­cīja. — Dzirdēju kaut kādas baumas …

Piecas minūtes. Vēlreiz zvans. No «United Press».

— Runā, pie jums esot nolaidies šķīvītis? Vai mazu cilvēciņu tajā nav?

Piecpadsmit minūtes.

Zvans. Tas bija pārskaities pilsētnieks.

— Es nupat dzirdēju pa radio, it kā pie jums nolaidies lidojošais šķīvītis. Kāpēc jūs cilvēkiem prātus jaucat? Taču labi zināt, ka nekādu lidojošu šķīvīšu nav …

— Vienu mirklīti uzgaidiet, ser, — Pīters sa­cīja un izlaida klausuli no rokas. Tā karājās vadā, bet Pīters devās uz virtuvi, sadabūja tur šķēres un atnāca atpakaļ. Viņš dzirdēja, ka aizkaitinā­tais pilsētnieks vēl arvien nebija beidzis viņu ap­strādāt; klausule šūpojās vadā, un no tās plūstošā balss likās esam pavisam kokaina.

Pīters izgāja no mājas un pārgrieza telefona vadu.

Kad viņš atgriezās, klausule klusēja. Viņš sau­dzīgi nolika to vietā.

Pēc tam aizslēdza durvis un devās pie miera. Pareizāk sakot, nolikās guļvietā, bet nekādi ne­spēja aizmigt. Viņš gulēja zem segas, ar ska­tienu urbdamies tumsā un cenzdamies sakārtot domu spietu, kas jaucās pa galvu.

No rīta viņš devās pastaigāties un ieraudzīja tnašīnu. Uzlika uz tās roku, un tā iedeva viņam dāvanu. Tad dāvāja vēl un vēl.

— Ir atlidojusi mašīna, kura izsniedz dāva­nas, — viņš sacīja tumsā.

Gudrs, labi pārdomāts, rūpīgi izstrādāts pirmais kontakts.

Kontakts ar cilvēkiem viņiem zināmā, sapro­tamā, šausmas neizraisošā veidā. Kontakts ar kaut kā tāda palīdzību, par ko cilvēki var justies pārāki. Draudzīgs žests… bet kas gan var būt labāks draudzības apliecinājums kā dāvanu pa­sniegšana?

Kas tas ir?

Misionārs?

Tirgotājs?

Diplomāts?

Vai tikai mašīna un nekas cits?

Varbūt spiegs? Piedzīvojumu meklētājs? Vai pēt­nieks? Izlūks? Ārsts? Tiesnesis? Indiāņu virsaitis?

Un kāpēc šis daikts ir nolaidies te, šajā novārtā pamestajā zemes gabaliņā, viņam piederošās fer­mas pļavā?

Un kādā nolūkā?

Bet ar kādu nolūku visbiežāk uz Zemes ierodas visi šie dīvainie izdomātie radījumi fantastiskajos romānos?

Protams, lai pakļautu sev Zemi. Ja ne ar spēku, tad ar pakāpenisku iespiešanos vai draudzīgu pār­liecināšanu un spaidiem. Pakļaut sev ne tikai Zemi, bet arī visu cilvēci.

Radiorcportieris bija satraukts, žurnālists no «Associated Press» sašutis, ka viņu tur par muļķi, «Tribune» pārstāvis garlaikojās, bet tas no «Uni­ted Press», izrādījās, bija gluži vienkārši pļāpa. Taču pilsētnieks bija sadusmojies. Viņu jau ne

reizi vien esot cienājuši ar stāstiem par lidojoša­jiem šķīvīšiem, un tas nu esot par daudz.

Pilsētnieks bija nikns, jo, noslēdzies savā ma­zajā pasaulītē, negribēja nekāda uztraukuma, ne­vēlējās iejaukšanās. Viņam jau gana nepatikšanu, vēl tikai trūka nez kāda šķīvīša. Viņam pietiek paša rūpju: kā nopelnīt iztiku, satikt ar kaimiņiem, izsargāties no poliomielīta epidēmijas, un jādomā arī par rītdienu.

Starp citu, diktors teica, ka stāvoklis ar polio­mielītu, šķiet, uzlabojies: nav ne jaunu saslimšanas, ne nāves gadījumu. Un tas ir lieliski, jo poliomie­līts nozīmē sāpes, nāvi, šausmas.