KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

«Sāpes,» viņš domāja. «Šodien sāpju nebija. Pēc daudzām jo daudzām dienām pirmo reizi man ne­kas nesāpēja.»

Viņš izstiepās un sastinga zem segas, ieklausī­damies, vai nav sāpju. Viņš zināja, kur tās slē­pās, zināja to vietu savā miesā, kur tās arvien pa­tvērās. Gulēja un bai|odamies gaidīja, ka tagad, kad ir par to iedomājies, tās sevi atgādinās. Taču sāpju nebija. Viņš gulēja un gaidīja, raizēdamies, ka pat domas par sāpēm var kļūt par burvju vār­diem, kas tās izvilinās no klusās vietiņas. Sāpes nenāca. Viņš aicināja tās, lūgšus lūdzās, lai pa­rādās, visiem dvēseles spēkiem mēģināja tās iz­vilināt. Taču sāpes nepadevās.

Pīters atslābināja muskuļus, jo zināja, ka pa­gaidām briesmas nedraud … Pagaidām … jo sā­pes vēl arvien tur slēpās. Tās nogaidīja, meklēja izdevīgu gadījumu — un nāks, kad sitīs īstā stunda.

Izjuzdams bezrūpīgu atsvešinātību, cenzdamies aizmirst nākotni un šausmas, ko tā sevī nes, viņš baudīja dzīvi bez sāpēm. Ieklausījās visā, kas no­tika mājā: mazliet nosēdušos siju dēļ grīdas dēļi čīkstēja, vasarīgais vējiņš sitās pret sienu, gobas zari skrāpējās gar virtuves jumtu.

Cita skaņa. Klauvējieni pie durvīm.

— Saijē! Saijē! Kur esat palicis?

— Eju jau, eju, — viņš atsaucās.

Tad sameklēja čības un gāja uz durvīm. Tas bija šerifs ar palīgiem.

— Iededziniet lampu, — šerifs lūdza.

— Vai sērkociņi ir? — Pīters jautāja.

— Jā, te būs.

Pīters, taustīdamies pa tumsu, atrada šerifa roku un paņēma no viņa sērkociņu kārbiņu.

Viņš uzgāja galdu, pārvilka pār to ar roku un atrada lampu. Uzdedzis uguni, palūkojās šerifā.

— Saijē, — šerifs sacīja, — šis daikts kaut ko būvē.

— Zinu.

— Kas tā par velna būšanu?

— Nekādas velna būšanas nav.

— Tas verķis iedeva man šo, — šerifs sacīja, uzlikdams kaut ko uz galda.

— Pistole, — Pīters noteica.

— Vai jūs esat tādu kādreiz redzējis?

Jā, tā varēja būt četrdesmit piektā kalibra. Taču trūka nolaižamās mēlītes, stobrs spoži mirdzēja, visa pistole bija 110 kāda balta, pa daļai caurspī­dīga materiāla.

Pīters pasvārstīja to rokā — pistole svēra ne vairāk par pusmārciņu.

— Nē, — Pīters sacīja. — Savu mūžu neko tādu neesmu redzējis. — Viņš uzmanīgi nolika pistoli uz galda. — Vai šauj arī?

— Jā, — šerifs atbildēja. — Es to izmēģināju pie jūsu govju kūts.

— Govju kūts vairs nav, — viens no palīgiem teica.

— Ne skaņas, ne uzliesmojuma, nekā, — šerifs piebilda.

— Govju kūts pazuda, un viss, — palīgs at­kārtoja, vēl īsti neatjēdzies no pārsteiguma.

Pagalmā iebrauca mašīna.

— Ej paskaties, kas tur ir, — šerifs pavēlēja.

Viens palīgs izgāja ārā.

— Nesaprotu, — šerifs gaudās. — Stāsta, tas esot lidojošais šķīvītis, bet, manuprāt, tas nav ne­kāds šķīvītis. Parasta kaste.

— Tā ir mašīna, — Pīters sacīja.

Lievenī nodimdēja soļi, un istabā sanāca ļaudis.

— Avīžnieki, — palīgs, kurš bija gājis ārā ska­tīties, teica.

— Puiši, nekādu ziņojumu nebūs, — šerifs sa­cīja.

Kads reportieris griezās pie Pitera:

— Vai jūs esat Saijē?

Pīters piekrītoši pamāja.

— Esmu Hoskinss no «Tribune». Sis ir Džon- sons no «Associated Press». Tas mazais, kas iz­skatās tāds pamuļķīgs, — fotogrāfs Lenglijs. Ne­pievērsiet viņam uzmanību. — Hoskinss uzsita Pī- teram pa muguru. — Nu, kā te iet, pašā gadsimta notikumu mutulī? Vareni, vai ne?

— Stāvi mierīgs, nekusties, — Lenglijs sacīja.

Uzliesmoja zibspuldze.

— Man jāpazvana, — teica Džonsons. — Kur te ir telefons?

— Tur, — Pīters atbildēja. — Tas nedarbojas.

— Kā tā? Sādā brīdī — un nedarbojas?

— Es pārgriezu vadu!

— Pārgriezāt vadu! Vai jūs, Saijē, esat prātu zaudējis?

— Zvanīja bez mitas.

— Tad nu gan, — Hoskinss sacīja. — Redz kā!

— Es salabošu, — Lenglijs piedāvājās. — Vai kādam ir plakanknaibles?

— Pagaidiet, puiši, — iejaucās šerifs.

— Žigli velciet mugurā bikses, — Hoskinss Pītc- ram uzsauca. — Mēs gribam jūs nofotografēt pie lidojošā šķīvīša. Uzlieciet tam kpju virsū kā med­nieks nogalinātam zilonim.

— Nu, paklausieties jel, — šerifs sacīja.

— Kas ir, šerif?

— Tā ir nopietna lieta. Saprotiet mani pareizi. Tur jums, puiši, nav ko blandīties.

— Protams, nopietna, — Hoskinss atbildēja.

— Tāpēc jau arī esam šeit. Miljoniem cilvēku gaida kādas vēstis un nevar sagaidīt.

— Are, plakanknaibles, — viens ieteicās.

— Tūlīt salabošu telefonu, — Lenglijs sacīja.

— Ko mēs te slaistāmies? — Hoskinss jautāja.

— Iesim, palūkosimies uz to.

— Man vajadzētu piezvanīt, — atbildēja Džon- sons.

— Pag, puiši, — šerifs apjucis centās viņus pie­runāt. — Uzgaidiet…

— Serif, kam tas daikts ir līdzīgs? Vai, jūsu­prāt, tas ir lidojošais šķīvītis? Vai tas ir liels? Ko tas dara — knikšķina vai rada vēl kādas citas ska­ņas? Ei, Lenglij, uzņem šerifu filmā.

— Vienu mirklīti! — Lenglijs no pagalma at­saucās. — Savienoju vadu!

Verandā atkal atskanēja soļu troksnis. Pa dur­vīm iespraucās galva.

— Telestudijas autobuss, — galva sacīja. —Vai tas ir šeit? Kā lai aizkļūst līdz tam verķim?

Zvanīja telefons. Džonsons pacēla klausuli.

— Jūs, šerif.

Šerifs aizklaudzināja pie telefona. Visi apklusa un klausījās.

— jā, tas esmu es, šerifs Bernss … Jā, tas ir tur, viss kārtībā . .. Protams, es zinu … Redzēju to… Nē, kas tas ir, es nezinu … Jā, saprotu. Labi, ser … Klausos, ser … Es darīšu visu.

Šerifs nolika klausuli un pagriezās pret pārē­jiem.

— Militārā izlūkošana, — viņš teica. — Ne­viens neies uz turieni. Neviens nedrīkst atstāt māju. No šī brīža te ir aizliegtā zona.

Viņš nikni noskatīja pēc kārtas visus reportie­rus.

— Tāda ir pavēle, — viņš tiem sacīja.

— Ak tu velns! — Hoskinss nolamājās.

— Es tā steidzos šurp, — telereportieris sāka bļaut, — un tagad lai sēžu te ieslēgts un ne …

— Es tagad šeit vairs nekomandēju, — šerifs teica. — Tēvoča Scma pavēle. Tā ka jūs, puiši, pārāk ne…

Pīters devās uz virtuvi, uzpūta uguni un uzlika tējkannu.

— Kafija ir tur, — viņš sacīja Lenglijam. — Iešu apģērbšos.

Nakts vilkās gausi. Hoskinss un Džonsons tele­foniski nodeva ziņas, kas bija īsi pierakstītas uz er­moņikas veidā salocītām lapiņām; sarunādamies ar Pīteru un šerifu, viņi ar zīmuli kricclēja nezkā- das neizprotamas zīmes. Pēc īsa strīdiņa šerifs atļāva Lenglijam nosūtīt redakcijai uzņēmumus. Šerifs soļoja pa istabu šurpu turpu.

Kliedza radio. Bez apstājas zvanīja telefons.

Visi dzēra kafiju un smēķēja, uz grīdas mētājās samīdīti smēķu gali. Klāt nāca arvien jauni avīžnieki. Šerifa brīdināti, viņi palika te nogaidīt.

Kads atnesa pudeli dzeramā un palaida apkārt. Cits ierosināja uzspēlēt pokeru, bet nerada atbal­stītājus.

Pīters izgāja pēc malkas. Nakts bija klusa, pie debesīm mirdzēja zvaigznes.

Viņš palūkojās uz pļavu, taču tur nekas nebija redzams. Mēģināja saskatīt klajo vietu, kur iepriekš bija atradusies govju kūts. Tomēr dziļajā tumsā būtu grūti ieraudzīt govju kūti, pat ja tā tur būtu.