KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

— Tad tā arī vajadzēja teikt, ka jūs satrauc bumba.

— Tā vēl arvien ir tur gaisā, — pulkvedis sa­cīja, un balss viņam ietrīcējās. — Vēl arvien ka­rājas.

— Man nu jāiet, — ārsts teica. — Neuztrau­cieties, pulkvedi!

Ārsts izgāja no istabas, un viņa soļi noklusa gaiteni. Pulkvedis brīdi staigāja šurpu turpu, tad smagi atslīga krēslā.

Pīters savā guļvietā bez mitas domās nikni at­kārtoja: «Es tomēr dzīvošu! Es dzīvošu!»

Bet viņam taču bija jāmirst. Viņš bija sagata­vojies tai dienai, kad sāpes beidzot kļūs neiztura­mas… Bija izvēlējies vietu, kur gribēja aizvadīt atlikušo laika sprīdi, vietu, kur viņam pienāks mirstamā stunda. Un, raugi, tagad viņš ir apžē­lots. Nez kādā veidā atguvis dzīvību.

Gulēdams viņš cīnījās ar uztraukumu un augošu nemieru, cenzdamies sevi neizdot, neparādīt, ka lādiņa iedarbība jau beigusies.

Ārsts bija teicis, ka šauts ar anestezējošu pistoli. Tas ir kas jauns… nekas tāds nebija dzirdēts. Tomēr jā, par kaut ko tamlīdzīgu viņš bija lasījis. Tas bija saistīts ar zobu ārstēšanu, viņš atminējās. Jauns sāpju rcmdināšanas līdzek­lis, ko izmanto zobārsti, — smaganas aprasina ar anestezējoša šķīduma strūkliņu. Droši vien kaut kas tāds, tikai simtiem, tūkstošiem reižu spēcī­gāks.

Viņu sašāva, atveda šurp un apskatīja — un tas viss izlūkdienesta pulkveža murgaino fantā­ziju dēļ.

Vai fantāziju? Ļoti amizanti. Netīšām, neapzi­nāti būt kādam par ieroci. Protams, tā ir bezjē­dzība. Jo, cik vien viņš atceras, ne darbos, ne vārdos un pat ne domās nav devis ne mazāko mājienu, ka kaut kādā veidā spētu sekmēt mašī­nas ierašanos uz Zemes.

Un ja nu vēzis ir nevis slimība, bet kas cits? Varbūt kāds neaicināts viesis, kas iekļuvis cilvēka ķermenī un tur mājo. Gudrs svešinieks, kas ieradies no tālienes, pārvarējis neskaitāmus gaismas gadus!

Tomēr viņš zināja, ka šī fantazēšana ir līdz­vērtīga pulkveža fantazēšanai: tā ir neuzticēša­nās lietuvēns, kas mīt cilvēka apziņā, pašaizsar­dzības līdzeklis, kas veidojas zemapziņā un sa­gatavo cilvēci Jaunākajam, liek viņam būt mod­ram.

Nav nekā briesmīgāka par neziņu, nekas cits nepadara cilvēku tik piesardzīgu kā neizprota­mais.

«Mums jātiek skaidrībā,» pulkvedis bija teicis, «jānoskaidro, kas tas ir.»

Un, protams, visdrausmīgākais ir tieši tas, ka noskaidrot neko nav iespējams.

Pīters nolēma beidzot pakustēties, un pulkve­dis tūdaļ teica:

— Pīter Saijē.

— Ko vēlaties, pulkvedi?

— Man ar jums jārunā.

— Lai notiek, runājiet.

Viņš piecēlās gultā sēdus un ieraudzīja, ka at­rodas slimnīcas palātā. Tā bija sterili tīra telpa ar flīžu grīdu un pelēcīgām sienām, un viņš gu­lēja parastā slimnīcas gultā.

— Kā jūtaties? — pulkvedis jautāja.

— Tā nekas, — Pīters atzinās.

— Mēs ar jums apgājāmies visai bargi, taču mums nebija citas iespējas. Redzat, vēstule, spēļu un kases automāts, un daudz kas cits …

— Jūs jau minējāt par kaut kādu vēstuli.

— Vai jūs, Saijē, ko zināt par to?

— Nav ne jausmas.

— Prezidents saņēmis vēstuli, — pulkvedis sa­cīja. — Tādas pašas vēstules saņēmuši gandrīz visu pasaules valstu vadītāji.

— Kas tajās rakstīts?

— Tur jau ir tas āķis. Vēstule uzrakstīta va­lodā, kuru uz Zemes neviens neprot. Taču tur ir kāda rindiņa — vienīgā visās vēstulēs, kas ir iz­lasāma. Tajā teikts: «Tad, kad atšifrēsiet vēstuli, jūs jau būsiet spējīgi darboties loģiski.» Tikai to vien izdevās saprast — rindiņu teksta tās valsts valodā, kura vēstuli saņēmusi. Bet pārējais ir īsta ķīniešu ābece.

— Vai nav izdevies vēstuli atšifrēt?

Pīters redzēja, ka pulkvedim metas karsti.

— Nevienu burtu, par vārdiem nemaz neru­nājot …

Pīters pastiepās, paņēma no naktsskapīša ka­rafi un piešķieba to virs glāzes. Karafe bija tukša.

Pulkvedis piecēlās no krēsla.

— Atnesīšu ūdeni.

Viņš paņēma glāzi un atvēra vannas istabas durvis.

— Lai ūdens notek, tad būs aukstāks, — viņš sacīja.

Pīters tik tikko dzirdēja viņa vārdus, jo lūko­jās uz durvīm.

Tām priekšā bija aizšaujamais, un, ja…

Tekošā ūdens troksnis pārmāca pulkveža balsi, un viņš turpināja skaļāk.

— Ap to pašu laiku uzgājām vairākas šādas mašīnas, — viņš sacīja. — Iedomājieties tikai. Parasts automāts pārdod cigaretes, bet tas vēl nav viss. Tajā kaut kas jūs novēro. Kaut kas pēta cilvēkus un viņu dzīves veidu. Visos mūsu pašu uzstādītajos kases un spēļu automātos un citās ierīcēs. Tikai tagad tie ir nevis vienkārši

automāti, bet novērotāji. Tie nepārtraukti seko cilvēkam. Vēro, pēta.

Pīters basām kājām klusi piegāja pie durvīm, aizcirta tās un aizšāva priekšā bultu.

— Ei! — pulkvedis iesaucās.

Kur gan ir apģērbs? Droši vien skapī. Pīters pieskrēja un parāva durvis. Re, kur — uz paka­ramā.

Viņš nometa slimnīcas halātu, paķēra un uz­vilka bikses. Tagad kreklu. Atvilktnē. Bet kur šņorzābaki? Tepat vien ir. Aizsaitēt nav laika.

Pulkvedis raustīja un dauzīja durvis, bet kliegt vēl nekliedza. Gan jau kliegs, taču pagaidām viņš rūpējās par savu reputāciju — negribēja, lai visi uzzina, kā šis apvests ap stūri.

Pīters pārbaudīja kabatas. Naudas maks pazu­dis. Tāpat arī pārējais — nazis, pulkstenis, at­slēgas. Droši vien, atveduši viņu šurp, tie izņēma visu ārā un ielika seifā.

Tagad nav laika par to domāt. Galvenais ir pazust.

Viņš pacentās gaitenī apvaldīt soļus. Pagāja garām māsiņai, un tā pat nepaskatījās uz viņa pusi.

Atradis izeju uz kāpnēm, Pīters atvēra durvis. Tagad var arī pasteigties. Viņš lēca pāri trim kāpieniem, zābaksaites mētājās uz visām pusēm.

Pīters saprata, ka drošāk doties lejup pa kāp­nēm. Tur, kur ir lifts, tās gandrīz vai neizmanto. Viņš apstājās, noliecās un aizsēja zābakus.

Virs katrām durvīm bija norādīts stāvs, tāpēc orientēties varēja viegli. Pirmajā stāvā atkal va­jadzēja iet pa gaiteni. Šķiet, vēl neviens nebija attapies, ka Pītera nav, kaut gan pulkvedis jeb­kuru brīdi varēja sacelt trauksmi.

Bet vai pie izejas viņu tomēr neaizturēs? Un ja nu jautā, kurp viņš dodas? Un ja nu pēkšņi…

Pie ārdurvīm stāvēja puķu grozs. Pīters parau­dzījās apkārt. Pa gaiteni gāja kaut kādi cilvēki, taču uz viņu neviens neskatījās. Viņš paķēra grozu.

Ejot ārā pa durvīm, viņš sacīja pie galda sēdo­šajai kalpotājai.

— Gadījies misēklis. Nav pareizās puķes.

Sieviete skābi pasmaidīja, tomēr viņu neaiztu­rēja.

Izgājis āra, viņš puķes atstaja uz pakapiena un steidzās projām.

Pēc stundas Pīters jau zināja, ka viņam nekas nedraud. Zināja arī, ka atrodas pilsētā, kādas trīsdesmit jūdzes no tās vietas, kur bija gribējis nokļūt, ka pie dvēseles nav ne graša, ka ir izba­dējies un ka no staigāšanas pa cietajiem betona trotuāriem sāp kājas.

Viņš ieraudzīja parku un apsēdās tur uz sola. Mazliet tālāk daži večuki spēlēja šahu. Māte aijāja bērnu. Jauns cilvēks sēdēja un klausījās mazītiņa tranzistora raidījumu.

Pa radio stāstīja: «… acīmredzot ēkas būve pabeigta. Pēdējās astoņpadsmit stundās tā nav kļuvusi lielāka. Tagad tai ir tūkstoš stāvu, un tā aizņem vairāk nekā simt akrus. Bumbu, kas tika nomesta pirms divām dienām, kāds neizprotams spēks vēl arvien tur gaisā virs ēkas. Artilērija ir turpat tuvumā un gaida pavēli atklāt uguni, taču pavēles nav. Daudzi domā, ja bumba nesasniedza mērķi, tad ar šāviņiem būs tas pats, un vai tie vispār atstās ieroču stobrus.