KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

«Nu tas ir slazdā,» Pīters nodomāja. «Ceļi iz­šķīruši un iesprostojuši visas armijas daļas. Tanks vienā, ducis tanku — citā, artilērijas baterija — trešajā, motorizētās rezerves — ceturtajā noro­bežojumā. Karaspēkam slēgti visi ceļi — pa at­sevišķiem iecirkņiem sadalītās apakšvienības bija

pilnīgi kaujas nespējīgas. Interesanti, vai mēs ari atrodamies slazdā?»

Pa ceļu, kas stiepās labajā pusē, soļoja grupa kareivju. Pīters tos pamanīja pa lielu gabalu: mel­nie punktiņi kustējās austrumu virzienā, projām no ēkas. Kad tie pienāca tuvāk, varēja redzēt, ka kareivjiem nav ieroču, ka viņi klamzā, neievē­rodami ierindu, un no tā, kā cilvēki tik tikko vilka kājas, bija noprotams, ka tie ir noguruši kā suņi.

Izrādās, Mērija bija kaut kur aizgājusi, taču viņš to pamanīja tikai tad, kad viņa jau nāca at­pakaļ, galvu zemu noliekusi, lai mati neķertos aiz zariem.

Apsēdusies blakus, meitene sniedza viņam biezu maizes riecienu un desas gabalu. Ūdens pudeli viņa nolika zemē.

— Ceļus ierīkojusi šī ēka, — viņa teica.

Pīters piekrītoši pamāja, jo mute bija pilna.

— Tāpēc, laibūtu ērtāk nokļūt līdz tai, — Mē­rija sacīja. — Eka vēlas, lai cilvēkiem būtu vieg­lāk tajā tikt.

— Atkal skolas zvans? — viņš apvaicājās.

Vina pasmaidīja un atteica:

— Atkal.

Kareivji pa tam bija pienākuši pavisam tuvu, ieraudzījuši tanku un apstājušies.

Četri kareivji nogriezās no ceļa un pāri laukam devās pie tanka. Pārējie apsēdās.

— Siena laiž cauri tikai vienā virzienā, — Mē­rija ieminējās.

— Laikam tā nelaiž cauri tankus, bet cilvēkiem ļauj iet, — Pīters sacīja.

— Eka vēlas, lai tajā ietu iekšā cilvēki.

Kareivji gāja pa lauku, bet tanks brauca tiem

pretī; tas apstājās, un ekipāža izrāpās ārā. Kāj­nieki un tankisti sāka runāties, kāds kareivis kaut ko stāstīja, ar roku rādīdams te uz vienu, te Už otru pusi.

Kaut kur tālumā atkal grāva smagie lielgabali.

— Kāds vēl arvien cenšas sašaut sienas, — Pī­ters sacīja.

Beidzot kājnieki un tankisti, atstājuši tanku lauka vidū, devās uz ceļu.

Pīters nosprieda, ka acīmredzot tas pats notiek ar visām karaspēka daļām, kas bloķēja ēku. Ceļi un sienas bija tos izšķīrušas, atdalījušas citu no citas … un tagad tanki, lielgabali un lidmašīnas bija kļuvušas tikai par nekaitīgām rotaļlietām, ar kurām tūkstoš norobežojumos sev kavēja laiku cilvēku bērni.

Pa ceļu, kas veda uz austrumiem, vilkās kāj­nieki un tankisti, viņi atkāpās, apkaunojošais ap­lenkums bija beidzies.

Mērija un Pīters sēdēja biezoknī un vēroja ēku.

— Jūs teicāt, ka viņi atlidojuši no zvaig­znēm, — Mērija sacīja. — Bet kāpēc uz šejieni? Kālab mēs viņiem būtu vajadzīgi? Un vispār, kā­lab viņi atlidojuši?

— Lai mūs glābtu, — Pīters bez īstas pārlie­cības noteica, — lai paglābtu mūs no mums pa­šiem vai arī lai paverdzinātu un ekspluatētu. Var­būt, lai mūsu planētu izmantotu par kara bāzi. Iespējams simtiem ieganstu. Pat ja viņi pateiks, mēs droši vien nesapratīsim.

— Bet jūs taču nedomājat, ka viņi grib mūs paverdzināt vai padarīt Zemi par savu kara bāzi? Ja jūs tā domātu, mēs necenstos aizkļūt līdz šai ēkai.

— Nē, es tā nedomāju. Nedomāju tāpēc, ka man bija vēzis, bet tagad vairs nav. Un tāpēc, ka poliomielīta epidēmija sāka iet mazumā tajā pašā dienā, kad viņi atlidoja. Viņi dara labu, tieši tāpat kā misionāri darīja labu saviem aizbilsta­majiem, kuru dzīves veids bija primitīvs, cilvē­kiem, kurus bija piemeklējušas visādas slimības.

Viņš paraudzījas uz lauku, uz pamesto tanku, uz mirdzošo ceļu kāpnēm.

— Es ceru, — Pīters turpināja, — ka viņi ne­rīkosies tā, kā atļāvās darīt daži misionāri. Ceru, viņi nepazemos mūsu pašcieņu, ar varu ietērpjot mūs svešzemju drānās. Ceru, ka, izārstējuši mums kailo ēdi, viņi nenolems mūs rasu nepilnvērtības apziņai. Nesāks izcirst kokospalmas, lai…

«Bet viņi pazīst mūs,» Pīters domāja. «Viņi zina par mums visu, ko vien iespējams zināt. Viņi mūs ir pētījuši.-.. Diez, cik ilgi viņi to darīja? Sēdēdami kaut kur aptiekā vai nomaskēdamies par cigarešu automātiem un kases aparātiem .. .

Turklāt viņi ir rakstījuši vēstules — vēstules turpat vai visu pasaules valstu vadītājiem. Kad tās būs atšifrētas, jādomā, kļūs skaidrs, ko viņi vēlas. Bet varbūt viņi kaut ko prasa. Varbūt vēs­tulēs ir tikai lūgums atļaut celt misijas vai diev­namus, slimnīcas vai skolas.

Viņi pazīst mūs. Zina, piemēram, ka dievinām visu, kas ir bezmaksas, un tāpēc pasniedza mums dāvanas — tādas kā godalgas, kuras piešķir ra- diokompānijas un telekompānijas vai tirdzniecības palātas par labākajām atbildēm atjautības kon­kursos, ar vienīgo atšķirību, ka te konkurentu nav un katrs ir laimētājs.»

Gandrīz vai līdz pašam vakaram Pīters un Mē­rija vēroja ceļu, un visu šo laiku pa to nelielās grupās steberēja kareivji. Taču nu jau apritējusi vairāk nekā stunda, bet uz ceļa neviens nerādās.

Mērija ar Pīteru atstāja savu slēptuvi īsi pirms krēslas, viņi šķērsoja lauku un cauri neredzamajai sienai izgāja uz ceļa. Un devās rietumu virzienā, lai aizkļutu līdz milzu ēkai, kas sārtojās uz sar­kanīgā rieta fona.

Viņi gāja cauri tumsai; tagad vairs nevajadzēja mest likumus un slēpties kā pirmajā naktī, jo uz tuksnesīgā ceļa viņi satika vienu vienīgu kareivi.

Pa tam bija noiets krietns gabals, un milzīgā ēka jau aptvēra pusi debess — zvaigžņu mir­dzumā tā blāvi spulgoja.

Kareivis sēdēja ceļa vidū, puszābakus akurāti nolicis blakām.

— Kājas pagalam, — kareivis viņus uzrunāja.

Pīters un Mērija ar prieku apsēdās viņam

līdzās. Pīters izņēma ūdens pudeli, maizi, sieru, desu un salika visu uz ceļa, kā piknikā paklājis galdsegas vietā papīru.

Kādu brīdi viņi ēda klusēdami. Beidzot ka­reivis teica:

— Jā, nu viss ir beidzies.

Pīters un Mērija neko nejautāja, bet, ēzdami maizi ar sieru, pacietīgi gaidīja.

— Dienests beidzies, — kareivis sacīja. — Karš beidzies.

Viņš pamāja ar roku uz ceļu norobežoto iecirkņu pusi. Vienā no tiem atradās trīs pašgājēji liel­gabali, otrā — munīcijas kaudze, trešajā — ar­mijas kravas mašīnas.

— Kā te lai karo, — kareivis jautaja, — ja viss karaspēks sabāzts kā bandinieki pa_ kvadrā­tiem? Tanks, kas grozās desmit akru lielā pleķītī, ne velnam neder. Un kāda jēga no lielgabaliem, ja tie šauj tikai pusjūdzes attālumā?

— Vai, jūsuprāt, tā ir visur? — Mērija jau­tāja.

— Vismaz šeit tā ir. Kāpēc lai viņi tieši tāpat nedarītu ari citās vietās? Viņi mūs apturēja.

Neļāva ne soli paspert un neizlēja ne piliena asiņu. Zaudējumu mums nav.

Piebāzis pilnu muti ar maizi un sieru, viņš pa­sniedzās pēc ūdens pudeles.

— Es atgriezīšos, — viņš sacīja. — Paņemšu savu meiteni, un abi brauksim šurp. Varbūt tiem, kas atrodas ēkā, nepieciešama kāda palīdzība, un es gribu palīdzēt, cik vien būs manos spēkos. Bet, ja palīdzība nav nepieciešama, tad pacentīšos rast iespēju darīt viņiem zināmu, ka esmu pateicīgs par viņu ierašanos.

— Viņiem? Vai tu tos redzēji?

Kareivis palūkojās Pīteram tieši acīs.

— Nē, nevienu neesmu redzējis.

— Tad kāpēc tu vispirms gribi doties pakaļ savai meitenei un tikai pēc tam atgriezties? Kas tev deva tādu padomu? Kāpēc nevarētu tūlīt iet uz turieni kopā ar mums?