KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

— Tieši tas mani arī satrauc.

— Pasaule balstās uz ticību, — Mērija teica. — Uz jebkādu ticību — uz ticību dievam, sev pa­šiem, cilvēka krietnumam.

— Jūs esat brīnišķīga! — Pīters iesaucās un cieši apskāva Mēriju. Šajā brīdī lielās bronzas durvis atvērās.

Apkampušies viņi klusējot pārkāpa pār slieksni un nokļuva vestibilā ar augstiem, velvētiem gries­tiem. Tie bija rotāti freskām, pie sienām karājās panno, četri lieli kāpņu laidi veda augšup.

Bet kāpnēm priekšā bija aizvilktas smagas samta auklas. Ceļu rādīja bultas un kāda cita aukla, kas bija apmesta ap mirdzošu stabiņu.

Pazemīgi un klusi, gandrīz vai godbijīgi viņi devās cauri vestibilam uz vienīgajām durvīm, kas stāvēja vaļā.

Viņi iegāja lielā istabā ar milzīgiem, augstiem, skaisti veidotiem logiem, pa kuriem rīta saule ap­spīdēja pavisam jaunas, mirdzošas aspīda tāfeles, atzveltnes krēslus ar platiem roku balstiem, ma­sīvus galdus, neskaitāmus plauktus ar grāmatām un katedru uz paaugstinājuma.

— Man bija taisnība, — Mērija sacīja. — Tas tomēr ir bijis skolas zvans. Mēs, Pīter, esam at­nākuši skolā pirmajā klasē.

— Bērnudārzā, — Pīters ar mokām izteica.

«Viss ir pareizi,» viņš nodomāja, «no cilvēka

viedokļa pavisam pareizi: saule un ēna, greznie grāmatu iesējumi, tumšais koks, dziļais klusums. Ar labām tradīcijām bagātas mācību iestādes auditorija. Te jūtams kaut kas no Kembridžas un Oksfordas, Sorbonas un Efeju savienības atmo­sfēras. [1] Svešzemnieki neko nav palaiduši garām, ir paredzējuši katru sīkumu.»

— Man jāiziet, — Mērija sacīja. — Uzgaidiet šeit, neejiet nekur.

— Es nekur neiešu, — Pīters apsolīja.

Viņš noskatījās meitenei pakaļ. Pa durvīm, kas atvērās, viņš ieraudzīja bezgalīgi garu gaiteni. Mērija aiztaisīja durvis, un Pīters palika viens.

Brīdi pagaidījis, viņš strauji apgriezās un gan­drīz vai skriešus metās cauri vestibilam uz liela­jām bronzas durvīm. Taču durvju nebija. Ne zī­mes, pat ne mazākās spraudziņas tai vietā, kur tas bijušas. Collu pēc collas Pīters iztaustīja sienu un nekādas durvis neatrada.

Būdams garīgi iztukšots, viņš pagriezās ar seju pret vestibilu. Galva vai pušu plīsa — viens, gluži viens visā ēkas kolosā.

Pīters iedomājās, ka tur, augšā, ir vēl tūkstoš stāvu, ēka sniedzas pašās debesīs. Te, lejā, atro­das bērnudārzs, otrajā stāvā, bez šaubām, — pirmā klase, un, ja kāptu arvien augstāk, kur gan tad nonāktu? Pie kāda mērķa?

Bet kas būs pēc izlaiduma? Un vai vispār tāds izlaidums būs? Un par ko viņš kļūs? Par ko pārtaps? Vai pā^ liks cilvēks?

Tagad jāgaida, ka skolā ieradīsies pārējie, tie, kuri izturējuši neparasto iestāju pārbaudījumu.

Viņi atnāks šurp pa metāla ceļiem un dosies augšup pa kāpnēm, lielās bronzas durvis viņu priekšā atvērsies, un tie ienāks iekšā. Un citi arī atstaigās — aiz ziņkāres, bet, ja viņiem nebūs simbola, durvis paliks ciet.

Un, ja ienākušajam sagribēsies aizbēgt, durvis nebūs iespējams atrast.

Pīters atgriezās klasē, tajā pašā vietā, kur bija stāvējis iepriekš.

Interesanti, kas rakstīts šajās grāmatās. Drīz vien viņš sadūšosies, paņems kādu no tām un at­vērs. Bet katedra? Kas ieņems vietu katedrā?

Vai lieta, nevis dzīvs radījums?

Durvis atdarījās, un ienāca Mērija.

— Tur ir dzīvokļi, — viņa sacīja. — Tik mājī­gus vēl nekad neesmu redzējusi. Uz viena dzī­vokļa durvīm ir mūsu vārdi, uz citām — arī vārdi, bet ir arī durvis pavisam bez uzrakstiem. Pīter, ļaudis nāk. Mēs gluži vienkārši esam at­nākuši mazliet par agru, agrāk nekā pārējie. Pirms zvana.

Pīters piekrītoši pamāja.

— Apsēdīsimies un uzgaidīsim, — viņš sacīja.

Abi nosēdās blakām un gaidīja ierodamies Sko­lotāju.

Filberts bija apmaldījies. Turklāt viņš bija izbijies. Un tas jau pats par sevi darīja viņu piesardzīgu, jo Filberts bija robots, bet roboti emocijas nepazīst.

Kādu laiku Filberts pārdomāja radušos stāvokli un centās tikt skaidrībā par savām jūtām. Tomēr loģiku tajās tā arī nesaskatīja.

Apkārt pletās nedzīvs tuksnesis — viss, kas bija palicis pāri no Vecās Zemes. Augstu virs galvas zilganmelnajās debesīs nespodri mirdzēja ķieģeļkrāsas Saule un neciešami spoži zaigoja zvaigznes, jo atmosfēra bija gandrīz pavisam iz­zudusi. Nīkulīgais augājs, kas veltīgi tvērās pie dzīves pasaulē, kurā dzīves tikpat kā nebija, šķiet, rāvās čokurā, baidīdamies no iedzimtās savu pū­liņu neauglības izjūtas.

Filberts izstiepa labo kāju — tā iečīkstējās. Ceļa locītava bija izgājusi no ierindas jau pirms dau­dzām stundām. Tajā bija iekļuvušas smiltis, acīm­redzot brīdī, kad Filberts bija pakritis un sabojā­jis orientācijas plakni. Tāpēc viņš arī apmaldījās. Ar trim acīm galvas augšdaļā Filberts vērīgi pē­tīja zvaigznes.

— Cik žēl, ka neko nezinu par zvaigznājiem, —

viņš teica eļļas trūkuma dēļ čērkstošā balsī. — Boss apgalvoja, ka ļaudis tos esot izmantojuši navigācijā. Tomēr nav nekādas jēgas vēlamo pie­ņemt par esošu.

Tā nu ir, ja viņš nesameklēs eļļu, gals klāt. Ja vien varētu atgriezties pie izkropļotā kosmoplāna, kurā atradās tikpat izkropļots - cilvēka ķermenis. Tur viņš dabūtu eļļas atliku likām. Taču atgriez­ties nebija iespējams, jo viņam nebija ne mazākās jēgas, kur atrodas katastrofas vieta.

Nekas cits neatlika kā vilkties tālāk cerībā sa­meklēt tuksnesī vientuļo kosmosa ostu. Reizi mē­nesī pasažieru laineri nogādāja uz Zemi svētceļ­niekus un tūristus, kas vēlējās uzmest acis senajiem dievnamiem un citām cilvēces sākotnējā mājokļa piemiņas vietām. Kas zina, varbūt viņam izdosies uziet kādu no pirmatnējām ciltīm, kuras vēl arvien mīt uz Vecās Zemes.

Čirkstinādams labo ceļgalu, Filberts gāja tālāk. Saule palēnām slīdēja uz rieta pusi, un tās vietā augšup cēlās Mēness ■— baismīga, bakurētām izva­gota pasaule. Filberta ēna peldēja pa priekšu, kopā ar viņu šķērsodama sadēdējušos, laika zoba sagrauztos kalnus, kāpu kūkumus uzmetušos tuksnešus un no solončakiem balto jūras dibenu. Visā apkārtnē nebija nevienas dzīvas dvēseles.

Čirkstoņa ceļgalā arvien pastiprinājās. Beidzot Filberts apstājās, izjauca kreiso ceļa locītavu un sagrabināja tajā mazliet eļļas slimajam ceļgalam. Pēc paris dienām jau čirkstēja abi ceļgali. Tad viņš izjauca rokas, iesākumā vienu, pēcāk otru, un paņēma no tām visu pārpalikušo eļļu. Ja rokas izies no ierindas, tas nekas, ja vien kājas turpi­nātu kustēties!

Bet vēlāk iesmeldzās gurnā, tūlīt pēc tam otrā, un beidzot krampji savilka potītes. Filberts ar pūlēm soļoja uz priekšu, tik tikko kustinādams izžuvušās locītavas un ar mokām saglabādams līdzsvaru.

Viņš uzdūrās apmetnei, taču ļaudis to bija pa­metuši. Dzīvinošais avots bija izsīcis, un, meklējot ūdeni, klejotāju cilts bija devusies uz citu vietu.

Tagad Filberts jau vilka pa zemi labo kāju un nespēja atbrīvoties no bailēm.

— Es jūku prātā, — viņš ievaidējās. — Mani vajā rēgi, bet tā gadās tikai cilvēkiem. Tikai cil­vēkiem . ..

Balss aparāts sāka sēkt, plarkšķēt, balsekļi iestrēdza. Kāja aizlūza, un viņš metās rāpus. Bet, kad arī rokas atsacījās klausīt, Filberts nevarīgi izstiepās smiltīs. Šņākdamas smilšu strūkliņas si­tās pret viņa metāla korpusu.