KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

Vecais vīrs apklusa, pūlēdamies apjēgt nupat iegūto informāciju.

— Vai jūs par to esat pārliecināts? — pēc brī­tiņa viņš jautāja. — Vai esat pārliecināts, ka maršruts ir atcelts?

Dunkans piekrītoši pamāja.

— Velns lai parauj! — Henks eksplodēja. — Es jau jutu, ka kaut kas ir lēcies. Domāju — un ja nu pēkšņi karš.

— Dženkins, — Dunkans pavēlēja, — stiep no kuģa ārā pārgājienā uzkabi, un labi veicīgi.

— Kāda nekrietnība! — Henks nerimās. — Kāda zemiska nekrietnība! Likt cilvēkam veselus tūk­stoš gadus te slaistīties, gaidot kuģi!

Henks un Dunkans sēdēja blakām, atgāzuši at­pakaļ krēslus un ar mugurām balstīdamies pret šķūņa sienu. Rietumu pusē aiz loga rietēja Saule.

— Ja jūs meklējat atmosfēru un vietējo kolo­rītu, — Henks sacīja, — tad pareizi vien darījāt,

atbraukdami šurp. Kādreiz te pletās auglīga zaļa zeme, diženas civilizācijas šūpulis. Tuvāk iepazīs­toties ar šo vietu, tevi pārņem bezmaz vai svētas trīsas. Sen, sen atpakaļ, vēl pirms ļaudis bija atstā­juši Zemi Galaktikas dēļ, viņi to dēvēja par savu māti. Tiesa, vēlāk daudzu gadu simteņu ritumā viņi laiku pa laikam atgriezās patīksmināties par dievnamiem.

Henks skumīgi nogrozīja galvu.

— Bet tagad tas viss aizmirsts. Un vēsturē Vecajai Zemei veltīts tikai viens vai divi para­grāfi: vienkārši minēts, ka tur radusies cilvēce. Reiz es pat dzirdēju, it kā Cilvēks cēlies nevis uz Zemes, bet uz kādas citas planētas.

— Acīmredzot pēdējā tūkstošgadē jūs te jutā­ties gluži vientuļš, — Dunkans sacīja.

— Nu, tik vientuļš jau nemaz ne, — vecais vīrs atteica. — Iesākumā bija Vilburs, mans robots. Lielisks puisis. Mums patika sēdēt un tērzēt par itin visu, kas vien ir pasaulē. Bet pēcāk Vilburs sajuka prātā, bija nomucis kāds zobratiņš vai vēl kas gadījies. Šis sāka tā dīvaini uzvesties, un es pārbijos. Nogaidīju piemērotu brīdi un izslēdzu viņu. Pēc tam drošības labad izņēmu Vilburam no galvas smadzenes. Āre, kur tās plauktā ir. Laiku pa laikam noceļu lejā un iztīru. Vilburs bija labs robots.

Ārpusē atskanēja dobjš troksnis, tad kaut kas šķindēdams aizvēlās.

— Kas ir? — Dunkans iesaucās. — Kas tur no­tiek?

— Ser, es nupat kā atradu robota korpusu, — atsaucās Dženkinsa balss. — Šķiet, esmu to ap­gāzis.

— Tu labi zini, ka esi apgāzis! — Dunkans uzbļāva. — Tas ir Vilbura korpuss. Tūlīt pat no­liec to atpakaļ.

— Klausos, ser, — Dženkinss sacīja.

— Ja jums ir vajadzīgas darbojošās perso­nas, — Henks turpināja, — dodieties uz bijušā okeāna dibenu, apmēram piecsimt judžu no šejie­nes. Tur dzīvo kāda cilts, viena no pēdējām uz Ve­cās Zemes. Tie, priekš kuriem neatradās vieta kuģos, kad cilvēce pameta Zemi. Bet tas notika pirms miljoniem gadu. Tagad reti kāds no viņiem palicis starp dzīvajiem. Ūdens un gaiss vēl sagla­bājies vienīgi dziļās ieplakās okeāna dibenā. Sen­senos laikos spēcīgākās ciltis tās sagrāba un izspieda vājākās.

— Bet kas notika ar vājākajām ciltīm? — Dun­kans apvaicājās.

— Tās izmira, — Henks atbildēja. — Jūs tak zināt, ka bez ūdens un gaisa nav iespējams dzī­vot. Tāpat jau tās ilgi nedzīvo. Simt gadi viņiem ir robeža, bet varbūt pat vēl mazāk. Pēdējo tūkstoš gadu laikā, cik man zināms, viņiem nomainījušies divpadsmit virsaiši. Tagad tur rīkotājs ir vecs kraķis, kas sevi dēvē par «Pērkongrāvēju». Viņš nav nekas cits kā kaulu kambaris, turklāt arī pēr­kons uz Zemes nav dzirdēts mazākais piecus mil­jonus ' gadu. Bet viņi dievina skanīgus vārdus. Starp citu, viņi zina milzum daudz visādu noti­kumu, turklāt tādu, ka mati ceļas stāvus.

Pērkongrāvējs dusmīgi iespiedzās un ar pūlēm piecēlās. Bars resgaļu, skaļi kliegdami, dzenāja kādu apaļu priekšmetu, un tas viņam bija trā­pījis pa kāju. Puikas pajuka uz visām pusēm un nozuda aiz stūra putekļu mākonī. Pērkongrāvējs kunkstēdams lēnam atslīga uz soļa, Viņš pakus- tinēja kāju pirkstus un kā apburts nespeja no­vērst no tiem skatienu, acīmredzot brīnīdamies, ka tie kustas.

— Šie sasodītie puikas iedzīs mani kapā, — viņš noņurdēja. — Nekādas audzināšanas. Bijis es viņu vietā, tētiņš man ādu par acīm būtu no­maucis par tādiem stiķiem.

Dunkans pacēla bumbu.

— Kur viņi šito atraduši, šef? — viņš jautaja.

— Kaut kur tuksnesī, — Pērkongrāvējs atbil­dēja. — Mēs diezgan bieži atrodam izmētātus vis­visādus krāmus, it īpaši tur, kur kādreiz bijušas pilsētas. Mana cilts šādā veidā krietni vien pelnī­jās. Nejēgām tūristiem pārdeva senlietas.

— Bet, šef, — Dunkans iebilda, — tas nav vis nekāds metāllūžņu gabals. Ta ir robota smadzeņu kārba.

— Vai patiešām? — Pērkongrāvējs nopīkstēja.

— Patiešām gan, — Dunkans apliecināja. — Uzmctiet acis, rau, te, apakšā, sērijas numu­ram. — Viņš ciešāk nopētīja numuru un aiz pār­steiguma iesvilpās. — Iedomājieties vien! Šī kārba ir kādus trīs miljonus gadu veca! Tikai desmit ciparu. Šāgada modeļa numurs ir sešpadsmitzīmju skaitlis.

Dunkans, kļuvis domīgs, bridi paturēja kārbu rokās.

— Viņš taču būtu varējis pastāstīt mums inte­resantas lietas, — Dunkans sacīja. — Droši vien tas ir ļoti ilgi mētājies tuksnesī. Visus vecos mo­deļus pārdeva metāllūžņos pirms vairākiem gad­simtiem. Tie bija novecojuši, un pa to laiku bija radīti daudzi jo daudzi labāki. Ņemsim kaut vai emocijas. Pirms trim miljoniem gadu roboti emo­cijas nepazina. Ja mēs varētu pieslēgt šo kārbu …

— Jums taču ir robots, — virsaitis atgādināja,

Dunkans pārlaida vērtējošu skatienu Dženkirt- sam. Dženkinss pakāpās atpakaļ.

— Ne, nē, — viņš iebrecas. — Tikai ne to, ser! Jus nevarat ar mani ta apieties.

— Tas taču nebūs ilgi, — Dunkans centās viņu pārliecināt.

— Man tas nepatīk, — Dženkinss paziņoja.

— Nu nepavisam nepatīk.

— Dženkins! — Dunkans stingri uzkliedza.

— Tūlīt pat panāc šurp!

Gaisma līdzīgi naža asmenim caururba Filberta smadzenes — nepielūdzamā gaisma, kas iespiežas visur un aizmēž tūkstošiem gadu tukšuma. Filberts mēģināja aizvērt acis, taču smadzenes pārāk gausi reaģēja uz pavēlēm. Nesaudzīgā gaisma žilbināja. Pēc tam līdz viņam atplūda skaņas — biedējošas skaņas. Viņš zināja, ka tās kaut ko nozīmē.

Galu galā acu aizvari aizdarījās ciet, un Fil­berts sastinga, nogaidīdams, kamēr acis apradīs ar gaismu. Drīz vien viņš tās mazlietiņ pavēra. Un atkal gaismai atbalsojās sāpes, bet šoreiz tās ne­bija tik griezīgas. Lēnītiņām viņš pacēla aizvarus. Acu priekšā viss dubultojās, izplūda kā miglā. No jauna bija dzirdamas nezkādas skaņas, tās plēsa pušu bungādiņas. Beidzot viņš skaidri saprata vārdu:

— Celties!

Pavēle nonāca līdz apziņai. Kustību centri lēnām, nedroši atsāka darboties, un Filberts izslē­jās taisni. Viņš sagrīļojās, cenzdamies saglabāt līdzsvaru. Apziņas pēkšņā pārvietošana no sapņu pasaules reālajā dzīvē bija biedējoša. Robots no­stādīja fokusā acu lēcas. Viņš ieraudzīja ciemu. Aiz tā bija redzams mazs dīķītis, bet tālāk — kailu

pauguru rindas. Kā gigantisku trepju pakāpieni tie slējās melnajās debesīs, kur karājās liela, sarkana Saule. Robota priekšā stāvēja vairāki cilvēki. Viens no viņiem bija ievīstīts kožokādās, un uz krūtīm viņam kuļājās skābekļa maska.

— Kas tu esi? — kažokādās tērptais jautāja.