KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

— Jā, tagad sāku atcerēties grāmatu, — Dun­kans sacīja. — Man pat nāk atmiņā, ka roboti atlidoja uz Veco Zemi, jo uzskatīja, ka viņiem

Vajadzētu sākt ar to pašu planētu, kas ir cilvēces šūpulis. It kā iedvesmas dēļ.

— Gluži pareizi, — robots teica. — Uz papīrā viss bija lieliski, bet patiesībā tik gludi vis ne­gāja. Sis stulbais rakstnieks bija aizmirsis tikai vienu. Aizmirsis, ka cilvēki, pirms atstāja Zemi, to smalki aptīrīja, izsūknēja visu naftu, ieguva visu rūdu un izcirta visus mežus. Planēta bija kļuvusi kaila kā biljarda bumba. Uz tās nepalika nekā. Meklējot naftu, mēs ierīkojām urbumus, — ne lāses. Tāpat ar minerāliem. Te gluži vienkārši nav no kā radīt civilizāciju.

Bet tas vēl nav viss. Pats drausmīgākais, ka vēl viena robotu grupa pošas uz kādu pamestu pasauli. Mums šis nodoms jāaizkavē, jo viņiem neies labāk kā mums. Tāpēc arī esam tik priecīgi, ka mūs atradāt.

— Bet mēs nemeklējām jūs, — Dunkans iebilda. — Mēs meklējām robotu, vārdā Filberts.

— Mēs sagūstījām jūsu Filbcrtu. Daži bija pa­manījuši viņu barhānos un nosprieduši, ka kāds mūsējais mēģina aizlavīties projām. Tāpēc šo no­tvēra, bet jūs ar viņu varat darīt, ko gribat. Viņš mums nav vajadzīgs. Tāds kā jucis. Tik tikko mūs nepadarīja trakus ar pasaciņām par saviem varoņdarbiem.

— Labi, — Dunkans sacīja. — Vediet viņu ārā.

— Bet kā būs ar mums?

— Kā būs ar jums?

— Jūs ņemsiet mūs atpakaļ, ja? Šeit taču mūs nepametīsiet?

— Laikam vajadzētu gan jūs atstāt, lai vārā­ties te paši savā sulā kā zināt, — Dunkans sacīja.

— Nu, ko, — robots atteica. — Tādā gadījumā jūs nedabūsiet Filbcrtu. Tiesa, viņš mums apnicis ka rūgta nave, taču mes viņu izjauksim un izme­tīsim tuksnesī.

— Pag, — Dunkans iesaucās, — jums nav tie­sību to darīti

— Ņemiet mūs līdzi — un Filberts piederēs jums.

— Bet man nav vietas! Vienā kuģī jūs visi gluži vienkārši nesaiesiet iekšā!

— Par to neraizējieties. Mēs cits citu atvieno­sim un savus ķermeņus atstāsim šeit. Tad jums būs jāņem līdzi tikai mūsu smadzenes.

— Bet paklausieties, es taču nevaru uz to ielais­ties. Galaktiskais izmeklēšanas birojs mani ares­tēs. Viņi domā, ka jūs ir nozagusi banda, kuru šie dēvē par «Robotu nolaupītājiem». Ko var zināt, vēl noturēs mani par tās vadoni.

— Ja tā notiks, — robots sacīja, — mēs lieci­nāsim jums par labu. Visu atklāti izstāstīsim un paglābsim jūs. Bet, ja jūs nogādāsiet mūs atpakaļ un jūs nearestēs, tad varēsiet paziņot, ka esat mūs izglābis. Mēs neprotestēsim. Nudien, mister, esam gatavi uz visu, lai vien tiktu no šejienes projām.

Dunkans kļuva domīgs. Robotu priekšlikums viņam nebija pa prātam, taču citas izejas vairs nebija.

— Nu, kā tad paliek, — robots prasīja, — vai jāsāk izjaukt Filbertu vai jūs ņemsiet mūs līdzi?

— Lai notiek, — Dunkans nopūtās. — Stiepiet Filbertu šurp.

Dunkans triumfējoši pavicinaja jauno žurnālu Filbertam gar degunu.

— Paskat vien! — viņš līksmi iesaucās. — Uz vāka un tā tālāk. Un vēstuļu pārpilnā lasītāju atsauksmju sleja, kur slavēts pēdējais stāsts. Jā, draudziņ, mēs radām īstus šedevrus!

Filberts nožāvājās un zobgalīgi uzrauca savas dzelzs uzacis.

— Mēs? — viņš jautāja.

— Protams, mēs … — Dunkans iesāka, bet ap­klusa un uzmeta iznīcinošu skatienu robotam.

— Vadzi, tu skārda bundža, labāk atmet šo augst­prātīgo toni. Jau tāpat esi man pagalam apnicis.

— Pirms jūs mani atradāt, jums neizdevās pār­dot nevienu stāstu, — Filberts aizvainots iebilda,

— un jūs to zināt. Kad man piešķirs pašam savu lappusi? Kad jūs beigsiet plūkt viens pats visus laurus?

Dunkans aiz sašutuma taisni vai palēcās.

— Cik gan par to var runāt?! Es taču rūpējos par tevi, vai ne? Tu dabū visu, ko vēlies. Bet stās­tus rakstīšu tikai es! Netaisos sadarboties ar kaut kādu robotu. Vai saprati? Un diezgan.

— Ko lai dara, — Filberts teica. — Tādā ga­dījumā jūs no manis vairs neizdabūsiet nevienu stāstu.

— Pagaidi vien, iesēdināšu tevi atpakaļ Vilbura vecajā korpusā, — Dunkans piedraudēja. — Pa- kluburēsi tajā kādu nedēļu, tad dziedāsi citu dziesmu.

— Bet, ja es izstāstīšu jums jaunu notikumu, — Filberts sāka kaulēties, — vai nopirksiet man to lielisko korpusu, kuru mēs nesen redzējām vei­kalā? Negribu, ka meičas mani uzskatītu par ne­vīžu.

— Jauns korpuss tev taču nemaz nav vaja­dzīgs! — Dunkans iesaucās. — Tev to ir jau savs desmits!

— Nu, labi, — Filberts sacīja, izspēlēdams gal­veno trumpi. — Es kādu palūgšu, lai mani izjauc un paslēpj, tā droši vien būs pat labāk. Mazā' kais, neviens mani netraucēs.

— Padodos, — Dunkans norūca, atzīdams savu sakāvi. — Ej un nopērc jaunu korpusu. Ja vēlies, pērc divus. Lai tikai tu būtu apmierināts.

— Re, tā jau pavisam cita valoda, — Filberts sacīja. — Turklāt jūs ietaupīsiet šī korpusa eļļo­šanai un tīrīšanai nepieciešamo naudu, tāpēc nav ko šķendēties.

Čaks Doils gāja gar augstu ķie­ģeļu sienu, kas atdalīja Dž. Ha- varda Metkalfa pilsētas māju no vulgārās īstenības, un pēkšņi ieraudzīja, ka pāri sienai pār­lido divdesmitdolāru naudaszīme. Ievērojiet, Doils nav no tiem, kas skatīsies muti atplētis, •— viņš jau ir aplau­zis ragus šajā brutālajā pasaulē. Un, kaut gan neviens neteiks, ka Doils ir gudrības iemiesojums, par muļķi viņu arī nevarētu saukt. Tāpēc nav jā­brīnās, ka, redzēdams naudu ielas vidū, viņš to steigšus pacēla.

Viņš pameta acis atpakaļ, lai pārbaudītu, vai netiek uzmanīts. Varbūt kāds nolēmis šādi pajo­kot vai, vēl sliktāk, naudu atņemt?

Taču diez vai viņu uzmanīja: šajā pilsētas daļā katrs darīja savu darāmo un pielika visus spēkus, lai arī pārējie rīkotos tāpat. To krietni vien veicināja augstās sienas. Un iela, kur Doils dzīrās piesavināties banknoti, vaļsirdīgi runājot, nebija nekāda lielā, tā bija nomaļa ieliņa, kas šķīra Metkalfa rezidences ķieģeļu mūri un baņķiera Dž. S. Grcga žogu. Doils bija novietojis tur savu automobili, jo bulvārī, pret kuru bija pavērstas māju fasādes, nebija atradis brīvu vietu.

Tā kā neviena neredzēja, Doils nolika fotoapa­rātus zemē un sāka dzīties pakaļ naudaszīmei, kas lidinājās virs ieliņas. Viņš satvēra banknoti tik veikli kā kaķis peli un tieši tai brīdī ievēroja, ka tā nav vis nekāds dolārs un pat ne piecdolāru zīme, bet ir visīstākie divdesmit dolāri. Papīrs čaukstēja vien — tas bija gluži' jauns un vēl spī­dīgs. Maigi satvēris to pirkstos, Doils nolēma do­ties pie Benija un, atzīmējot kolosālo veiksmi, iemest kādu lāsīti.

Ieliņā uzvēdīja viegla vēja pūsma, un nedau­dzajiem kokiem šaipus, tāpat kā neskaitāmajiem viņpus sētām un žogiem, kur tie auga apcirptās pļaviņās, lapotne šalkoja līdzīgi klusinātam sim­foniskajam orķestrim. Saule gaiši mirdzēja, no lietus nebija ne miņas, un gaiss bija tīrs un spir­dzinošs un pasaule brīnumjauka. Un ar katru mirkli tā kļuva arvien jaukāka.

Jo pāri Metkalfa rezidences sienai, sekojot pir­majai naudaszīmei, vējā jautri diedamas, lidinā­jās vēl citas.

Doils tās ieraudzīja un brīdi stāvēja kā sastin­dzis, viņam iepletās acis un aizrāvās elpa. Bet nākamajā mirklī viņš jau ar abām rokām tvēra naudu un bāza kabatās, baidīdamies, ka tik kāda banknote neaizlido. Viņš bija pārliecināts, ka, līdzko šī nauda būs savākta, tā jābēg projām ko nagi nes.