KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

Tie apspriedās — katram uz krūtīm uzliesmoja un dzisa nesaprotamas zīmes. Pēc tam viņi, pa­griezušies pret Doilu, nostājās rindā plecu pie pleca.

«MĒS NEVARAM.»

«MĒS ESAM NOSLĒGUSI VIENOŠANOS.»

«ESAM DEVUSI VĀRDU.»

«MĒS AUDZĒJAM NAUDU.»

«METKALFS TO IZPLATA.»

— Es gan neizplatītu, — Doils sacīja. — Varu pat apsolīt, ka to nedarīšu. Paturēšu naudu sev.

«NEIES TĀ LIETA,» rolla Nr. 1 paziņoja.

— Kas ta par vienošanos ar Metkalfu? Kāpēc jūs to noslēdzāt?

«AIZ PATEICĪBAS,» rolla Nr. 2 sacīja.

— Neazejiet mani. Būt pateicīgiem Metkal- fam …

«VIŅŠ MŪS ATRADA.»

«VIŅŠ MŪS IZGLĀBA.»

«VIŅŠ MŪS AIZSARGĀ.»

«UN MĒS VIŅAM PRASĪJĀM: KO VARAM JŪSU LABĀ IZDARĪT?»

— Aliā, un viņš teica: izaudzējiet man nedaudz naudas.

«VIŅŠ TEICA, KA PLANĒTAI NEPIECIE­ŠAMA NAUDA.»

«VIŅŠ TEICA, KA NAUDA PADARĪS LAI­MĪGUS VISUS TEV LĪDZĪGOS PLUKATAS.»

— Lika drusciņ pagaidīt! — Doils ar sašutumu sacīja.

«MĒS TO AUDZĒJAM.»

«VIŅŠ IZPLATA.»

«KOPĒJIEM PŪLIŅIEM MĒS PADARĪSIM VISU PLANĒTU LAIMĪGU.»

— Nē, paskat vien, cik jauka misionāru kompā­nija!

«MĒS TEVI NESAPROTAM.»

— Misionāri. Cilvēki, kas noņemas ar visādiem labdarības pasākumiem. Veic labus darbus.

«MĒS ESAM DARĪJUSI DAUDZ LABA UZ NESKAITĀMĀM CITĀM PLANĒTĀM. KĀPĒC GAN LAI SEIT NEDARĀM LABUS DARBUS?»

— Kads tam sakars ar naudu?

«TĀ TEICA METKALFS. VIŅŠ TEICA, KA UZ PLANĒTAS VISA KĀ IR PIETIEKAMI, VIENĪGI NAUDAS TRŪKST.»

— Bet kur palika pārējie rollas, kuri ir pazu­duši?

«VINI NEBIJA AR MIERU.»

«VINI AIZGĀJA PROM.»

«MĒS ĻOTI UZTRAUCAMIES, NEZINĀM, KAS AR VIŅIEM NOTICIS.»

— Jus nevarejat vienoties, vai ir vērts audzēt naudu? Pārējie droši vien domāja, ka labāk au­dzēt ko citu?

«MĒS NEESAM VIENISPRĀTIS ATTIECĪBĀ UZ METKALFU. VIŅI UZSKATA, KA METKALFS

MŪS KRĀPJ. BET MĒS DOMĀJAM, KA VINS IR AUGSTSIRDĪGS CILVĒKS.»

«Ir nu gan kompānijā!» Doils nodomāja. «Neko teikt, augstsirdīgs cilvēks!»

«ESAM PIETIEKAMI RUNĀJUSI. TAGAD PALIEC SVEIKS.»

Ka pēc komandas visi rollas pagriežas un devas pa nogāzi atpakaļ uz dārzu.

— Ei, jūs! — Doils iesaucās, pielēkdams kājās.

Aiz muguras bija dzirdama šalkoņa, un viņš

apcirtās apkārt.

Nātres bija sacēlušās augšā un taciņa aizvēru­sies.

— Ei, jūs! — Doils atkal iesaucās, taču rollas nepievērsa viņam nekādu uzmanību. Tie gāja tālāk.

Doils staveja nomīdītaja laukumiņa, un visap­kārt kā siena augšup slējās nātres — to lapas saulē spīdēja vien. Nātres auga kādas simt pēdas platā joslā gar žogu un sniedzās Doilam līdz ple­ciem.

Protams, cilvēks var izlauzties cauri nātrēm. Tās var pašķirt ar zābakiem, samīdīt, tomēr laiku pa laikam tās dzeldēs un, kamēr izkļūsi ārā, būsi caurcaurēm sadzeldēts. Un vai vispār viņš grib izkļūt no šejienes?

Galu galā, viņa stāvoklis nebūt nebija sliktāks kā agrāk. Varbūt pat labāks. Viņš taču bez sarež­ģījumiem bija ticis cauri nātrēm. Tiesa, rollas viņu nodevīgi bija šeit atstājuši.

Nav nekādas jēgas tagad doties atpakaļ, viņš domāja. Jo tik un tā, lai tiktu līdz žogam, nāksies atgriezties pa to pašu ceļu.

Viņš neuzdrošinājās rāpties pāri žogam, iekams nebija satumsis. Bet citur arī nebija, kur dēties.

Uzmanīgi noskatījis žogu, viņš saprata, ka tikt

pāri nebūs viegli. Astoņas pēdas stiepļu režģa un augšpusē trīs kārtas dzeloņdrāšu, kas piestiprinā­tas pie slīpi uz iekšpusi pavērstiem balstiem.

Žogam otrā pusē auga vecs ozols. Bijusi Doilam virve, viņš būtu varējis to apmest ap ozola zariem, bet virves nebija, tāpēc vajadzēja iztikt bez tās.

Viņš pieplaka pie zemes un jutās bezgala nelai­mīgs. Miesa sūrstēja no moskītu dzēlieniem, roku bija apdedzinājušas nātres, kāja un nobrāzumi uz krūtīm smeldza, turklāt viņš nebija radis uztu­rēties tik spožā saulē. Bez tam vēl neganti sāka sāpēt zobs. Tā tik vēl trūka!

Viņš nošķaudījās. Sāpe atbalsojās galvā, un zobs iesmeldzās vēl stiprāk. «Savu mūžu neesmu redzējis tādas nātres,» viņš domāja, gurdeni aplū­kodams to spēcīgos stublājus.

Droši vien rollas bija palīdzējuši Metkalfam tās izaudzēt. Rollām tīri labi veicas ar audzēšanu. Ja jau tie bija pratuši izaudzēt naudas kokus, tad va­rēja radīt jebkurus augus. Viņš atminējās, kā rolla bija licis nātrēm nogulties un atbrīvot viņam taciņu. Laikam gan to bija izdarījis tieši rolla, jo vēja tikpat kā nebija, un, pat ja būtu bijis, tas vienalga nevarētu reizē pūst uz divām pusēm.

Viņš nekad nebija dzirdējis par rollām līdzī­gām būtnēm. Bet tie stāstīja kaut ko par labiem darbiem, ko paveikuši uz citām planētām. Lai ko šie būtu darījuši uz citām planētām, uz šīs viņi, bez šaubām, bija apvesti ap stūri.

Filantropi, viņš nodomāja. Varbūt misionāri no citas pasaules. Ideālistu kompānija. Un nu aizķē­rušies uz planētas, kas, iespējams, ne ar ko nav līdzīga citām pasaulēm, kurās tie bijuši.

Vai viņi maz saprot, kas ir nauda, viņš domīgi prātoja. Interesanti, kādas pasaciņas viņiem Met­kalfs sastāstījis?

Acīmredzot Metkalfs pirmais viņiem uzdūries. Būdams visai pieredzējis naudas lietās un attie­cībās ar cilvēkiem, viņš uzreiz bija aptvēris, kā var izmantot šo laimīgo tikšanos. Turklāt Metkal- fam ir organizācija, gangsteru banda, kas labi apguvusi pašsaglabāšanās likumus, un tā spēja nodrošināt slepenību. Viens cilvēks ar visu to netiktu galā.

Lūk, tā rollas tika galīgi apmuļķoti. Kaut neva­rētu teikt, ka tie ir muļķi. Šie iemācījušies valodu. Un ne vien sarunu valodu, bet arī rakstītmāku. Un turklāt ir gluži prātīgi. Rollas laikam gan ir pat gudrāki, nekā šķiet. Tie taču savā starpā sazi­nās bez skaņām un tomēr ir iemācījušies saprast cilvēku valodu.

Saule jau sen bija nozudusi aiz nātru audzes. Drīz metīsies krēsla, un tad mēs ķersimies pie lie­tas, Doils nodomāja.

Aiz muguras iešalcās nātres, un viņš pielēca kājās. Varbūt taciņa radusies atkal, viņš dru­džainā steigā gudroja. Varbūt tā rodas automā­tiski, noteiktās stundās.

Kaut kādā ziņā tā tas arī bija. Patiešām bija izveidojusies taciņa. Un pa to soļoja vēl viens rolla. Nātres viņa priekšā pašķīrās un aiz mugu­ras tūliņ saslējās.

Rolla pienāca pie Doila.

«LABVAKAR, PLUKATA.»

Tas nevarēja būt automobiļa bagāžniekā ieslēg­tais rolla. Šis, jādomā, bija viens no tiem, kuri bija atteikušies piedalīties naudas lietā.

«VAI TU ESI SLIMS?»

— Visas maliņas niez, — Doils sacīja, — un zobs sāp, un šķaudot šķiet, ka galva plīsīs pušu.

«VARU SALABOT.»

— Protams, tu vari izaudzēt aptiekkoku, kuram uz katra zara būs tabletes un marles saites, un visādi citi nieki.

«TAS IR ĻOTI VIENKĀRŠI.»

— Nu labi, — Doils noteica un apklusa. Viņš domāja, ka rollam patiešām tas var būt visai vien­kārši. Galu galā, vairumu zāļu iegūst no augiem, un neviens taču nevar līdzināties rollām ērmīgu augu audzēšanā.

— Tu vari man palīdzēt, — Doils dedzīgi sa­cīja. — Tu spēj izārstēt dažādas slimības. Tu pat vari atrast pretvēža līdzekli un izgudrot kaut ko sirds slimību ārstēšanai. Ņemsim, piemēram, kaut vai parastu saaukstēšanos …

«PIEDOD, DRAUGS, BET MĒS NEGRIBAM IELAISTIES AR JUMS NEKĀDĀS DARĪŠANĀS. JOS ESAT MŪS PADARĪJUŠI PAR AP­SMIEKLU.»