KLIFORDS Saimaks: NAUDAS KOKS

Uzmanīgi pavērojot amerikāņu mūsdienu, pro­tams, tikai nopietni ņemamo zinātnisko fantas­tiku, nākas atzīt, ka vienā jautājumā Azimovam un Makreinoldsam ir taisnība, proti, darbu ar konstruktīvu pieeju rītdienai, darbu, kuri viestu cerības, ka nākamība būs citāda, labāka nekā šodiena, tajā nemaz nav.

Tomēr jādomā, ka cēlonis sociālo utopiju trū­kumam amerikāņu fantastikā slēpjas daudz dzi­ļāk un tam ir vairāk aspektu, nekā šķiet Makrei­noldsam.

Nebūt ne pēc visu amerikāņu rakstnieku pār­liecības «mūsdienu sociālie institūti ir tik pilnīgi, ka jebkuras pārmaiņas tajos iespējamas tikai uz slikto pusi». Mēs zinām, ka tieši mūsdienu so­ciālie institūti un tā sauktais amerikāniskais dzī­ves veids tiek bargi un objektīvi kritizēti Reja Bredberija, Frederika Pola, tā paša Azimova, nu, un, protams, KJiforda Saimaka darbos. Bet, raugi, nākamību bez visspēcīgās naudas varas, nākamību, kas brīva no bailēm bezdarba dēļ, brīva no nežēlīgās konkurences — jo līdz labklā­jībai izlaužas tikai tas, kam ir spēcīgi muskuļi —, nākamību, kurā nepastāv cilvēka materiālā atka­rība no citiem, — šādu nākamību pat viņi, šie rakstnieki humānisti, negrib, drīzāk gluži vien­kārši nespēj iedomāties. Un tieši tāpēc viņi savos darbos attēlo «amerikāniskā dzīves veida» status quo uz Zemes arī pēc tūkstoš gadiem vai pārceļ mūs uz kādu citas galaktikas planētu, ko no mūsējās šķir desmitiem miljonu gaismas gadu.

Arī Saimaks nespēj izrauties no ierasto sociālo priekšstatu gūsta. Viņš veic ceļojumus laikā un telpā ar daudzkārt lietotiem, stipri vien apbružā­tiem segliem.

Iztēlojieties laiku, kad cilvēki dzīvos ne tikai uz Zemes, bet būs ieņēmuši arī teritorijas, kas atrodas pusmiljona gaismas gadu attālumā cita no citas… Taču viņu iedzīvošanās kāre paliks nesatricināma. «Šajā gadījumā mēs esam med­nieki, kas dzenas nevis pēc zelta, vergiem vai ka­žokādām, bet pēc visa, kas gadās pa ķērienam. Reizēm atgriežamies tukšām rokām, bet daž­kārt — ar trofejām. Galu galā parasti puse uz pusi vien iznāk — kaut kas līdzīgs vidējai darba algai. Taču mēs joprojām turpinām iebrukumus, cerēdami, ka laimīgs gadījums padarīs mūs par miljardieriem.» («Naudas žūksnis»)

«Jo ir jau pagājuši divsimt gadi, kopš Kupera priekšteči vieni no pirmajiem aizlidoja apgūt Marsu.» («Dienesta specifika»)

Tātad jau apritējis divsimt gadu kopš tā laika, kad daļa Zemes iedzīvotāju pārcēlušies uz Marsu un pārvērtuši to par visai labiekārtotu un pilnīgi patstāvīgu Zemes koloniju.

Taču šodien mēs vēl neesam pat aizkļuvuši līdz Marsam! Tas nozīmē, ka stāstā «Dienesta specifika» aprakstītos notikumus Saimaks pārcē­lis kādus trīssimt gadus uz priekšu. Un tomēr: «Ieraksts darba grāmatiņā, rājiens personiskajā lietā — tas ir viss, kas nepieciešams, lai cilvēkam sabojātu karjeru, lai uz mūžu sagrautu visas ce­rības un viņu pašu nolemtu izraidīšanai uz svešu planētu.» Vai arī: «Šaura, draņķīga istabele.

Toties lēta. Pienāks diena, kad ari tāda nebūs pa kabatai. Nauda ir pie beigām, un, kad pēdējā būs iztērēta, vajadzēs meklēt darbu, vienalga, kādu.» Mūsu priekšā paveras iziruši karjera, bezdarba k draudi, mūžīgā problēma, kur lai ņem naudu, — un tas pēc trīssimt gadiem kā uz Zemes, tā uz Marsa! Tālas nākotnes cilvēks dzelžainā dolāru tvērienā, kas žņaudz, žņaudz, žņaudz ..,

Bet brīnumjaukajā stāstā «Aiz upes, meža malā», kam ir mazliet rūgtena kritušu rudens lapu piegarša un ko es ierindoju blakus labāka­jām Bredbcrija liriskajām novelēm, lasām: «… nedomāju, ka no tava plāna kas varētu iznākt. Nepagūsim. Ienaidnieks mūs aplencis, mums gluži vienkārši nav laika.»

Tātad atkal karš! Nesaudzīgais, visu iznīcinošais karš, no kura varbūt iespējams paglābties vie­nīgi … pagātnē.

Inženieris Forbss, Laika pārvaldes ierēdnis, drudžainā steigā aizsūta savus bērnus Polu un Elīnu uz fermu pie tāltāliem senčiem deviņpa­dsmitā gadsimta beigās. «… padomā,» inženie­rim raksta viņa brālis Džeksons, «kādu sajukumu tu radīsi šo divu labsirdīgo cilvēku dvēselēs, kad viņi sapratīs, kas par lietu. Viņi mīt savā klu­sajā pasaulītē, mierīgā, veselīgā. Mūsu neprātīgā laikmeta dvesma sagraus visu viņu dzīvi, visu ticību.» Bet, lūk, vēstules pēdējās rindas: «Ja es te pagūšu visu pabeigt un izkulšos no šejienes, tad būšu kopā ar tevi, kad pienāks gals.»

Tāpēc arī Saimakam rītdiena šķiet esam «nā­kotnes lamatas», kurās ieslēgti «nabaga cilvēki, nabaga izbiedētie bērni», tas ir, tāda, bet varbūt arī vēl sliktāka, nekā pēc vidusmēra amerikāņa priekšstatiem izskatās šodiena ar pārmērīgi smago nodokļu nastu, nekārtībām biržā, mākslīgi

kultivētajām bailēm 110 kodoltermiskā kara u. tml. Sis trūkums vai, maigāk izsakoties, para­dums modelēt nākotni ar standarttrafareta palī­dzību, proti, ar šodienas Amerikas dzīves īste­nību, raksturīgs lielum lielajam vairumam ameri­kāņu rakstnieku fantastu un, starp citu, arī Saimakam.

Bet, par spīti Saimaka kļūdām socioloģijas jomā, mēs viņa personā tiekamies ar ievērojamu un interesantu rakstnieku, kurš stingri un kon­sekventi aizstāv savu pārliecību.

Te vispirms jāpievēršas hipotētiskajai problē­mai par kontaktiem starp cilvēkiem un citplanētu civilizāciju pārstāvjiem.

Stāstā «Tikšanās uz Merkura» savstarpējās saprašanās jomā starp cilvēkiem, kuri nokļuvuši uz Merkura, un aborigēniem — enerģijas kon­centrātu krāsainu gaisa balonu izskatā — vēl daudz ko varētu vēlēties, turpretī garajā stāstā «Neaptverami plašais pagalms» rakstnieks jau iezīmē lietišķa kontakta īstenošanas ceļus starp Zemes iedzīvotājiem un atnācējiem. Sie ceļi ved abpusēji izdevīgas tirdzniecības, informācijas apmaiņas sfērā u. tml. Ar vienu vārdu sakot, mie­rīga līdzāspastāvēšana!

Jāuzsver, ka šā kontakta praktisko īstenošanu Saimaks parasti uztic vienkāršajiem amerikā­ņiem, tādiem kā mehāniķis Hairams Tens («Ne­aptverami plašais pagalms») vai fermeris Beilzs («Operācija «Skunkss»»). Taču, tiklīdz šajā lietā iejaucas augsti kungi — ANO pārstāvis vai Pen­tagona pulkveži un ģenerāļi —, viss ir pagalam un līdzāspastāvēšana, izrādās, ir apdraudēta. Rakstnieks acīmredzot netic «to, kam rokās ir vara» labajai gribai un neskopojas ar asiem ironiskiem epitetiem un raksturojumiem.

Ir vērts dažus vārdus sacīt arī par «Naudas koku». Tajā darbojas rollas — atnācēji no citas planētas — un vienkāršs amerikāņu puisis Caks Doils. Pēc biznesmeņa Metkalfa padoma rollas sākuši audzēt fantastiskus naudas kokus, tādē­jādi cerēdami cilvēci padarīt laimīgu. Taču, sa­pratuši, ka Metkalfs viņus piekrāpis, gluži vien­kārši iebāzdams savā kabatā to izaudzētos do­lārus, rollas pamet Zemi.

Caks Doils, kurš nejaušības pēc ir klāt, kad rollu kuģis lido projām, sarūgtināts saka: «Ja tie būtu satikuši nevis Metkalfu, bet kādu citu, kas lauza galvu ne tikai par dolāriem vien, uz Zemes varbūt rindām augtu koki un krūmi, kuri dotu cilvēcei visu, par ko tā sapņo, — līdzekļus pret ikvienu slimību, īstus līdzekļus pret naba­dzību un bailēm. Un varbūt arī daudz ko citu, ko mēs nespējam ne iedomāties… Viņš turpināja ceļu, domās pārlikdams, ka cilvēces cerības, alka­tības un naida sagrautas, tā arī nav piepildīju­šās.»

Sis jautrais, spēcīga vienkāršās tautas humora apdvestais stāsts pēkšņi pieaug spēkā un liek lasītājam izdarīt pavisam bēdīgus secinājumus: alkatība un naids sagrauj cilvēces cerības.