KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

— Aha, tatad tu esi viens no tiem, kuri aiz­bēga, — Doils satraukti ieteicās. — Tu izprati Metkalfa spēli…

Bet rolla vairs neklausījās. Tas saspringa, iz­stiepās garāks un tievāks, un lūpas tam savilkās, it kā gatavojoties kliedzienam. Tomēr rolla neiz- dvesa ne skaņas. Ne skaņas, taču Doilam, šķiet, sāka klabēt zobi. Tas bija pārsteidzoši — krēslas klusumā, kur tumstošajos kokos klusi žūžoja vējš, šalca nātres un tālumā, atgriežoties uz ligzdu, kliedza putns, bija noskanējis tāds kā šausmu kliedziens.

Sētas otrā pusē dzirdēja soļu troksni, un biezē­jošajā mijkrēslī Doils ieraudzīja piecus rollas, kas traucās lejup pa nokalni.

Kaut kas notiek, Doils domāja. Viņš bija par to pārliecināts. Viņš izjuta šī brīža nopietnību, bet nesaprata, ko gan tas varētu nozīmēt.

Rolla, kas stāvēja viņam blakus, bija raidījis kaut ko kliedzienam līdzīgu, taču tā bija pārāk augsta skaņa, lai to spētu uztvert cilvēka auss, un tagad, padzirdējuši šo kliedzienu, rollas no dārza skrēja šurp.

Pieci rollas sasniedza žogu un nostājās rindā gar to. Uz krūtīm visiem zaigoja dzimtās valodas neizprotamās zīmes un burti. Arī uz tā rollas krū­tīm, kurš atradās blakus Doilam, mirdzēja neiz­protamas zīmes, kuras mainījās tik ātri, ka šķita dzīvas.

Tā ir ķilda, Doils domāja. Pieci rollas aiz sētas strīdējās ar to, kurš atradās ārpusē, un varēja just, ka strīdiņš ir visai ass.

Bet viņš jutās šeit kā nejaušs garāmgājējs, kas nevijus iekļuvis ģimenes skandāla burzmā.

Rollas vicināja rokas, un nokrēslī, kas metās arvien tumšāks, zīmes uz viņu krūtīm likās spo­žākas.

Naktsputns iekliegdamies aizlidoja pāri viņiem, un Doils pacēla galvu, lai paskatītos, kas tas par putnu, un tajā pašā mirklī ieraudzīja cilvēkus, kuri skrēja uz žoga pusi. Viņu silueti bija skaidri sare­dzami gaišajā debess fonā.

— Ei, jūs, skatieties taču! — Doils sauca, un pats jutās pārsteigts, kāpēc kliedz.

Viņu izdzirdējuši, pieci rollas apgriezās, un tiem uz krūtīm parādījās vienādi uzraksti, it kā tie pēkšņi būtu par visu vienojušies.

Kaut kas nobrakšķēja, un Doils atkal pacēla galvu. Viņš redzēja, ka vecais ozols, kā milzu rokas grūsts, sāk liekties uz žoga pusi. Koks slīga arvien ātrāk un ātrāk, līdz beidzot ar sparu trie­cās žogam virsū. Doils saprata, ka laiks bēgt.

Viņš kāpās atpakaļ, taču kājas vairs neatrada zemi. Mirkli viņš centās saglabāt līdzsvaru, bet

nespēja un ievēlās bedrē. Tūlīt virs galvas atska­nēja rībiens un milzīgais koks, sadragādams žogu, nogāzās zemē.

Doils gulēja pavisam klusi, neuzdrošinādamies pakustēties. Izrādījās, ka viņš ir iekritis kādā grāvī. Tas bija sekls, ne dziļāks par trim pēdām, bet kritiens bija bijis neveiksmīgs, un viņam mu­gurā tik tikko neiedūrās ass akmens. Pāri galvai pārkārās sīku un lielu zaru mudžeklis — ar savu galotni ozols bija aizsedzis grāvi. Pa tā zariem garām paskrēja rolla. Tas skrēja veikli un nedzir­dami.

— Tie aizdrāzās turp, — kāds teica. — Uz mežu. Nebūs viegli tos sameklēt.

Par atbildi atskanēja Metkalfa balss:

— Tie jāatrod, Bili. Mēs nevaram pieļaut, ka šie aizbēg.

Pēc brītiņa Bills noteica:

— Nesaprotu, kas šiem lēcies. Šķita, ka tie ir ar visu apmierināti.

Metkalfs nolamājās:

— To visu ievārījis fotogrāfs. Nu, tas pats pui­sis, kurš uzrāpās kokā un man izmuka. Es nezinu, ko viņš ir pastrādājis un ko vēl pastrādās, taču varu apzvērēt, ka viņš te ir iejaukts. Un kaut kur tepat tuvumā atrodas.

Bills pagājās gabaliņu nostāk, un Metkalfs sa­cīja:

— Ja jūs viņu sastopat, tad ziniet, kas darāms.

— Protams, bos.

— Vidēja auguma, tāds mazliet ķerts.

Abi nozuda. Doils dzirdēja, kā viņi spraucās cauri nātrēm, gānīdami tās pēdīgiem vārdiem.

Doils nodrebinājās.

Viņam jātiek no šejienes laukā, un pēc iespējas ātrāk, jo drīz vien uzlēks mēness.

Metkalfs un viņa puiši netaisās dzīt jokus. Viņi nedrīkst pieļaut, ka šādā lietā tos apmuļķo. Ja tie viņu pamanīs, tad šaus bez brīdinājuma.

Tagad, kad visi ķer rollas, viņš varētu nemanīts ielavīties dārzā. Kaut gan Metkalfs droši vien ir atstājis savus ļaudis sargāt kokus.

Doils mazliet padomāja un atteicās no šādas ieceres. Viņa stāvoklī visprātīgāk bija pēc iespē­jas ātrāk aizkļūt līdz mašīnai un tikt tālāk no šejienes.

Viņš uzmanīgi izrāpās no grāvja. Kādu laiku nogaidīja, paslēpies zaros, un ieklausījās. Ne skaņas.

Viņš devās cauri nātru laukam pa cilvēku iemīto taciņu.

Un metās skriet pa nokalni uz mežu. Priekšā atskanēja sauciens, un Doils apstājās, sastinga. Tad atkal skrēja tālāk, sasniedza krūmāju un pa­slēpās.

Te pēkšņi viņš ieraudzīja, kā, paceldamies virs koku galotnēm, no meža iznirst kāds neskaidrs siluets. Tajā atvizēja pirmie mēness stari. Augš­pusē siluets bija smails, bet uz leju paplašinājās, — vārdu sakot, tas atgādināja lidojošu Ziemassvētku eglīti, kas atstāj aiz sevis mirdzošu svītru.

Piepeši Doilam atmiņā uzausa tik cieši savītais aizsprostojums gravā. Un tad viņš saprata, kas ir šī pa gaisu lidojošā egle.

Rollas strādā ar augiem kā cilvēki ar metālu. Ja jau tie bija spējuši izaudzēt naudas koku un paklausīgas nātres, tad kosmosa kuģa izaudzē­šana viņiem īpašas grūtības nevarēja sagādāt.

Kuģis, kā likās, pārvietojās lēni. No tā lejup nokarājās kaut kas tauvai līdzīgs, un tās galā kūļājās tāda kā lelle. Lelle raustījās un ik pa brī­dim iespiedzās.

Kāds mežā sauca:

— Tas ir boss! Bili, dari taču kaut ko!

Tomēr bija skaidrs, ka Bi 11s neko nevar izdarīt.

Doils izšāvās ārā no krūmiem un metās skriet. Tagad bija īstais laiks paslēpties no šiem ļaudīm. Viņi bija aizņemti ar bosu, kurš vēl arvien turējās pie tauvas — varbūt aiz kuģa enkurķēdes, bet varbūt aiz slikti pietauvotas apvalka daļas. Kaut gan, ievērojot rollu meistarību, diez vai varētu domāt, ka tie slikti pietauvojuši kādu kuģa daļu.

Viņš stādījās priekšā, kas bija noticis: Metkalfs, ieraudzījis, ka rollas kāpj kuģī, kliegdams un šau­dams metās pie tiem, un tieši tajā brīdī kuģis startēja, bet tauva, kas nokarājās no tā, cieši apvi­jās ap gangstera kājām.

Doils sasniedza mežu un drāzās lejup pa no­kalni, klupdams pret saknēm, krizdams un atkal celdamies augšā. Un skrēja, kamēr atsitās ar galvu pret koku, tā ka dzirksteles vien gar acīm pašķīda.

Viņš apsēdās zemē un pataustīja pieri, būdams pārliecināts, ka ir ielauzis galvaskausu. Asaras plūda straumēm un tecēja pāri vaigiem. Tomēr piere nebija ielauzta un neasiņoja, kaut gan de­guns bija stipri uztūcis.

Pēc tam viņš piecēlās un lēnām vilkās tālāk, taustīdams ceļu, jo, kaut gan mēness bija uzlēcis, zem kokiem valdīja necaurredzama tumsa.

Beidzot Doils aizkūlās līdz izžuvušajai strauta gultnei un gāja gar to. Atcerējies, ka Meibela gaida mašīnā, viņš pielika soli. Meitene droši vien ir pārskaitusies, Doils domāja, jo viņš taču bija solījies atgriezties, pirms iestāsies tumsa.

Viņš paklupa pret savijušos zaru pinkuli, kas bija palicis gravā. Ar roku pārvilka pār tā bezmaz vai pulēto virsmu un centās iedomāties, kas te pirms vairākiem gadiem bija noticis.

Kontroli zaudējis krītošs kosmiskais kuģis. Un nejauši tuvumā gadījies Metkalfs …

Sazin velns kas gan mūslaikos nenotiek, Doils prātoja.