KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

Ja tie būtu satikuši nevis Metkalfu, bet kādu citu, kas lauza galvu ne tikai par dolāriem vien, uz Zemes varbūt rindām augtu koki un krūmi, kuri dotu cilvēcei visu, par ko tā sapņo, — līdzek­ļus pret ikvienu slimību, īstus līdzekļus pret naba­dzību un bailēm. Un varbūt arī daudz ko citu, ko mēs nespējam ne iedomāties.

Bet tagad tie lido projām ar kuģi, ko uzbūvē­juši divi rollas, kuri nenoticēja Metkalfam.

Viņš turpināja ceļu, domās pārlikdams, ka cil­vēces cerības, alkatības un naida sagrautas, tā arī nav piepildījušās.

Tagad tie ir aizlidojuši. «Bet, paklau, visi taču nav projām! Viens rolla atrodas bagāžniekā.»

Viņš sāka soļot ašāk.

«Ko nu lai dara?» viņš gudroja. «Vai doties taisnā ceļā uz Vašingtonu? Vai uz VFR?»

Lai notiktu kas notikdams, palikušajam rollam jānonāk labās rokās. Jau tāpat zaudēts pārlieku daudz laika. Ja rolla tiksies ar zinātniekiem vai saistīsies ar valdību, tas var vēl paveikt visai daudz.

Doilu pārņēma uztraukums. Viņam ienāca prātā, ka rolla bija klaudzinājies pa bagāžnieku.

Ko tad, ja tas nosmaks? Bet ja nu tas bija gri­bējis pateikt ko svarīgu?

Slīdēdams uz oļiem, klupdams pret akmeņiem, viņš skrēja pa izžuvušo gultni. Biezs moskītu mā­konis lidoja pakaļ, bet viņš tā steidzās, ka nejuta dzēlienus.

Tur augšā Metkalfa banda aptīra kokus, noplū­cot miljoniem dolāru, Doils nodomāja. Tagad viņu

spēlīte ir beigusies, un viņi to zina. Viņiem nekas cits neatliek kā apraut kokiem lapas un pēc iespē­jas drīzāk pazust.

Varbūt, lai izaudzētu naudu, rollām koki nepār­traukti jānovēro.

Pēkšņi viņš uzgrūdās mašīnai, gandrīz pilnīgā tumsā apgāja tai apkārt un pieklaudzināja pie loga. Iekšā iespiedzās Meibela.

— Viss kārtībā! — Doils iesaucās. — Esmu atgriezies.

— Viss kārtībā, Čak? — viņa pārjautāja.

— Jā, — viņš nomurmināja.

— Esmu tik priecīga, •— viņa ar atvieglojumu sacīja. — Labi, ka viss kārtībā, jo rolla aizbēga.

— Aizbēga? Dieva dēļ, Meibel…

— Neļaunojies, Čak. Tas visu laiku klaudzināja un klaudzināja. Un man sametās žēl. Atvēru ba­gāžnieku un izlaidu šo ārā.

— Tātad rolla aizbēdzis, — Doils sacīja. — Bet varbūt tas kaut kur tepat tuvumā slēpjas tumsā …

— Nē, — Meibela nopūtās. — Tas aizdrāzās pa gravu. Bija jau tumšs, tomēr es metos tam pakaļ. Saucu, lai gan sapratu, ka nespēšu panākt. Man ļoti žēl, ka rolla aizbēga. Biju apsējusi viņam ap kaklu dzeltenu lentīti, un šis izskatījās tik piemī­līgs.

— Ka nu ne! — Doils sacīja.

Viņš domās kavējās pie rollas, kas lidoja izpla­tījumā. Tas dodas uz tālu sauli, aizvezdams sev līdzi cilvēces dižākās cerības, un ap kaklu tam plīvo dzeltena lentīte.

Pietiek izlasīt šajā krājumā ietvertos stāstus, lai ar dziļu pārliecību varētu apgalvot, ka Kli- fords Saimaks ir gudrs, labsirdīgs, ar patiesu humora izjūtu apveltīts cilvēks.

Gudrs, labsirdīgs un turklāt ar humora izjūtu. Rakstniekam šo īpašību ir vairāk nekā pietie­kami, ja tām pievienojas vēl viena, proti, talants. Bet Saimaks, pēc manas dziļākās pārliecības, ir viens no vistalantīgākajiem rakstniekiem un tā­pēc ierindojams amerikāņu fantastu pirmajā des­mitā.

Klifords Donalds Saimaks dzimis 1904. gadā ASV Viskonsinas štatā, kur arī ieguvis univer­sitātes izglītību. Pēc universitātes beigšanas izvēlējies žurnālista profesiju, viņš darbojās da­žādos laikrakstos Un pat tagad, būdams viens no visievērojamākajiem ASV rakstniekiem fantas­tiem, joprojām strādā laikrakstā «Minneapolis Star» par nodaļas redaktoru.

Rakstnieks dzīvo nevis pašā Mineapolisā, bet gan nelielā ciematā Minetukas ezera krastā. Ir precējies, viņam ir divi bērni un daži pavisam nevainīgi hobiji: makšķerēšana, rožu audzēšana, šahs un filatēlija.

Literāro darbību Saimaks sāka 1930. gadā. Trīsdesmit sešu gadu laikā viņš publicēja vai- rakus lielus romānus — «Gredzens ap sauli» (1951), «Pilsēta» (1952), «Vēl un vēlreiz» (1955), «Laiks ir visvienkāršākā lieta» (1961), «Viņi iet kā cilvēki» (1962), «Pārsēšanās sta­cija» (1963), «Visa dzīvība zajo» (1965) — un ne­skaitāmus īsos un garos stāstus, kuri iespiesti ASV lielākajos zinātniskās fantastikas žurnālos un pēc tam iznākuši atsevišķos izdevumos. Da­žiem viņa darbiem (romānam «Pārsēšanās sta­cija», garajam stāstam «Neaptverami plašais pagalms») piešķirta Hjūgo prēmija.

ASV prese pret Saimaku noskaņota labvēlīgi, un pazīstamais angļu prozaiķis Kingslijs Emiss, kas bieži vien uzstājas angļu un amerikāņu fan­tastikas pētnieka lomā, uzskata viņu par vienu no poētiskākajiem mūsdienu rakstniekiem fantastiem.

Tātad mūsu priekšā ir pilnīgi nobriedis vecā­kās paaudzes rakstnieks, kam ir savs viedoklis par mūsdienu svarīgākajiem notikumiem, rakst­nieks, kas aizsniedzis meistarības virsotnes un izstrādājis visai individuālu radošo rokrakstu. Tuvāka iepazīšanās ar viņu mūsu lasītājiem sa­gādās patiesu prieku.

Taču, pirms runājam par Saimaka daiļrades neapšaubāmām vērtībām, gribētos minēt dažas viņa vājās puses, kas ir raksturīgas, kaut arī da­žādā mērā, daudziem Rietumeiropas un ameri­kāņu literātiem.

Mums, rakstniekiem, kuri balstās uz sociālis­tiskā reālisma metodi, bieži vien pārmet: jūs nā­kotni redzat tādu kā iesaldētu — kā grandiozu, zilgi vizošu aisbergu, ko dēvējat par komunismu.

Šie pārmetumi liecina par tīri mehānisku, ne­vis dialektisku pieeju! Mēs patiešām uzskatām, ka komunisms ir vispilnīgākā sociālā formācija. Tomēr tas nemaz nenozīmē, ka mūsu priekšstats par komunismu ir absolūts un tātad nemainīgs. Mēs nākotnes sabiedrību skatām tās nepārtrauktā un bezgalīgā attīstībā un nepavisam nevēlamies nākamību ieslēgt stingrajos jau sasniegtā rām­jos. Mēs esam cieši pārliecināti, ka aiz laba se­kos vēl kas labāks, bet aiz tā — vēl kas pilnī­gāks. «Mēs nepavisam neuzskatām Marksa teo­riju par kaut ko pabeigtu un neaizskaramu,» rakstīja V. I. Ļeņins, «gluži otrādi, mēs esam pārliecināti, ka tā ir likusi stūrakmeņus tai zināt­nei, kas sociālistiem jāvirza tālāk visos virzie­nos, ja viņi negrib atpalikt no dzīves.» [2]

Un mūsu strīdam ar amerikāņu kolēģiem drī­zāk ir filozofisks, nevis socioloģisks raksturs. Tas ir jautājums: vai zem zvaigznēm viss ir mūžīgs un nemainīgs?

Kādā no saviem rakstiem Aizeks Azimovs pa­ziņoja, ka mūsdienu amerikāņu zinātniskajai fantastikai vispār nav raksturīga sociālo pārkār­tojumu ideja, jo, viņa vārdiem runājot, «mūsu rakstnieki fantasti izsaka nopietnas šaubas, vai kāda jauna sabiedrība būs labāka … vai kaut kādi pieņemami pārkārtojumi automātiski nove­dīs pie utopijas». Vēl noteiktākus uzskatus par to izteicis cits amerikāņu rakstnieks — Makrei- noldss, kurš fantastikā sevi dēvē par eksperimen­tētāju sociologu (dažādos laikos publicēti viņa īsie un garie stāsti par nākotnes pasauli, kas balstās uz anarhismu, tehnokrātiju, sociālismu, komunismu, sindikālismu, «rūpniecisko feodā­lismu», valsts kapitālismu). Polemizēdams ar padomju literatūrkritiķiem, viņš rakstīja: «Acīm­redzot tad, kad rakstnieki fantasti balstās uz da­tiem, kas ņemti no politekonomijas jomas, viņiem ir vieglāk iztēloties antiutopiju nekā pilnības kalngalus sasniegušu nākamības sabiedrību. Uz katru tādu darbu kā Bellami «Skatiens pagājībā» ir vairāki tāda rakstura darbi kā Orvela «1984. gads». Viens no tā cēloņiem varbūt slēpjas tur, ka mūsdienu sociālie institūti ir tik pilnīgi, ka jebkuras pārmaiņas tajos iespējamas tikai uz slikto pusi.»