KLIFORDS Saimaks: NAUDAS KOKS

— Laikam jau ne, — viņa atzinās. — Tikai, lū­dzams, pasteidzies. Es nevēlos te palikt, kad būs iestājusies tumsa.

Viņš pagriezās un gāja pa gravu uz priekšu.

Apkārt viss zaļoja košā, vasarīgā zaļumā. Un, ja neņem vērā moskītu sīkšanu, valdīja klusums.

Doilu, kas bija saradis ar pilsētas betonu un as­faltu, pārņēma bailes mežaino pakalnu zaļā klu­suma priekšā.

Viņš nosita moskītu un nodrebinājās.

— Te nav nekā, kas varētu kaitēt cilvēkam, — viņš skaļi domāja.

Gājiens nebija viegls. Grava vijās starp pakal­niem, un laukakmeņu un oļu sanesumu nosprostotā strauta izžuvusi gultne līkumoja no vienas krau­jas līdz otrai. Laiku pa laikam Doilam nācās rāp­ties stāvā nogāzē, lai apietu nogruvumus.

Moskīti ar katru soli kļuva uzmācīgāki. Viņš aptina ap kaklu kabatlakatiņu un cepuri uzmauca dziļi uz acīm. Ne mirkli nepārtraukdams cīņu ar moskītiem, sita nost tos simtiem, taču no tā ne­kādas jēgas nebija.

Grava kļuva šaurāka un strauji virzījās aug­šup, Doils nogriezās un konstatēja, ka tālāk ceļš slēgts. Neskaitāmi vīnogulāju apvīti zari aizspros­toja gravu, nogruvums saslēdzās ar kokiem, kuri auga gravas pārkarenajās nogāzēs.

Tikt uz priekšu nebija iespējams. Nogruvums, šķiet, veidoja nepārtrauktu sienu. Zarus un ak­meņus bija sacementējuši straumes atnestie dubļi. Tverdamies ar rokām un ar zābakos ieautajām kājām uztaustīdams katru izcilnīti, viņš uzrāpās augšā, lai šķērsli apietu. Moskīti metās viņam virsū veseliem bariem, viņš nolauza lapainu zaru un mēģināja no tiem atgaiņāties.

Tā nu viņš stāvēja, smagi elpodams un krekstē- dams, cenzdamies ieelpot pilnas krūtis gaisa. Un domāja, kā gan ir pamanījies iekļūt šādā ķibelē. Tāds piedzīvojums nebija viņa gaumē. Viņa priekšstats par dabu nekad nebija pārsniedzis labi kopta pilsētas parka robežas.

Un te nu, lūdzu, viņš atrodas kaut kur koku vidū, cenšas uzrāpties dieva aizmirstos uzkalnos, lai nokļūtu tur, kur, iespējams, aug naudas koki — naudas koku rindas, veseli dārzi, pat meži.

«Šādā afērā var ielaisties vienīgi naudas dēļ,» Doils nodomāja.

Viņš paraudzījās apkārt un atklāja, ka nogru­vuma platums nepārsniedz divas pēdas un visā garumā ir vienāds. Nogruvums no otras puses iz­skatījās līdzens, it kā būtu īpaši nogludināts. Bija viegli noprotams, ka zari un akmeņi te nav krājušies gadu gadiem, nav strauta ūdeņu sanesti, bet, rūpīgi savīti, kļuvuši par nedalāmu veselumu.

Kas gan būtu uzņēmies tādu darbu, Doils brī­nījās. Te bijusi nepieciešama gan pacietība, gan prasme, gan laiks.

Viņš mēģināja tikt skaidrībā, kādā veidā zari ir savīti, taču bez panākumiem. Viss bija tik sarež­ģīts, ka šķita esam viengabalaina masa.

Mazliet atpūties un atguvis elpu, viņš lauzās tālāk cauri zariem un moskītu mākoņiem.

Beidzot koki kļuva retāki, tā ka Doils jau varēja saskatīt debesu zilgmi. Kaut gan apkārtne te bija līdzenāka, soļot naskāk viņš nejaudāja, aiz nogu­ruma kāju ikrus savilka krampji.

Galu galā viņš izkļuva meža norā. No rietu­miem uzpūta spirgts vējiņš, un moskīti pazuda, ja neskaita tos, kuri bija ērti iekārtojušies viņa svārku krokās.

Elsdams kā pārguris suns, Doils atlaidās guļus zālē. Ne tālāk par simt jardiem viņam priekšā bija redzams Metkalfa fermas žogs. Kā mirdzoša čūska tas aizlocījās pa nokalnēm. Pirms žoga varēja saskatīt vēl vienu šķērsli — platu nezāļu joslu, šķita, ka kāds būtu uzracis zemi gar žoga malu un iesējis nezāles tāpat, kā sēj kviešus.

Tālu pakalnā koku lapotnes vidū neskaidri vi­dēja māju jumti. Bet uz rietumiem no ēkas pletās dārzs ar garām koku rindām.

Interesanti, Doils prātoja, vai tā ir iztēles ro­taļa vai patiešām koku forma ir tāda pati kā tam kokam Metkalfa pilsētas dārzā? Un vai tā bija tikai iztēle, kas vedināja domāt, ka lapu zaļums ir citāds nekā meža kokiem un drīzāk atgādina jau­niņu dolāru krāsu?

Saule svilināja muguru, un cauri izžuvušajam kreklam viņš juta tās starus. Pameta acis pulk­stenī. Bija jau pāri trim.

Doils atkal palūkojās uz dārza pusi un tagad koku vidū saskatīja vairākas nelielas figūras. Viņš sasprindzināja skatienu, lai labāk varētu saredzēt, kas tur ir, un viņam šķita, ka tie ir rollas.

Doils sāka pārcilāt prātā dažādus uzvedības va­riantus, ja gadījumā neizdotos atrast Metkalfu, un visprātīgākais likās iekļūt dārzā. Viņš nožē­loja, ka nav paķēris līdzi veco cukura maisu, kuru Meibela bija iedevusi.

Viņu uztrauca arī žogs, taču šī doma tūdaļ tika atvairīta. Par žogu būs jādomā tad, kad pienāks laiks rāpties tam pāri.

Kavēdamies šādās pārdomās, viņš līda pa zāli, un tas viņam visai labi paveicās. Neviens vēl viņu nebija pamanījis. Tiklīdz viņš ierāpsies un pa­slēpsies nezālēs, vairs nebūs jābaidās. Varēs pie­lavīties pie paša žoga.

Aizlīdis līdz nezāļu laukam, Doils notrīcēja, re­dzēdams, ka tā ir visbiezākā nātru audze, kādu viņš jebkad redzējis.

Doils pastiepa roku, un nātres to sadzēla. Kā lapsenes. Viņš paberzēja sadzelto vietu.

Tad mazliet paslējās uz augšu, lai palūkotos pāri nātru puduriem. Pa nogāzi šurp nāca rolla, un tagad vairs nebija nekādu šaubu, ka zem ko­kiem bijuši redzami tieši rollas.

Doils paslēpās aiz nātrēm, cerēdams, ka rolla nebūs viņu pamanījis. Viņš gulēja knūpus zemē. Saule cepināja, un nātru sadzeltā roka dega kā applaucēta. Nu vairs nevarēja izšķirt, kas bija sliktāks: moskītu kodieni vai nātru dzēlieni.

Doils ievēroja, ka nātres viļņojas kā vējā, un tas bija dīvaini, jo vējš nupat bija norimis.

Nātres joprojām viļņojās, kamēr beidzot pašķī­rās, veidodamas celiņu no žoga līdz viņa atraša­nās vietai. Un tagad viņa priekšā stiepās taciņa, pa kuru varēja aiziet līdz pašam žogam.

Aiz tā stāvēja rolla, un uz krūtīm tam dega spožs uzraksts drukātiem burtiem:

«PANAC ŠURP, PLUKATA!»

Doils mirkli svārstījās. Tas, ka viņš ir atklats, nekam nederēja. Tagad jau nu katrā ziņā visas pūles un piesardzība ir vējā un turpināt slēpties zālē vairs nav nekādas jēgas. Viņš redzēja, ka citi rollas nāk lejup pa nogāzi uz žoga pusi, bet pir­mais vēl arvien stāvēja, neizslēgdams aicinošo uzrakstu uz krūtīm.

Pēc tam burti nodzisa. Taču nātres joprojām bija nolīkušas un celiņš brīvs. Arī pārējie rollas bija pienākuši pie žoga, un nu visi pieci sastājās rindā.

Pirmajam uz krūtīm iedegās jauns uzraksts:

«TRĪS ROLLAS PAZUDUSI.»

Bet otrajam uz krūtīm iemirdzejas:

«VAI TU MUMS VARI KO PATEIKT?»

Trešajam:

«MĒS GRIBAM AR TEVI PARUNĀTIES.»

Ceturtajam:

«PAR PAZUDUŠAJIEM.»

Piektajam:

«PLUKATA, PANAC, LŪDZU, TUVĀK.»

Doils pieceļas. Tie varēja but slazdi. Ko viņš iegūs, sarunādamies ar rollām? Taču atkāpties bija par vēlu: viņš vispār varēja zaudēt iespēju piekļūt pie žoga. Ar neatkarīgu izskatu viņš lēnām gāja pa taciņu.

Aizkļuvis līdz žogam, Doils apsēdās zemē, un nu viņam galva atradās tādā pašā augstumā kā rollām.

— Es zinu, kur ir viens no tiem, bet nezinu, kur ir divi pārējie.

«VAI TU ZINI, KUR IR TAS, KAS BIJA PIL­SĒTĀ KOPĀ AR METKALFU?»

— Jā.

«SAKI MUMS, KUR TAS ATRODAS.»

— Tikai apmaiņas kartība.

Visiem pieciem uz krūtīm iedegās jautājums:

«apmaiņas kārtībā?»

— Es jums pateikšu, kur viens no tiem ir, bet jūs mani naktī uz vienu stundu ielaidīsiet dārzā tā, lai Metkalfs nezinātu. Un pēc tam izlaidīsiet ārā.