Sakje Komacu - RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

Pilots veikli pagrieza lidaparātu pa kreisi. Tagad viņi jau lidoja pavisam zemu. Apakšā vējā šūpojās tumši zaļi koku zari. Pēc tam starp biezajām lapot­nēm pavīdēja plašs klajums un aiz tā tālāk stepe. Klajumā kaut kas ātri pārvietojās. Kaut kas garš un brūns.

— Liekas, tie patiešām ir zvīņneši… — koman­dieris nomurmināja. — Uz šis planētas …

— Grieziet atpakaļ! — meteorologs iespiedzās, ne soli neatkāpdamies no optiskās ierīces. — ŠI būtne izskatās gluži tāda pati kā mēs!

— Ko?! Kur? — pilots kliedza. — Sasodīts, aizli­doju garām. Tūlīt pagriezīšu atpakaļ…

— Bet kas tie par putekļiem? — komandieris pat izberzēja acis, it kā putekļi jau būtu iekļuvuši lid­aparātā. — Šķiet, tur lejā notiek kautiņš!

— Jums taisnība! — meteorologam aprāvās balss. — Viņi kaujas! Nu, šitas, kas ir līdzīgs mums, cīnās ar nezvēru! Nolādētais zvīņnesis tūlīt viņu aprīs!

Tagad visu varēja jau saredzēt bez optisko ierīču palīdzības. Milzīgs, šausmīga izskata zvīņnesis uz­bruka kādam citam radījumam, kas arī bija milzīgs, taču uz mata tāds pats kā ikviens no lidaparāta ap­kalpes locekļiem — ar divām kājām, platām krūtīm, muskuļainām rokām un saulē iedegušu biezu bārdu apaugušu seju. Klintīs atbalsojās nezvēra rēcieni un ciklopa kliedzieni. Zāle meža klajumā bija izmīdīta, gaisā pacēlās tumši brūni putekļu mākoņi. Zeme du­nēja zem abu pretinieku kājām. Zvīņnesis pavēcināja savu resno roboto asti, vispirms nogāza gar zemi koku un tad ciklopu sāniski ielingoja krūmos. Tas ātri atguvās, veikli pielēca kājās un, paķēris at­lūzušu klints gabalu, meta ar to šausmīgajam ne­zvēram.

— Tas tik ir ko vērts! — komandieris aiz uztrau­kuma rija siekalas. — Lieliski! Nu gluži kā kino. Es bērnībā esmu redzējis ne vienu vien šādu filmu par nezvēriem…

— Šitais riebeklis pievārēs ciklopu! — meteoro­logs atkal iekliedzās. — Skatieties, rīkle jau atvērta! Ak tu nabadziņš, labi tev neklāsies! — viņš lūdzoši palūkojās uz komandieri. — Šef, vai tiešām mēs to pieļausim?! Steigsimies palīgā! Tas taču mūsējais! Mūsējos sit!

Pagaidiet! — komandieris bija galīgi apjucis. — Mums neklājas iejaukties. Starpgalaktiku kodekss to neatļauj. Gan paši tiks galā. Starp citu, ciklops varbūt arī bez mūsu palīdzības pievārēs zvīņneši.

— Kā tad tā?! Daudz kas nav atļauts! Bet, ja mēs ar šīs planētas iedzīvotāju esam līdzīgi kā divi ūdens pilieni? Tad taču ne brīdi nedrīkst vilcināties! Pa­skatieties, cik daudz šo pretīgo zvīņnešu, bet viņš viens pats!

Tikai šajā brīdī ari citi apkalpes locekļi ierau­dzīja pārējos nezvērus. Tie vēroja cīniņu pa gabalu, no visām pusēm ielenkuši meža klajumu. Liekas, nezvēri arī jau bija pamanījuši lidaparātu un tagad bažīgi raudzījās uz debesīm.

— Lai notiek! Jūs mani pierunājāt! — komandie­ris nomurmināja. — Sagatavojiet lielgabalu kaujai!

Lidaparāts apmeta slaidu loku virs kraujas, un tad pilots strauji piķēja to lejup uz mērķi. Uz īsu mirkli lidaparāts iegrima putekļu mākoņos, ko bija sacēluši abi cīnītāji. Lielgabalnieks rūpīgi notēmēja un izšāva. Šis bridis bija ļoti izdevīgs, jo pretinieki, kas nupat vēl žņaudza viens otru, uz kādu sekundes desmitdaļu bija atgājuši nost viens no otra. Optis­kais tēmēklis nepievīla: raķete, atstājusi aiz sevis šauru zilganbaltas liesmas svītriņu, nemaz neskāra ciklopu un trāpīja tieši krūtīs zvīņnesim.

— Padomā tikai, cik lieliski tas izdevās! — meteo­rologs sajūsminājās. — Nu tiešām kā kino. Es arī bērnībā esmu redzējis ne vienu vien šādu filmu.

Milzīgais zvīņnesis, aplauzdams krūmus un no­liekdams zāli, nogāzās zemē. Pārējie nezvēri pārbi­jušies ātri izklīda uz visām pusēm. Pilots nosēdināja lidaparātu turpat līdzās pārsteigtajam ciklopam. Ko­mandieris uzrunāja viņu ar automātiskā tulka starp­niecību:

— Ceru, mans draugs, ka neesat cietis. Bet varbūt jūs tomēr ievainojusi kāda šķemba?

Ciklops brīdi klusēja un pārbijies skatījās visap­kārt. Tad viņa smadzenes acīmredzot bija uztvērušas automātiskā tulka viļņus. Viņš sāka kustināt lūpas.

— Nē … nē … Nepavisam … Neesmu ievai­nots … — mikrofonā skanēja atbilde. — Bet jūs… Kas jūs tādi esat?

— Mēs esam no citas galaktikas. Kā redzat saprā­tīgas būtnes, līdzīgas jums. Tā pati suga! — meteoro­logs piesarka, un aiz uztraukuma viņa seja pārklājās ar sīkām sviedru lāsītēm. — Sakiet, vai tādu kā jūs te ir daudz?

— N-nē… Uz šīs planētas mūsējo ir pavisam maz…

— Un vai jums pastāvīgi jācīnās ar šiem nezvē­riem?

— Nē… tas ir, jā… — likās, ka ciklops no kaut kā baidās.

— No kuģa saņemta radiogramma! — radists pār­trauca sarunu. — Lidaparātam pavēlēts nekavējoties atgriezties. Degvielas noplūde nepārtraukti palieli­nās. Pēc stundas izlidosim uz bāzi.

— Nu, tad ardievu, mīļais draugs! — komandieris svinīgā balsī sacīja. — Turieties, nepadodieties! Iznī­ciniet šos zvīņnešus! Lai plaukst un zeļ jūsu planētas civilizācija!

— Šef! — kad lidaparāts jau bija uzņēmis aug­stumu, meteorologs vēl nevarēja rimties. — Man šķiet, ka šiem nabadziņiem te nav nekāda saldā dzīve. Nezvēri mācas virsū ciklopiem. Un mūsu paziņa arī nebija ticis cauri ar veselu ādu, lai gan spēka viņam ir diezgan. Šie zvīņneši taču iznīcinās viņus visus līdz pēdējam!…

Bet ko gan mēs varam līdzēt?

Komandieri, sniegsim palīdzību saprātīgajām būtnēm! Man ļoti gribētos, lai tās varētu mierīgi un normāli attīstīties. Bez jebkādiem traucējumiem.

Komandieris papurināja galvu.

— Nekas neiznāks. Mēs jau tā pārkāpām likumu un iejaucāmies citu dzīvē. Pēc noteikumiem evolūci­jai uz ikvienas planētas jāiet pašai savs ceļš.

— Kā tad tā? Vai mēs patiešām neko nedarīsim? — meteorologs bija sarūgtināts. — Ciklops taču mums pastāstīja, ka viņu ir ļoti maz. Nolādētie zvīņneši nedod miera saprātīgajām būtnēm. Ja mēs neiejauk­simies, tās visas uz šīs planētas aizies bojā… Un vispār, katram likumam ir izņēmumi. Galu galā, kā­pēc tik daudz jāspriedelē. Jāizkaisa uz planētas mūsu radioaktīvais preparāts, kuram jāiedarbojas izvēles veidā — tikai uz milzīgo zvīņnešu organismu.

Komandieris pasmīnēja.

— Jā, es zinu, ka jūs nejūtat simpātijas pret šā­dām groteskām dzīvības formām. Atklāti sakot, man arī ne visai patīk nezvēri, turklāt vēl tik ļauni un asinskāri… — Komandieris brīdi padomāja un tad turpināja. — Labi, lai notiek pēc jūsu prāta. Pilot, apmetiet virs kontinenta vienu apli!

Kad lidaparāts pazuda debesu zilgmē, no aizām, klinšu spraugām un meža biezokņa izlīda zvīņneši un tūlīt metās klāt savam cietušajam biedram.

— Cik tas bija briesmīgi! — viens no zvīņnešiem iesaucās savā valodā. — Kas ir šie svešinieki?

— īstas šausmas! Man prātā nenāca, ka šī draus­mīgā leģenda varētu kļūt par īstenību, — zvīņne­sis — aktieris, vilkdams nost ciklopa tērpu, sacīja. — Tātad šādas kroplīgas dzīvības formas tomēr kaut kur, citās galaktikās, eksistē. Kad svešinieki tuvojās un sāka runāt ar mani, es gandrīz vai pamiru aiz bailēm.