Sakje Komacu - RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

— Tas, ko tu saki, ir tīrās aplamības, — Zemes cilvēks čukstus teica. — Es te domāju to, ko tu teici nevis par skaistumu, bet par māņiem. Māņi — tas ir, tas ir… vienkārši kaut kas dumjš… Ja cilvēks no­darbojas ar māņiem, tad viss tūlīt zaudē savu jēgu …

— Gluži otrādi, — Sāžs rāmi sacīja. — Bez nosacī­tības nav noslēpuma, nav skaistuma. Vai tad senu lietu vērtību nenosaka noslēpumainība un gudrība, kas tajās iemīt? Nedrīkst tīkot pēc citu gudrības, nedrīkst pat tādā gadījumā, ja tu centies to izprast.. .

— A! — Zemes cilvēks iesita sev pa pieri. — Sa­pratu, beidzot sapratul Dūmu ziedi bija viena no Falfas reliģijām, vai nav tiesa?

— Jā! — Sāža balss tagad skanēja neparasti asi. — Patiešām reliģija. Lai gan tā nav reliģija jūsu izpratnē. Mēs nepielūdzām ziedus kā kaut kādu elku.

Mēs izteicām tajos savu ticību dzīvei. Dievība var iemiesoties bezgalīgi daudzās parādībās un mainīt savu izpausmi, tas viss kopumā veido dzīvi… Taču jūs nevarat pieņemt mūsu ticību ar visu sirdi un dvēseli, tāpēc arī Zeme nevarēja kļūt par māti dūmu ziediem. Tā ir tikai pamāte.

Zemes cilvēks kļuva domīgs.

— Reliģija un māksla … idejas un māksla … Runā, ka uz Zemes tās arī kādreiz bijušas viens veselums. Tas bijis sen, ļoti sen, tad, kad Zeme bijusi tāda pati savrupa un atpalikusi planēta, kāda tagad ir Falfa…

— Atpalikusi? — Sāžs ar tikko manāmu ironiju pārvaicāja. — Falfieši nekad nav kultūru iedalījuši atpalikušās un attīstītās. Jebkura kultūra ir diža un apbrīnas vērta, ja vien tā radījusi kaut ko skaistu. Un šādas kultūras radītājiem nebūt nav obligāti jā­dodas ceļojumos uz citām galaktikām …

Aiz loga pēkšņi iekaucās sirēna. Zemes cilvēks piecēlās kājās un palūkojās ārā. Šodien notiekošais varēja interesēt ikvienu cilvēku, kurš aizrāvies ar dūmu ziedu veidošanas mākslu. Šodien gaisā debi­tēja viens no jaunās nesen izveidojušās moder- nistu-avangardistu skolas pārstāvjiem. Debitants bija paziņojis, ka pārsteigs un satricinās visu pasauli. Viņš parādīšot kaut ko tādu, kas atgādinot dūmu ziedus un tomēr esot pavisam kas cits.

Patlaban viņš ar savu helikopteru riņķoja gaisā un kliedza skaļrunī:

— Uzmanību! Uzmanību! … Klausieties, ko jums saka jaunas, patiesas mākslas proklamētājs. Beidzot jūs ieraudzīsiet īstu Zemes mākslu … Mēs pielūdzam dūmus! Skatieties visi, tūlīt debesīs uzplauks…

— Vai tu dzirdi? — Zemes cilvēks triumfējoši iesaucās un uzsita skaistajam, trauslajam Sāžam uz pleca. — Šī senā māksla atkal atdzimst. Vai to kāds varēja iedomāties …

— Nē, tā ir mirusi… — Sāža nobālušās lūpas čukstēja. — Es to zināju… Tā ir mirusi, un nekas to…

Viņš nepaspēja pabeigt teikumu.

Virs svina pelēkā apvāršņa parādījās dzeltenīgi sarkans lodveida zibens. Neviens gan precīzi neva­rēja pateikt, kādā krāsā tas bija … Pēc tam apvār­snis pacēlās uz augšu un pāršķēlās uz pusēm. Bet varbūt tas nemaz nebija apvārsnis?… Neviens to nezināja …

Augstu pie melnajām debesīm bija izaugusi mil­zīga indīgi sarkana sēne.

Kad kosmosa kuģis tuvojas nepazīstamai planētai kādā no jaunatklātajām Saules sistēmām, visi ir ļoti satraukti. It īpaši tad, ja iepriekš bijis zināms, ka uz šīs planētas jābūt dzīvībai. Šādās reizēs ne tikai jau­nie astronauti, bet pat nopelniem bagāti veterāni ir tik saviļņoti, ka nerod nekur miera.

Kuģa apkalpe burtiski dega aiz nepacietības. Kap­teinis, lai kā arī centās, nespēja izkliedēt sasprin­dzināto atmosfēru.

— Kā tu domā, kādas šīs būtnes ir? — klusiņām čukstēdams, jaunais meteorologs vaicāja savam kaimiņam operatoram. — Vai tās ir augsti attīstītas, saprātīgas?

— Protams! Par to nevar būt šaubu, — radara operators atbildēja. — Viņas jau sen dzīvo Saules sistēmā, tā viņas apspīdējusi jau desmitiem miljardu gadu. Un visi dati liecina, ka uz šīs planētas ir ļoti labvēlīgi apstākļi dzīvības attīstībai.

Meteorologs dziļi ievilka elpu un noliecās uz priekšu.

— Jā … Interesanti, kādas tās ir … Man patiktu, ja tās būtu labsirdīgas un neizskatītos pārāk šaus­mīgas. Saprotu, ka tas ir aizspriedums, bet es tomēr nevaru ciest izdzimteņus. Kāpēc gan saprātīgām būt­nēm dažkārt ir kroplīgs ārējais veidols? Ak, kaut tās būtu līdzīgas mums! Tad varētu pieiet klāt, paspiest roku un nodibināt sakarus! …

— Ieslēdzu bremzes! — reproduktorā atskanēja pilota balss. — Pāreju uz planētas pavadoņa orbītu, apbraukšu dažus apļus un tad sākšu nosēšanos.

— Tagad tikai, puiši, mierīgi! — kapteinis sacīja, smīnīgi palūkodamies uz satrauktajiem astronautiem.

— Pacietieties vēl mazliet. Mēs jau esam tikpat kā klāt. Drīz varēs izdarīt novērojumus ar optisko ierīču palīdzību.

Un tad pēkšņi iedegās sarkanā signālspuldzīte. Visi satraukti pievērsa skatienus reproduktoram.

— Automātiskā sistēma izgājusi no ierindas, un sprauslas nesaņem degvielu! — reproduktors rēca. Tā bija galvenā mehāniķa balss. — Nosēsties nav iespējams. Ieiet pavadoņa orbītā un izdarīt optisko novērošanu neizdosies.

— M-jā! — kapteinis savilka skābu seju. — Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai sistēmu izlabotu?

— Iesaku atgriezties bāzē — tādas ir manas domas.

— Jūs dzirdējāt? — kapteinis runāja mikrofonā.

— Nosēšanās uz planētas un optiskā novērošana tiek atcelta. Šoreiz nāksies apmierināties ar maksimālu tuvošanos planētai. Aizsūtīsim lidaparātu ar izlū­kiem, lai tie izpēta iespējami lielāku mums nepazīs­tamās pasaules telpu.

Kosmosa kuģis sāka lidot pa orbītu, kuru no pla­nētas šķīra diezgan liels attālums. Tika sagatavots lidaparāts. Tajā varēja iekāpt tikai desmit cilvēku,

taču kapteinis bija parūpējies, lai viņu vidū atras­tos ari gados jaunākie astronauti. Uz planētas izlūki nedrīkstēja ilgi uzturēties: sakarā ar avāriju auto­mātiskās padeves sistēmā bija radusies degvielas noplūde.

Kad lidaparāts tuvojās planētai, apkalpes locekļu acīm pavērās arvien jaukākas ainavas. Ļaudīm gluži vai elpa aizrāvās, raugoties lejā uz krāšņo pano­rāmu. Beidzot lidaparāts iegāja planētas atmosfērā un drīz vien, izlaidis spārnus, sāka slīdēt pāri kal­niem, kas tagad jau bija redzami pavisam skaidri.

— Jūra! — viens no jaunajiem astronautiem iesaucās, uz mirkli atrāvis skatienu no optiskajām ierīcēm. — Kontinenti! … Mākoņi… tuksneši… kalni… meži…

— Tas mums jau zināms pēc novērojumiem, kurus izdarīja no kosmosa kuģa, — lidaparāta komandieris rimti piebilda. — Bet vai kādus dzīvniekus neredzat? Te jābūt arī dzīvām būtnēm. Vai neesat ieraudzījuši pazīmes, kas liecinātu, ka te mīt saprātīgi radījumi?

— Pagaidām to grūti pateikt. Mēs vēl lidojam pā­rāk augstu, — radara operators atbildēja.

— Jānolaižas zemāk.

— Skatieties! — meteorologs iekliedzās. — Tas ir dzīvnieks! Jā, jā, dzīvnieks! Rāpulis… Kaut kas līdzīgs zvīņnesim …

— Kur? — pilots vaicāja.

— Redziet, tur! Pa kreisi. Uzņemiet kursu uz to krauju, kur sākas mežs.