Sakje Komacu - RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

Sekretārs apmulsa.

— Es pat nezinu, kādu padomu lai jums dodu. Cik zināms, tad mēru pie mums ievēlē uz četriem gadiem. Bet celtniecības darbi rit savā noteiktajā kārtībā… Jā, un mērijas ierēdņi arī ne vienmēr visu labi pārzina,

jo personāls nemitīgi mainās — vecie, kas sasnie­guši sešdesmit gadus, aiziet pensijā, un katru gadu parādās jauni darbinieki. Taču celtniecība ne brīdi neapstājas… Dzimst arvien jauni un jauni projekti. Dažkārt pal atbildīgi mērijas vadītāji nezina, kādi projekti pieņemtl Tomēr pamēģiniet parunāt, — sekretdis pamaja uz kada sirmgalvja pusi, kurš snau­duļoja uz kresla istabas kakta, — ar šo kungu. Viņš visu mūžu stādājis mērijā, bet tagad pēc aiziešanas pensija, Kārto un pēta mūsu arhīvu. Varbūt viņš kaut ko zina.

Viņš piegāja klāt sirmgalvim. Tas sakustējās un palūkojās viņā ar miegainu skatienu. Viņš uzdeva jautājumu.

— A-ā… — sirmgalvis sacīja un sāka blenzt tukšu­mā. — Kā tad, kā tad … Jautājums visai pamatots. Pat ļoti pamatots. Tikai atbildēt gan uz to nav iespējams. Nekādi nav iespējams! Tur nu neko nevar darīt. Pil­sēta taču milzīgi liela, un, ņemiet vērā, tai pašai savs organisms! Un dzīvo savu dzīvi. Šī dzīve ir ļoti dar­bīga, it īpaši kopš tā laika, kad modē nācis jēdziens «vielu maiņa pilsētas organismā».

— Piedodiet, kā to lai saprot?

— Pavisam vienkārši, pavisam vienkārši, jaunais cilvēk… Vai pilsētas iedzīvotāju skaits aug? Aug! Tātad komunālo celtniecību paplašināt vajag? Vajag! Tur jau ir tā lieta! Tāpēc mēs arī paplašinām. Tikai visu uzreiz uzcelt nav iespējams — tas jādara pama­zām, palēnām. Bet pēkšņi kāda veca sakaru līnija, kas līdz zināmam laikam kalpojusi godam, kļūst pil­nīgi nederīga. Tad šī savu laiku nodzīvojusī līnija jālikvidē. Un mēs arī likvidējam. Taču šādā milzum lielā pilsētā viss savstarpēji saistīts. Kā jūs domājat, ir saistīts vai nav? … Nu, redzat, par to neviens

nešaubās kad kaut ko ko nojauc, jāizdara izmaiņas arī v vienā no jaunajiem projektiem. Bet projekti ir kā diedziņā savērtas krellītes: ja vienu nomaina, tad ari citi jāmaina. Nu, izmaiņas, protams, ietekmē jebkuras celtnes būvi. Termiņi tiek pagarināti, darbi ievelkaS … M-ja … ceļam no viena gala, ceļam no otra, reizēm, paskat tikai, pēkšņi viss jāsāk atkal no jauna…

Bet tā taču ir vislielākā nejēdzība! — viņš pat paaugstināja balsi. — Tātad kreisā roka nemaz ne­zina, ko dara labā? Rokat un rokat, jau divdesmit gadus nekā cita nezināt, nav ko darīt, kā vienīgi rakt, bet pilsētnieku sadzīves apstākļi šajā laikā nav uzlabojušies ne par matul

Sirmgalvis vērīgi palūkojās uz viņu un tad pēkšņi, plati atvēris bezzobaino muti, iesmējās.

— Piedodiet, kungs, liekas, jūsu uzvārds ir… At­cerējos! Patiešām atcerējos! Padomā tikai, cik apbrī­nojama līdzība! Nekad vēl savā mūžā neesmu redzē­jis, ka dēls tik ļoti līdzinātos tēvam. Jā… Tieši tā­pat pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kad es vēl biju mērijas sapulces sekretārs, te ieradās jūsu tēvs. Arī viņš visus izprašņāja, arī viņu interesēja — gluži tāpat kā jūs! — ko tad īsti rok tajā ielu krusto­jumā …

— Ko jūs prātojat, pārdodiet mums tūlīt visu, kas vien ir pārdodams! — Zemes iedzīvotājs sacīja, uz­radīdams dokumentu, kas atļāva uz citām planētām izdarīt valūtas operācijas par lielām summām. Tas bija_ liela auguma, spēcīgs un robusts cilvēks. Viņš runa ja pavēlošā tonī: acīmredzot uz Zemes bija pie­radis citus komandēt. — Nu, kā tad būs? … Es ņemu visu vairumā — jūsu mākslu un piedevām… arī tās galvenos sargātājus.

Falfietis, tikpat trausls un smalks kā vietējās sie­vietes, lēnām nolaida plakstiņus ar garajām skrop­stām un papurinaja galvu:

— Tas nav iespējams.

— Ko? Nav iespējams? — Zemes sūtnis kļuva pikts. — Uz Zemes mēs tādu vārdu nepazīstam. Mums viss ir iespējams. Mēs, piemēram, ja vien vē­lētos, varētu pat iznīcināt visu jūsu planētu. Ceru, ka jums tas ir zināms?

Falfieša sejā pavīdēja tikko jaušams smaids.

Arī uz Zemes cilvēki bieži vien smaida. Un šajā brīdī falfietis pasmaidīja gluži tāpat, kā to darām mēs. Taču… smaidi var būt dažādi. Falfiešu smaids Zemes iedzīvotājiem joprojām bija īsta mīkla. Šim smaidam īstenībā bija pavisam cita nozīme nekā Ze­mes ļaužu smaidam. Runāja, ka planētas Falfa iedzī­votāji smaidot tad, kad gribot noslēpt savas patiesās jūtas.

Patiesībā gan neviens par šī smaida būtību neko noteiktu nezināja. Civilizācijai uz Zemes un civili­zācijai uz Falfas bijis katrai savs attīstības ceļš. Pat Zemes zinātniekiem, kuri ilgi pētījuši falfiešu kul­tūru, būdami pret to labvēlīgi noskaņoti, šajā jautā­jumā bija dažādi viedokļi. Tomēr zinātne te bija pil­nīgi bezspēcīga un vajadzēja paļauties vienīgi uz intuīciju.

«Galaktikas enciklopēdijas» pārlabotajā un papil­dinātajā izdevumā, kas tika laists klajā pirms piec­desmit gadiem, šim smaidam bija veltīts vesels rak­stiņš. Tā saturs bija šāds: «Falfiešu smaids. F. s. ārēji ne ar ko neatšķiras no Zemes iedzīvotāju smaida, taču faktiski tas nepavisam nenozīmē prieka, laipnī­bas vai draudzības izpausmi. F. s. ir zobgalīgs, nicīgs, mflkslols. S., kas kalpo pašaizsardzībai. S., kas pauž pAnikumu; smaidošais grib apliecināt, ka viņš nav tAds ka citi, ka ar savām garīgajām un morālajām īpašībām ir ievērojami pārāks par to, kam viņš uz­smaida.» Par laimi, falfieši bija ļoti miermīlīga un saticīga tauta, viņiem pat prātā nenāca protestēt pret šo muļķīgo rakstiņu. Taču tas nemaz nebūtu bijis par ļaunu — visai pašpārliecināti un aprobežoti bija ļaudis, kas sēdēja «Galaktikas enciklopēdijas» redak­cijā. Taču diezin -vai tamlīdzīgs protests būtu izraisī­jis pietiekami plašu atbalsi: Galaktikas sistēmā Falfa bija viena no vismazākajām un attālākajām pla­nētām.

Vīrietis, kas bija ieradies no Zemes, acīmredzot labi pārzināja šo enciklopēdiju un rakstu par falfiešu smaidu ņēma par pilnu. Viņš saskaitās un sāka kliegt:

— Kāpēc jūs smaidāt? Es te neredzu nekā smiek­līga. Liekas, jūsu tautieši pietiekami nenovērtē Ze­mes iedzīvotājus. Ārkārtējā gadījumā mēs varam lietot arī politiskas sankcijas, jo Falfa faktiski atro­das Zemes aizbildniecībā. Un vispār, man tikai jāat­gādina jums «Starplanētu vienošanās par kultūras aizsardzību», un viss notiks pēc mana prāta.

— Nedusmojieties! — falfietis, joprojām smaidī­dams, sacīja. — Mani tautieši ir laimīgi, ka Zemes ļaudis sapratuši un spēj novērtēt mūsu seno mākslu. Savstarpēja saprašanās vienmēr iepriecina. Mēs ļoti labprāt iemācīsim jūs veidot dūmu ziedus. Ko jūs vēl gribat?

Falfieša vārds bija Sāžs — prātnieks. Interesanti, ka vienā no Zemes iedzīvotāju valodām, kas piede­rēja pie indoeiropiešu valodu grupas, vārdam Sāžs bija gluži tāda pati nozīme. Falfietis patiešām bija gudrs, to apstiprināja visi Zemes ļaudis, kuri bija ar viņu sarunājušies. Sāžs bija nenoteikta vecuma cilvēks, ļoti glīts, smalkiem kauliem un gludu, iezaļganas nokrāsas ādu; viņš ieņēma augstu posteni: bija kaut kas līdzīgs zinātniskajam sekretāram klanā, kas no paaudzes paaudzē nodeva tālāk dūmu ziedu veido­šanas mākslu. Sāžs smaidīja, un nekādi nebija iespē­jams uzminēt, ko viņš domā.