Sakje Komacu: RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

Iedams ārā no kabineta, sekretārs pasmīnēja.

Pēc tam viņš ieslēdzās savā kabinetā un, vispirms izraidījis ārā visus padotos, divas reizes piezvanīja pa telofonu.

Abus reizes viņš sacīja vienu un to pašu:

gribu jūs informēt par kādu ārkārtīgi svarīgu lielu… Patlaban pie mums tiek gatavots projekts likumam par kukuļņemšanu… Tā būtība ir šāda …

Beidzis runāt pa telefonu, viņš atkal pasmīnēja.

— Lieliski, — sekretārs, berzēdams rokas, nomur­mināja, — patiešām lieliski… Tagad uzņēmēji pūlē­sies, cik spēs, lai likumprojekts izgāztos. Pretējā gadī­jumā viņu izdevumi sakarā ar kukuļošanu desmit- kāršosies. Bet politiskie darbinieki visiem spēkiem pūlēsies dabūt cauri šo likumu. Padomā tikai, kāds sasniegums — ņem kukuli, bet rokas paliek tīras! … Ir nu gan man uzsmaidījusi laime! Pa to laiku dabūšu krietnu naudas žūksni gan no vieniem, gan no ot­riem. Es jau pacentīšos izdabāt abām pusēm!

— Direktora kungs, ko pavēlēsiet darīt? — klau­sulē atskanēja jauniņā grāmatveža raudulīgā balss.

— Kantoris stāvgrūdām pilns ar kreditoriem. Nav pat kur adatai nokrist… Prasa naudu. Pieci no vi­ņiem sacīja, ka neiešot projām tikmēr, kamēr nebū­šot saņēmuši kaut vai nelielu summiņu… Kāds draud atvest šurp reketieru bandu un kantori izde­molēt …

— No kurienes tu zvani? — Marujama satraucās.

— Ceru, ka ne no kantora?

— Protams, ka ne! Ja es zvanītu no kantora, viņi saplosītu mani gabalos: tak jau zinu, kur ir šefs, un tikai slēpju to no viņiem! … Es runāju no tabakas preču veikaliņa tepat kaimiņos …

— Mjā… — Marujama kļuva domīgs. — Saki viņiem, lai pienāk rīt. Rīt, tā teikt, noteikti atmaksā­sim daļu parāda …

— Kā lai es to pasaku? Mēs taču jau nezin cik reizes esam solījuši — rīt. Manī viņi nemaz neklau­sīsies. Varējāt labāk pats atnākt un pateikt, bet jūs tikai visu laiku slēpjaties …

— Es neslēpjos. Staigāju apkārt pa pilsētu, cenšos sadabūt naudu, — vai tad tu nesaproti? … — Maru­jama apklusa un skumīgi aplaida skatienu lētajai tējnīcai, kurā viņš sēdēja. — Nu labi, tūlīt aiziešu, pats ar viņiem parunāšu.

Bija gada beigas. Tās vienmēr sola nepatikšanas, taču šoreiz bija gaidāmas ne tikai nepatikšanas, bet gan īsta katastrofa. Nekad vēl nebija izveidojies tik briesmīgs un bezcerīgs stāvoklis. Bankrotējušo sīko un vidējo uzņēmēju skaits bija milzīgi pieaudzis. Klientu bankrots un lielo firmu finansiālās grūtības ietekmēja arī nelielās metālapstrādes rūpnīcas «Ma­rujama un kompānija» likteni. Rīt tā izputēs. Jā, jau rīt. Līdz bankrotam vēl atlikusi viena diena. Bet rīt, kad pieprasīs apmaksāt daudzos viņa izdotos vek­seļus …

Rūpnīciņa bija strādājusi pavisam neilgu laiku. Marujama to bija cēlis pamazītiņām, sākdams bur­tiski ne no kā. Tiklīdz nostājies uz kājām, tā beigas klāt… Sievu un bērnus nācās nosūtīt pie sievas ve­cākiem, apgādāt viņš tos vairs nespēja … Strādnieki strādāja tikai spaidu kārtā: kuram gan ir patika locīt muguru, ja nav ticības rītdienai un saimnieks jau vairākus mēnešus neizmaksā pilnu algu… Pēdējā laikā Marujama bija pavisam novājējis, zaudējis vis­maz septiņus kilogramus no sava svara. Tas jau nevar palikt bez sekām, ja jāskraidelē apkārt, naudu me klējot, un jaspēlē paslēpēs ar kreditoriem.

tās nav gada beigas, tas ir sākums īstām šausmām: navlens neņem pretim apgrozībā esošos vekseļus, visas bankas, kas specializējušās sīko un vidējo uzņē­mumu linansēšanai, reizē pārtraukušas izsniegt kre­dītus. Naudu nevar dabūt pat no augļotājiem … Bet kreditori, kas apsēduši viņa kantori, ir tādi paši sīkie uzņēmēji kā viņš. īsti nabagi… Saņemt no viņa naudu tiem tagad ir dzīvības vai nāves jautājums …

Marujama arī agrāk nebija parādījis sevišķu drosmi, taču tagad, par visu to domājot, viņš galīgi zaudēja galvu. Likās, ka viņa paša kantoris vairs nav nekāds kantoris, bet īsta pekle. Galīgā izmisumā viņš nolēma ķerties pie meliem. Meliem, kas dos atelpu līdz nākama jai dienai.

— Sveicināti, kungi! — cenzdamies runāt pēc iespējas vīrišķīgāk, viņš laipni uzsmaidīja kredito­riem. Tiklīdz viņš spēra kāju pāri kantora slieksnim, šiem ļaudīm, gluži kā izbadējušos vilku baram, asins­kāri iezibējās acis. — Goda vārds, man ļoti žēl, ka vajadzēja likt jums tik daudz reižu nākt uz šejieni. Droši vien jums tulznas kājās iemetušās… Bet ta­gad, par laimi, man izdevies šo to nokārtot un …

— Un ar ko jūs samaksāsiet par mūsu tulznām? — viens no kreditoriem asi vaicāja, uzmezdams Maru- jamam neuzticīgu skatienu. — Cik reizes jūs jau tam­līdzīgā veidā neesat mūs apmānījis!

— Nē, nē, šoreiz nebūs nekādas mānīšanās! — Marujama uzmundrinoši pasmaidīja. — Pasaulē dzīvo arī krietni ļaudis. Kāds ļoti cienījams un materiāli ļoti labi nodrošināts cilvēks apsolījās man rīt pēc pusdienas aizdot lielāku summu… Negribu jums melot, summa nav tik liela, lai es varētu uzreiz un pilnīgi atmaksāt savus parādus, taču vismaz daļu parāda atdošu katram.

— Skaidrā naudā?

— Protams, skaidrā naudā! Par to nav jāšaubās. Ja vēlaties, es tūlīt piezvanīšu viņam, lai viņš pats to apstiprina, — Marujama izstiepa roku, it kā snieg­damies pēc klausules.

— Tad nē jau, nav vajadzīgs… Mēs jums ticam. Nu, ko, paldies par pūlēm. Pateicoties jums, mēs ne­paliksim Jaungadā bez rīsiem …

Kreditori piecēlās, gatavodamies iet projām.

— Tātad rīt pēc pusdienas? Vai jūs runājat patie­sību?

— Absolūtu patiesību. Atnāciet ap trijiem. Starp citu, lai jums nebūtu jāgaida, labāk ap četriem.

Kad viņi bija aizgājuši, grāmatvedis jautāja:

— Marujama san, vai jūs to domājat nopietni?

— Kā gan citādi? Man izdevās kaut ko sadabūt. Apmēram miljonu savācu. Tas, protams, nav daudz, taču pirmajam maksājumam pietiks … Bet tu ej mā­jās, atpūties. Pietiek te tupēt. Tu jau esi noguris līdz nāvei, gluži zaļš kļuvis. Ej vien, ej …

Grāmatvedis devās mājās. Palicis tukšajā kantori viens, Marujama iegrima pārdomās.

Diena pirms bankrota … Rīt metālapstrādes rūp- nīciņa «Marujama un kompānija» būs izputējusi. Cik dīvaina sajūta… Atliek vēl nakts. Ja varētu pagūt kaut ko izdarīt… Taču nē … nekas nenāk prātā … Varbūt mēģināt pazust?

Iezvanījās telefons.

— Atvainojiet, atgādinām jums, ka maksu par te­lefonu esat nokavējis par četrām dienām, — telefona kompānijas kasiera balss skanēja pavisam sausi. — Ja rīt nesamaksāsiet, ar jūsu atļauju telefonu no­slēgsim.

neuztraucieties, lūdzu, rit es noteikti samaksāšu

pēc tam zvanīja vēlreiz. Kāds, kam bija viņa izdoti vekseli. runa bija par tiem pašiem vekseļiem, kas rīt k lūs par bezvērtīgiem papīra gabaliņiem.

Marujama san, ceru, ka nepiemānīsiet. Rīt iesniegsim tos apmaksāšanai — bankā …

Rīt… Rīt viņa vairs šeit nebūs. Nē, viņš negata­vojas beigt savu dzīvi, izdarot pašnāvību. Vajadzēs nozust. Sievas vecāki, protams, neliegs viņam pa­jumti. Pārmetīs ik dienu un nakti un gremzīs par katru kumosu, taču projām jau nedzīs …

Pēkšņi pa grīdu aizšāvās kaut kas pelēks. Žurka! Fui, cik pretīgi! Viņš instinktīvi paspēra kāju un ar papēdi piespieda žurkas asti pie grīdas.

— Ai-ai-ai! Laid va-a-ļā! Sāp! — žurka spiedza.

Marujama aiz pārsteiguma nodrebēja un vērīgi