Sakje Komacu - RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI

Vīrieši un sievietes, cenzdamies apvaldīt elsas, vēlreiz un vēlreiz pārlasīja bērnu ultimātu, kurš bija uzrakstīts uz daudzu ēku sienām:

«… Māmiņas un tēti! Jūsu pasaule ir ļoti bries­mīga. Mēs negribam tajā dzīvot…»

Ministrs bija pavisam sadrūmis. — Vai tad tiešām nevar atrast kādu izeju? — viņš sacīja, bungodams ar pirkstiem pa galdu. — Tikai

korupcija un korupcija… Es nespēju vairs dzirdēt šo vārdu! Ja kukuļņemšana arī turpmāk palielināsies tik pat strauji, tad sašķobīsies ne tikai kabineta, bet arī mūsu partijas prestižs.

Piedodiet… — sekretārs sastomījās. — Jums, protams, taisnība, taču… Būtu jārunā ne tik daudz par pašu kukuļņemšanas pieaugumu, kā par mūsu tiesu orgānu rīcību. Pēdējā laikā arvien biežāk sāk iztiesāt lietas par kukuļņemšanu.

— Nu, to vēl var labot! — ministrs savilka skābu ģīmi, it kā sūkātu citronu. — Būs jānospiež dažas podziņas un jāaizbāž mute šiem justīcijas kalpiem. Citādi mūsu partijas stāvoklis kļūs kritisks.

— Jums ir pilnīga taisnība, ministra kungs, — sekretārs pamāja ar galvu. — Patlaban notiek kaut kas neiedomājams. Personas, kuras ieņem augstus amatus, — es te runāju par jautājumu, kas nevienam nav noslēpums, — demoralizējas visas sabiedrības priekšā… Cik man zināms, taisnā tiesa gatavojas saukt pie atbildības arī jūs, ministra kungs …

— Cst! — ministrs, ierāvis galvu plecos, sāka ru­nāt čukstus. — Ceru, ka pašlaik mums vēl nekas ne­draud? Mēs taču bijām piesardzīgi, centāmies sapras­ties ar visiem, ar kuriem bija jāsaprotas.

— Bet šis jautājums taču skar arī citus ministrus un partijas līderus … Ko labāk darīt? Varbūt aiz­steigties priekšā un sarīkot pamatīgu tīrīšanu amat­personu vidū? Atjaunot viņu sastāvu?

— Tas, ziniet, arī ir abpusgriezīgs zobens, — mi­nistrs samācās kā lietus mākonis. — Visi kliedz — korupcija, korupcija! Bet vai kāds ir pacenties atklāt šīs parādības cēloņus? Spriediet paši, politika ir sa­režģīta, un, ja cilvēks, ar to nodarbojoties, negūs nekādu personīgu labumu, tad kāpēc gan viņam jā­uzņemas šīs papildu pūles? Šādā garā Japāna pazau­dēs visus savus politiskos darbiniekus.

Sekretārs, pazibinājis briļļu stiklus, viltīgi piemie­dza acis. Visa šī cilvēka āriene liecināja, ka viņš ir attapīgs un neparasti izmanīgs.

— Ministra kungs, man ir viens priekšlikums… Patlaban kabinetam ir tiesības ārkārtējos apstākļos, kad no tā atkarīga valsts labklājība, pārtraukt jeb­kuru tiesas procesu. Vai nevarētu šīs tiesības piemē­rot arī ikdienas praksē? Kā saka, izmantot tās bez liekām ceremonijām, jebkurā gadījumā… Tas mūs pasargās no tiesas orgānu iejaukšanās.

— Nedod dievs, tas tikai ielies eļļu ugunī! — mi­nistra sejā pavīdēja nepatika. — Vai atceraties ga­dījumu ar kukuļņemšanu kuģu būves uzņēmumā? Toreiz mēs izmantojām savas ārkārtējās tiesības un uz mums sāka rādīt ar pirkstiem, — redz, kā roka roku mazgā. Nē, tur nekas neiznāks.

— Bet jūs taču toreiz, ministra kungs, pateicoties šīm tiesībām… — sekretārs gribēja turpināt, bet, pa­lūkojies uz ministra seju, tūlīt cieši saknieba lūpas.

Vajag tomēr kaut ko izdomāt… Kaut ko izdo­māt … Kaut ko izdomāt… — ministrs, kura seja vairs nebija tik samākusies kā debesis pirms lietus, bet kļuvusi zaļgandzeltena kā kuņģa slimniekam, stūrgalvīgi atkārtoja vienu un to pašu. — Izdomāt… izdomāt… Citādi mūsu stāvoklis kļūs kritisks …

— Tādā gadījumā, — sekretārs paliecās uz priek­šu, — ja jau kukuļņemšana un kukuļdošana ir zināmā mērā sociāla nepieciešamība …

— Pilnīgi pareizi! — ministrs pēkšņi strauji atdzī­vojās. Liekas, viņš sāka nojaust, kas sekretāram pa­domā. — Patiešām, — sociāla nepieciešamība! Gluži dabiska peļņa cilvēkam, kurš nodarbojas ar politiku, kas pati par sevi nekādus ienākumus nedod…

— Un šī problēma, — sekretārs turpināja, — pēc manām domām, pastāv tikai tāpēc, ka kukuļus ņem slepeni, zagšus. Tātad, tātad … Jāpieņem likums par kukuļņemšanu un tādejādi korupcija jāpadara liku­mīga, oficiāla.

Ko? Ko?… — ministrs iepleta acis. Kaut ko tādu viņš tomēr nebija gaidījis.

Ludzu, uzklausiet mani uzmanīgi, prezidenta kungs. Jūs taču būsiet ar mani vienisprātis, ka pati kukuļošana nav nekas slikts. Nav labi tikai, ka tas viss notiek slepšus, neoficiāli. Tāpēc arī tik smagi apvainojumi par līdzdalību korupcijā. Otrkārt, uz­ņēmēji, kas konkurē savā starpā, arī šajā ziņā rada sava veida konkurenci — sacenšas, kas dos vairāk. Dabiski, ka izveidojas papildu sarežģījumi.

— Pareizi! — ministrs piekrītoši pamāja. Viņa seja sāka apskaidroties. — Ar represijām pret korupciju nevar cīnīties. Prakse pierādījusi, ka kukuļus tik un tā dod un ņem, vienalga, kādas represijas arī pielie­totu. Esmu jau domājis par to. Te nepieciešama kaut kāda likumība. Vajadzētu pamācīt cilvēkus, kā to darīt. Varbūt organizēt kādus kursus, lai… pilnvei­dotu kukuļņemšanas sistēmu …

— Ar to vien, ministra kungs, nebūs līdzēts. Pati galvenā problēma — vai kukuļošana būs slepena, kā līdz šim, vai oficiāla. Vajadzētu visu ievirzīt oficiā­lās sliedēs, turklāt vēl paredzēt aplikšanu ar no­dokli …

— Mjā … Aplikt ar nodokli… Nav slikti, nepa­visam nav slikti… Itin viss jāapliek ar nodokļiem! Bez nodokļiem jebkura sabiedriskās dzīves parādība zaudē savu veselīgo pamatu.

— Man ir konkrēts priekšlikums, ministra kungs. Es ierosinu izstrādāt, teiksim, likumprojektu, kas ku­kuļņemšana noteiktu zināmu kārtību. Publicēsim to «Ministru kabineta vēstīs». Jānorāda, cik liels kuku­lis katrā konkrētajā gadījumā jādod. Un līdzās ku­kuļu apjomam — aile, kurā norādīts attiecīgs nodok­lis. Nodokļi jāmaksā gan tam, kas dod, gan tam, kas ņem, tā sakot, abām ieinteresētajām pusēm. Es gal­voju jums, ka tā ir lieliska izeja no pašreizējā strup­ceļa. Valdība būs taisni sajūsmināta.

— Bet tas taču patiešām nebūtu slikti… Nodok­lis par kukuļņemšanu, nodoklis par kukuļdošanu… Nē, tas tik būtu vareni!

— Jā, jā… Un vēl kaut kas. Kāpēc neizmantot šim nolūkam vairāksolīšanu? — sekretārs jau bija pavisam iededzies. — Bet vēl labāk būtu, ja notiktu tā kā fondu biržā: katrs var pārdot un pirkt tiesības uz kukuli.

— Lieliska ideja! — ministra seja atplauka smaidā.

— Un man būtu iespējas …

— Aplikt kukuļus ar augstu, ļoti augstu nodokli! — sekretārs ar lielu iedvesmu turpināja. — Bet tos, kas iedomāsies pārkāpt likumu un iesmērēt kādam kukuli neoficiālā veidā — cietumā! Vai pat uz mūžu katorgā. Ja arī tas nelīdzēs, — nāves sods, un lieta darīta!

— Nāves sods?! — ministrs pat nodrebinājās.

— Nu gan jūs šaujat pār strīpu!

— Citādi neko nepanāksim. Ja tā nebūs, tad sāks dot un ņemt neoficiāli, — sekretārs palika pie sava.

— Lai korupciju demokratizētu un uzlabotu kukuļ­ņemšanas sistēmu, ir nepieciešams, ka visas kukuļ­ņemšanas un kukuļdošanas operācijas notiek oficiāli, atklāti.

— Piekrītu! Jums, mans dārgais, gan ir gaiša galva! — ministrs uzsita ar dūri uz galda. — Uzdodu jums sagatavot «Projektu likumam par kukuļņem­šanu». Nākamajā kabineta sēdē to apspriedīsim un iesniegsim parlamentam izskatīšanai kā valdības projektu. Tā ir vienīgā iespēja, kā attīrīt korupciju no neveselīgām parādībām.